Klusums.

278519558176239660_kMuXojey_c

Pirms pāris dienām, garlaicības mākta, nu jau trešo nedēļu cīnoties ar virusozu bacili, “ielīdu draugos” palasīt savu veco dienagrāmatu. Viņa izskatās varen jocīgi, jo dzejas gabali šķiet saspiesti un attēli pazuduši, bet citādies viss lasāms, manējā ir 36 lpp, diezgan daudz, pirmais ieraksts 2007. gadā, visaktīvākā darbība noritējusi 2009. gadā, kad pat komentāri bijuši daudz un interesanti, tādas foršas diskusiju lapas sanākušas.

Šodien tur ir kapa klusums, pat ieejot palasīt šķita, ka kaut kas nav riktīgi.

Ienācu te, jāsaka, ka nekas labāks, no kādreizējās čupas aktīvo palikuši tikai trīs, komentāru gandrīz nav.

Vai tiešām tagad visi sēž savos telefonos un skrolo fun bildītes ar brīžiem padebīliem uzrakstiem? Vismaz tā liecina mani novērojumi Rīgas sabiedriskajā transportā. Kāpēc cilvēki izvairās lasīt garākus apcerējumus? Neinteresanti? Redze sūdīga, bet sabiedriskajā acenes negribās stutēt degunā? Varbūt nemāk lasīt?

Es nezinu kā ir Jums, bet man pietrūkst lasāmie gargabali, ja neskaita akadēmiskos, kuri pēdējā pusgadā ir atkal atgriezušies manā sortimentā, principā arī par rakstīšanas apjomiem nesūdzos, bet gribās šo brīvību, rakstīt kā es vēlos, piedrāzt komatus, latviskos vārdus un birokrātisku vai akadēmisku labskanību, I am a wild child..

Varbūt satiekamies laiku pa laikam šeit, un apspriežam kādus aktuālus jautājumus, ne jau profesionāli, bet tā vienkārši – viedokļu apmaiņa, šizo izpausmes, dažreiz vienkārši interesanti zināt, ko cits ir redzējis sapnī.. Varbūt ir laiks no sociālajiem tīkliem pāriet uz pāris sakarīgu blogu lasīšanu un komentēšanu?

Saprotiet, mani interesējat Jūs, Jūsu personības un skatījumi, nevis jūsu nošērotais un salaikotais citu copy/paste saturs..

Tiekamies?

 

Coffee shops all around..

Kā nu sagadījies, kā ne, jau kuro gadu sanāk pavasarī pārkāpt robežas. Pērn 4dienas sabiju Krakovā, stāts netapa,lai gan vajadzētu, kamēr vēl spēju svaigi pa pavedienam atšķetināt,jo arī tas bija ekspromtum mazbudžeta izbrauciens ar autobusu. Šogad cits stāsts un citi apstākļi. Pagājušo gad’ ap šo laiku diezvai pat sapņos iedomājos,ka ar savu mīļo kaut kur ceļošu, šogad viņam uz pleca aizmigu atpakaļ ceļā un viņš gādīgi stutēja manu pieri. Stāsts pa visam vienkāršs 30 eiro par roundtrip (turp un atpakaļ) biļeti, nekāds plāns azotē, pāris paziņas un cousherfing profils, dodamies ceļā piežūžojot pilnu lidostu ar varagāna skaņām. Jāatzīst, ka pirmo reizi lidoju kopā ar citiem pazīstamiem cilvēkiem, iestājās tāda vieglprātība,jo nebiju taču viena,nebija jāiespringst. Lidojām uz Eindhovenu, tālāk uz Armstroof,Amsterdamu un tad jau atpakaļ uz Eidhovenu. Ceļojums izvērtās interesantāks nekā cerēts, un nekādu izdevumu par naktsmājām, tikai tik cik uzsaukt vakariņas namatēviem, bet cik gan izmaksā lieka sauja makaronu.. Eindhovena pārsteidz ar zilu laternu gaismu, kā izsecinājām atpakaļ ceļā iespējams, šī krāsa nepatīk trušiem, kuri mudžēja tuvējā apkārtnē ka biezs, kā saka vairāk zilās gaismas, mazāk negadījumu.. Tālāk jau mūsu ceļš virzās uz Armstroof, mūs ar mašīnu turp nogādā paziņa, pa nakti arī paliekam pie paziņas, nākamo dienu veltam pastaigām pa pilsētu un saprotam,ka ilgi ko darīt te nebūs, bišķi pa garlaicīgi, pilsēta maza un parks tikai viens, par mežiem vispār varam aizmirst. Tā nu sapiķojam 9eiro un dodamies uz Amsterdamu (ak, šī bohēmas un sarkano lukturu pilsēta). Vilcieni gan te ellīgi dārgi, bet atpakaļceļā, gan mums noveicās ar varen lētākām biļetēm, bet par to vēlāk. Īsumā par Amsterdamu:

