Ieelpa – izelpa

Var jau būt, ka cilvēkiem šķiet, ka viņi ir gudri un intelektuāli, bet vai tiešām prasta bļaustīšanās, ķēmošanās, bez absolūtas humora izjūtas ir normāla?

Šajā brīdī tikai ieelpo, klusē un mēģini nepakļauties melnai zlampai, kurā visi citi ir sliktie tikai ne paši.

Neļaut sevī ienākt prastumam. Līku koku neiztaisnot, un ja viņiem patīk citiem pakaļ skaitīt minūtes, bet pašiem pat stundu nesajust, tā jau ir viņu morālā problēma un sirdsapziņa.

Es elpoju – izelpoju.

Vajag jaunu sākumu.

21 dienas prieka projekts

Mmm, jauns gads – jaunas apņemšanās. Kāpēc gan, nē?

Mums ar kolēģi šorīt dzima ideja – 21 dienu (ar domu, lai rodas pieradums) vērst priecīgāku skatu uz dzīvi, darīt lietas ar prieku un neīgņoties līdzi īgņām.

Un, protams, nedrīkst aizmirst par savu fizisko ķermeni, kāds izvēlas detox kūri, kāds izvēlas fiziskās aktivitātes.

Es likšu uzsvaru uz skriešanu un spēka treniņiem.

Izskatā un spožās acīs ir spēks, vai ne? Nu tad šogad daram visu, lai būtu harmoniski, skaisti, iedvesmojoši un priecīgi, tā mēs paveiksim daudz vairāk!

Ja arī tu vēlies piedalīties, droši dalies savos panākumos, pārdomās un krikumos, lietojot temturi #21priekadiena

Virsmērķis – būt priecīgiem visu savu atlikušo mūžu!

My perfect autumn.

Processed with VSCOcam with a5 preset

Processed with VSCOcam with a5 preset

e063378291c0db7bb85bb4cefb8b4a8c 5699efe16c04ce713deb6327d6bde5bc ce6b2a075f5fc3a876a9f9114a230f49

Varbūt ir laiks atgriezties.

Ziniet, es jau labu laiku svārstos – rakstīt vai nerakstīt. Atgriezties pie šī bloga biežākas apmīļošanas vai tomēr salti ieturēt pozu, ka nerakstās.

Nav jau tā, ka nerakstās. Ir vienkārši jāapsēžas. Jāliek domām iet soli pa solim nevis lekt uz batuta un skriet vienlaicīgi, rodas baigais mudžeklis un šķiet, ka nerakstās. Īstenībā pirksti ir tie, kas atšķetina domu pavedienu un ļauj to padarīt par izlasāmu.

Mani laikam ir iedrošinājusi kolēģe pamēģināt. Kāpēc gan ne? Bet vai vajag? Es joprojām svārstos. Es nezinu vai gribu dalīties ar lasītāju, iespējams pilnīgu svešinieku, savās pārdomās. Es nezinu  par ko no tā visa mudžekļa, lai uzraksta. Manī ir daudz rakstāmā, bet tas ir ieslēgts stikla kupolā, ja tev sanāks izuzrbināt mazu spraugu, varbūt labumiņš spruks laukā.

Kā būs? Vai iedosi man ideju par ko uzrakstīt? Par ko tu gribi zināt manas domas? Nebaidies es domāju par viskautko. :p

Droši, gaidu idejas ierosmei, un tad jau tiekamies manā atbildes “postā”.

Lai silti un patīkami,

Tavs Foksijs.

Baltic Yoga School

Man jau labu laiku galvā sēž doma, ka es negribu studēt ne bakalauru, ne maģistru, bet gribu kļūt par jogas instruktoru. Es pat esmu atradusi kursus, kas sastāv no trīs daļām un uzsākas jau augustā. Man vienīgi būtu jālaimē latloto. Jo, kā izradās, pat jogā, bez naudas nekur tālu netiksi. Mūsdienās nevar aizbraukt kkur latgalē, pie kāda veca jogas praktiķa, nedēļu padzīvot teltī, paasanot ezera krastā un iegūt sertifikātu.

Ja nu vēl kādu interesē, te var apgūt jogu: http://www.balticyogaschool.net/

fb302f585b890e05667d62cb99b126a1

Coffee shops all around..