  • Velosipēdi Radās sajūta, ka šo braucamo pilsētā ir vairāk kā pašu iedzīvotāju, tie ir pieslēgti pie katra staba, un veloceliņi ir pārpildīti ar braucējiem, pirmajā brīdī šķita, ka aiziešu pa fāzēm, ja man būs jāmin pedāļi šādās straumēs, bet nav tik traki, jāatceras tikai, ja “zobiņa smailīte” ir pavērsta pret tevi, tev nav priekšroka, apstājies un pagaidi. Daži riteņaparāti šķiet uz ceļa jau guļ gadiem, joprojām pieslēgti, bet sarūsējuši, un pat ar viegli samīcītiem riteņiem. Cepuri nost, cik sakārtota infrastruktūra ir šajā valstī, Latvijā par tādu tikai pasapņot. Bet nu laikam nav jābrīnās, ka vietējie izmanto savu kāju spēku, nevis sabiedrisko, jo vienas stundas biļete te maksā 2.9 eiro.
  • Coffee shops Jau izkāpjot stacijā, ka te gaisā virmo cits smārds. Zālīte te ir visur, dažādos agregātstāvokļos, cenās un pieejās. Pa lielam vidēja 1grams 15 eiro. Vietējiem šķiet tracina šī visa padarīšana, un jāsaka, ka pēc kāda brītiņa atrašanās dūmu mutulī, un aizlietu acu pulkā, es nejūtos priecīga, šī štelle nav manējā. Pamēģināt, jā, bet neko vairāk, lūdzu. Manis pēc tas varbūt kaut vai kaut kas pārdabisks, bet nu vilkt kāsi 5x dienā,manuprāt, tomēr nav normāli.
  • Amsterdam Bos Jeb mākslīgi radīta meža imitācija, smuki jau, bet, ja uzzini, ka katru koku stādījis cietumnieks, un nekas te nav dabīgi no sēklas sējies, tad tāds neliels sapīkums iestājas. Bet vieta skaitsa un koncentrācijas nometņu memoriālā var sameklēt arī pazīstamu pilsētu vārdus, tostarp Rīgu. Te paverās arī smuki skati, un tauru govis, kas tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka šķiet varētu mierīgi pārlaist nakti, šo siltumkambaru sāniem piekļaujoties.
  • Kanāli Neesmu bijusi Venēcijā, bet idejiski varētu būt kaut kas līdzīgs. Kanāls pēc kanāla. It kā jau smuki, bet praktiskais pienesums gandrīz nekāds, makšķerniekus neredzējām, lai gan plostu mājas gan viņiem dikani izplatītas, tā sakot dzīve uz plosta, mājas smukas, un vietām izveidojušies veseli ciemati, vasarā var pa logu ielekt ūdenī, tiem, kam jūras slimība, gan varētu būt visai neomulīgi. 😀
  • Red light district Pa dienu ejot tā neko. Pagriez galvu, tur meitene trūcīgi ģērbusies staigā gar logiem, tā īsti nemaz nesapratīsi, kur atrodies, bet, kad iestājas nakts, tad gan tie naktstaureņi logos plikām krūtīm sperās un kā deviņdesmito reklāmā vilinoši norāda uz savu telefona numuru – biksīšu rotaļām, un citām pieaugušo padarīšanām, cerams, ka nepilngadīgos šai rajonā pēc plkst. 10pm vienkārši neielaiž, jo traumu var iegūt diezgan ātri.
  • Couchserfing Tā jau ir, ka ar koučsērfingu normāli ceļotāji iepazīstas jau mēnešiem pirms, raksta pārdomātas “motivācijas vēstules” un čeko namatēvus un namamātes. Nu mums bija cits stāsts un cita pieredze. 11pm, Makdonalds, un doma,ka būs viens jāpaliek šonakt nomodā un jāmeklē hostelis, bet tad viens posts Facebook, viens Couchserfinga last minute grupā, un voalā pusnaktī mēs ieveļamies Artura mājās, Amsterdamas centrā. Paliekam pa nakti un nākamajai naktij viņš mums palīdz sameklēt Dirku, pie kura pavadam trīs naktis uz bez maksas izmantojam viņa divrieņus, kas ļauj mums iepazīt Amsterdamu un tās apkārtni daudz plašākā vērienā.

Krāso sevi.

“Children aren’t coloring book. You don’t get to fill them with your favorite colors.” 

Pludmale ir lieliska vieta, kur novērot cilvēkus, jā, man vājprātā patīk šī nodarbe, šoreiz pat īsti nevēroju drīzāk starp “Riders in the Storm” dziesmas vārdiem klausījos kādas mātes monologu attiecībā pret savu bērnu (aptuveni 3 gadīgu krāniņa īpašnieku).

 

Iztulkošu to “līda” citātu, kas manuprāt lieliski sasummēs manu iztirzājumu jeb redzētā/dzirdētā atstāstu. 

“Bērni nav krāsojamā grāmata. Jums nevajag viņus piepildīt ar savām mīļākajām krāsām”. Piemēram, ja jūs esat uz niršanu pasists, nu nevajag savam mazajam pie kājas siet akmeni un teikt, ka neelpot ir forši, īpaši, ja maniet, ka viņa acīs parādās  kaut kas no smīgla izmisuma. Ja viņam gribēsies iet jūsu pēdās (lai gan tas ir diezgan tizls teiciens, jo pēc būtības daudz interesantāk un vieglāk vienmēr iet pa nesabristām smiltīm, un priecīgi vērot pašam savus pēdu nospiedumus, nevis adidas protektora nospiedumā mēģināt iestūķēt pumas zolītes, var sanāk diezgan pabriesmīga mutanta iemīta taciņa…

Tātad ar sižeta varoņiem esiet jau iepazinušies, un tad aiziet nepārtraukta tiešā runa un izsauksmes vārdi (piedodiet par manu gramatiku, man būs jāatkārto šīs teikumu formas). 

Robert, stāvi!

Robert, pazaudēsi! (sīkais mētā savu mantiņu ūdenī, kur ūdens dziļums knapi kaķim pavēderi norasinātu, visas darbības notiek šādā bīstamā dziļumā, jo slapi kaķenes pupi nav joka lieta, ziniet!)

Nu, re, es taču teicu, ka pazaudēsi, ej ārā no ūdens! (brīdī, kad sīkais skenē grunti, lai atrastu savu mantību ( un, nē, samaitātie prāti, te es domāju mantiņu, kas viņam pieder)).

Es taču teicu, nāc ārā no ūdens!

Neej tālāk, nāc atpakaļ!

Robert, viss, ej ārā no ūdens!

Robert, neskrien!

 

Labi, neturpināšu, zinu, ka garaicīgi, man ar gribējās izņemt austiņas un teikt: “Cienīta, vai tad nebija kaifīgi lēnām skrubināt kreveles maliņas un lūkot, kā sarkanā sula spraucās laukā? Vai tad nav feini ūdenī atraut peciņas no zemes un saprast, ka dibens automātiski nepielīp dibenam, un ka ir forši neilgi pabūt par pludiņu?”

Njā, protams, ka es neko neteicu, viņas bērns galu galā, un ko ta šamā padomās, ja tāds puņķis sāks viņu pamācīt kā dzīvot. 

Bet es nesaprotu, vai tiešām pārējot jaunās dzīves lomās cilvēkiem izslēdzas atmiņa par iepriekšējo lomu? Vai tiešām cilvēki gadu laikā nefiltrē sev apkārt notiekošo un nesaprot to bildi, kā dzīvot ir foršāk un labāk, es jau nesaku, ka visam jābūt perfekti, nekad cilvēks nezinās visu un nebūs perfekts (kaut gan kas zin), bet vai tiešām ir jābūt tik paranoiskiem un tik ļoti uz savām vēlmēm centrētiem, tas, ka mūs “izspiež” vai “mēs izspiežam”, tas neuzliek zīmogu “pieder”, neviens nevienam pēc būtības nepieder. Tai vajadzētu būt beznosacījuma mīlestībai, rūpēm un vēlmei palīdzēt, ja palīdzību lūdz. Ir tāds būtisks jēdziens, kā “atpakaļsūcošā enerģija”, pagūglējiet un jūs daudz ko sapratīsiet, it kā jau skarbi, bet tik sasodīti patiesi. Jo tikai nepiederot un neiegūstot kādu īpašumā, mēs varam izstrāvot patiesu laimi, mēs varam radīt autoritāti, kas ir tiešām pozitīva, uz mentorību vērsta.

 

Njā. Viss. Es vienkārši dažreiz uzcepos par cilvēku dumumu, un neba jau es būtu kāda gudrā. Jā, es zinu, ka saulē nevajag uzturēties ilgi, ka var piesvilt, un ja kāds manējais būtu bijis blakus, noteikti būtu aizrādījis, ka jāvelk vien tās lupatas mugurā, bet tā ir mana izvēle, man tā āda lobīsies, ne kādam citam.

Garneles sviesta mērcē.

ImageImageImageImageImageImageImageImageImageImage

Atzīstu, lai veidotu šāda veida ierakstus man būtu jāpiestrādā pie vizuāli baudāmākām fotogrāfijām.

Tātad sviesta mērce garnelēm. Lai radītu kaut ko līdzīgu, jo gluži tāds pats ēdiens nekad nesanāk, kāds grams sastāvdaļas šurp vai turp piešķir pavisam citu noti šim mākslas simpozijam, tev vajadzēs:

  1. klucīti sviesta, katra mala aptuveni 2cm gara
  2. 5 bazilika lapiņas
  3. 7 diļļu mazlakstiņus
  4. labu bērienu sāls un piparu
  5. mazkripatu pustējkarotes lielmā – kariju
  6. 3 daivas ķiploka
  7. mazāko pusi citrona
  8. un mazpaka ar vidējā lieluma garnelēm

To visu glīši sacep kopā un voalā, kopā ar kartupeļi biezeni garšo dievīgi, kā ar kuskus, vēl nezinu.

Cienītā, jums jaka deg.

Vilcienstāsti ir mans mīļākais žanrs. Teikšu atklāti šodien iespraužoties 23. trolejbusā galīgi nejutos, kā komunikāciju mīloša būtne, jāatzīst, ka braucu pa zaķi (un apliecināju pati sev – kājām iet ir daudzreiz foršāk), bet ne par to šoreiz ir stāsts. 

Jauki, ka cilvēki bija ļoti izpalīdzi, runātīgi un negāja pa gaisu teksti “eu, kas i, akls esi? neredzi, ka pa kājām mīcies” un tml.Visi klātesošie bija patiesi bumbulīši, kas nopīkstināja talonus, runājās par laikapstākļiem, jauniešu nosišanos Jūrmalā un citām ikdienišķām lietām. Savukārt es ar diviem nepilngadīgiem jaunekļiem priecājos, ka mums izdevās izsprukt un kontrolei pabraucām garām (tas nekas, ka man rokās bija 3 etaloni, man vnk negribējās viņus pīkšķināt). Pēdējo reizi braucot šādā transportlīdzeklī, manu kāju iešķūrēja zemdurvju birstēs, šķita jau, ka zābakiem pēdējā stundiņa, lieki piebilst, ka šoferis nevis apjautājās vai mana potīte nav lupatās, bet ieknāba par manu neuzmanību. 

Vilcienos var elpot plašāk, jo jābūt ārkārtējai situācijai, lai saskartos cilvēku vēderi.

Naivi šķita, ka šodien būs ne tikai brīva vieta, bet arī klusums, tāpēc izvilku savas “Staļina govis”, ar domu, ka varēs palasīt. Beidzot es sapratu, kāpēc pirms pāris dienām vilcienā kāds kungs mēroja ceļu no vagona sākuma līdz beigām, lai lūgtu, kādu makten runīgu un skanīgu kundzi, beigt telefona sarunu. Viņš tikai vēlējās rāmi palasīt grāmatu nevis šķūrēja vietu saviem “putniem”.

Gadījās kā ne, man blakus piesēda divas jaunietes – draudzenes, no kurām viena ļoti apjūsmoja otru, būtu pretējais dzimums vai aizdomīgas krāsas, teiktu, ka sita kanti. Vecākā no dāmām ~20 (Dace), jaunākā ~16/17(Laura). Nē, es ar viņām neiepazinos un nerunājos, bet tas, kādu dauzumu informācijas cilvēki par sevi nodod ne tikai sociālajos tīklos, bet arī koplietošanas rumakos ir kaut kas neaprakstāms. Dacei šodien bijis eksāmens ģeoloģijā, vajadzējis aprēķināt zemes kadastrālo vērtību, bet vispār viņas mīļākā lekcija ir viena no tām, kurā stāstīts, ka mēness esot veidots no siera. Pēc eksāmena viņa bija satikusies ar draudzeni un tad skrējusi uz vilcienu (tiešām bija aizelsusies). Nabadzītei nebija līdzi kaut kāda mistiska karte, kuru otra solīja aizlienēt, šķiet abas brauca uz kora mēģinājumu. Jā, Dace nebija ēdusi, vien brokastis un konfektes visas dienas garumā, cik tad ilgi var ģeologs izturēt bez gaļas un kartupeļiem, bet labi, ka ir Laura, kas izvelk savu pusdienu kārbiņu un atdod savu frišākās šķirnes desu maizi, visu laiku gan piekodinot, ka viņa nekad nevienam neko nedod, bet tagad esot pavasaris un viņa izlēmusi uzlabot savu karmu, turklāt šodien visu dienu to vien darījusi, kā ēdusi.

Vispār Laurai ļoti patīk matemātika, bet pasniedzējs esot kaut kāds garlaicīgs, “zaļais” augstskolas absolvents, kurš mācot it kā visu kā pienākas, bet garlaicīgi bez gala un malas. Skola “in general” esot varen garlaicīga, priekšmeti pēc būtības interesanti, bet pasniegšanas veids apsūnojis (ceru, ka tuvumā sēdēja arī kāds no atbildīgajām instancēm, jo ticiet man tautas vienāršajās sarunās ir vairāk gudrības kā plenārijsēdēs un tāda līmeņa štellēs, cilvēks bez amata zina drēbi, viņam tikai nav instrumentu, galu un “naglasti”).

Tad meičuku starpā uzkurbulējās saruna par reālismu literatūrā un Laura gudri pateica: “Saule ir tepat, tikai aiz mākoņiem” (jāsaka godīgi teksts pilnīgi beztolkā, izklausījās vairāk pēc zīmēšanās nekā zināšanām par reālismu lteratūrā. Tiesa jāatzīst gaume meitēnam laba – Orvels “Dzīvnieku ferma”. Jā, vispār Laurai patīk lielas, bezformīgas, nepraktiskas un puķainas somas, jo ir taču pavasars. Viņa mācās skolā ar mūzikas ievirzi, gudri stāstīja par do nots nozīmi, nesapratu ne vella un tā nošu grāmata bija īsta ķīnas ābece, bet prieks klausīties, ka skuķis dara to, par ko sirds ietrīcas. Varbūt, ka Latvijai ir nākotne. Protams, ka ir. Mums tikai jābeidz kunkstēt par to, ka cilvēki ir stulbi, jāsaka jau nav gudri iešķūrēt kāju durvīs, bet arī tas šoferītis atceļā izrādījās viens runīgs nešpetnelis. 

 

Daddy, please, lets go home.

Ziniet, kad ir tiešām skumji?

Kad centrālajā stacijā piecgadīgs bērns savāķījis savu tēvu no tualetes, mēģina pierunāt to, lai dodas mājās.

Lieki piebilst, ka tēvs ir “lupatā”, bērns raud jau raustoties, ķeras apkārt, tur rokas un lūdzas, lai tētis nāk mājās. Labā ziņa, ka tēvam arī izspiežas kāda asara, tad jau laikam mājās tiks. Protams, mēs latvieši atkal stāvam malā, apsriežam, bet turamies maliņā, jo kurš tad jaucas ģimenes padarīšanās. Holandiete gan bija nesaprašanā, kāpēc neviens nepalīdz bērnam?