Kā nu sagadījies, kā ne, jau kuro gadu sanāk pavasarī pārkāpt robežas. Pērn 4dienas sabiju Krakovā, stāts netapa,lai gan vajadzētu, kamēr vēl spēju svaigi pa pavedienam atšķetināt,jo arī tas bija ekspromtum mazbudžeta izbrauciens ar autobusu. Šogad cits stāsts un citi apstākļi. Pagājušo gad’ ap šo laiku diezvai pat sapņos iedomājos,ka ar savu mīļo kaut kur ceļošu, šogad viņam uz pleca aizmigu atpakaļ ceļā un viņš gādīgi stutēja manu pieri. Stāsts pa visam vienkāršs 30 eiro par roundtrip (turp un atpakaļ) biļeti, nekāds plāns azotē, pāris paziņas un cousherfing profils, dodamies ceļā piežūžojot pilnu lidostu ar varagāna skaņām. Jāatzīst, ka pirmo reizi lidoju kopā ar citiem pazīstamiem cilvēkiem, iestājās tāda vieglprātība,jo nebiju taču viena,nebija jāiespringst. Lidojām uz Eindhovenu, tālāk uz Armstroof,Amsterdamu un tad jau atpakaļ uz Eidhovenu. Ceļojums izvērtās interesantāks nekā cerēts, un nekādu izdevumu par naktsmājām, tikai tik cik uzsaukt vakariņas namatēviem, bet cik gan izmaksā lieka sauja makaronu.. Eindhovena pārsteidz ar zilu laternu gaismu, kā izsecinājām atpakaļ ceļā iespējams, šī krāsa nepatīk trušiem, kuri mudžēja tuvējā apkārtnē ka biezs, kā saka vairāk zilās gaismas, mazāk negadījumu.. Tālāk jau mūsu ceļš virzās uz Armstroof, mūs ar mašīnu turp nogādā paziņa, pa nakti arī paliekam pie paziņas, nākamo dienu veltam pastaigām pa pilsētu un saprotam,ka ilgi ko darīt te nebūs, bišķi pa garlaicīgi, pilsēta maza un parks tikai viens, par mežiem vispār varam aizmirst. Tā nu sapiķojam 9eiro un dodamies uz Amsterdamu (ak, šī bohēmas un sarkano lukturu pilsēta). Vilcieni gan te ellīgi dārgi, bet atpakaļceļā, gan mums noveicās ar varen lētākām biļetēm, bet par to vēlāk. Īsumā par Amsterdamu:

  • Velosipēdi Radās sajūta, ka šo braucamo pilsētā ir vairāk kā pašu iedzīvotāju, tie ir pieslēgti pie katra staba, un veloceliņi ir pārpildīti ar braucējiem, pirmajā brīdī šķita, ka aiziešu pa fāzēm, ja man būs jāmin pedāļi šādās straumēs, bet nav tik traki, jāatceras tikai, ja “zobiņa smailīte” ir pavērsta pret tevi, tev nav priekšroka, apstājies un pagaidi. Daži riteņaparāti šķiet uz ceļa jau guļ gadiem, joprojām pieslēgti, bet sarūsējuši, un pat ar viegli samīcītiem riteņiem. Cepuri nost, cik sakārtota infrastruktūra ir šajā valstī, Latvijā par tādu tikai pasapņot. Bet nu laikam nav jābrīnās, ka vietējie izmanto savu kāju spēku, nevis sabiedrisko, jo vienas stundas biļete te maksā 2.9 eiro.
  • Coffee shops Jau izkāpjot stacijā, ka te gaisā virmo cits smārds. Zālīte te ir visur, dažādos agregātstāvokļos, cenās un pieejās. Pa lielam vidēja 1grams 15 eiro. Vietējiem šķiet tracina šī visa padarīšana, un jāsaka, ka pēc kāda brītiņa atrašanās dūmu mutulī, un aizlietu acu pulkā, es nejūtos priecīga, šī štelle nav manējā. Pamēģināt, jā, bet neko vairāk, lūdzu. Manis pēc tas varbūt kaut vai kaut kas pārdabisks, bet nu vilkt kāsi 5x dienā,manuprāt, tomēr nav normāli.
  • Amsterdam Bos Jeb mākslīgi radīta meža imitācija, smuki jau, bet, ja uzzini, ka katru koku stādījis cietumnieks, un nekas te nav dabīgi no sēklas sējies, tad tāds neliels sapīkums iestājas. Bet vieta skaitsa un koncentrācijas nometņu memoriālā var sameklēt arī pazīstamu pilsētu vārdus, tostarp Rīgu. Te paverās arī smuki skati, un tauru govis, kas tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka šķiet varētu mierīgi pārlaist nakti, šo siltumkambaru sāniem piekļaujoties.
  • Kanāli Neesmu bijusi Venēcijā, bet idejiski varētu būt kaut kas līdzīgs. Kanāls pēc kanāla. It kā jau smuki, bet praktiskais pienesums gandrīz nekāds, makšķerniekus neredzējām, lai gan plostu mājas gan viņiem dikani izplatītas, tā sakot dzīve uz plosta, mājas smukas, un vietām izveidojušies veseli ciemati, vasarā var pa logu ielekt ūdenī, tiem, kam jūras slimība, gan varētu būt visai neomulīgi. :D
  • Red light district Pa dienu ejot tā neko. Pagriez galvu, tur meitene trūcīgi ģērbusies staigā gar logiem, tā īsti nemaz nesapratīsi, kur atrodies, bet, kad iestājas nakts, tad gan tie naktstaureņi logos plikām krūtīm sperās un kā deviņdesmito reklāmā vilinoši norāda uz savu telefona numuru – biksīšu rotaļām, un citām pieaugušo padarīšanām, cerams, ka nepilngadīgos šai rajonā pēc plkst. 10pm vienkārši neielaiž, jo traumu var iegūt diezgan ātri.
  • Couchserfing Tā jau ir, ka ar koučsērfingu normāli ceļotāji iepazīstas jau mēnešiem pirms, raksta pārdomātas “motivācijas vēstules” un čeko namatēvus un namamātes. Nu mums bija cits stāsts un cita pieredze. 11pm, Makdonalds, un doma,ka būs viens jāpaliek šonakt nomodā un jāmeklē hostelis, bet tad viens posts Facebook, viens Couchserfinga last minute grupā, un voalā pusnaktī mēs ieveļamies Artura mājās, Amsterdamas centrā. Paliekam pa nakti un nākamajai naktij viņš mums palīdz sameklēt Dirku, pie kura pavadam trīs naktis uz bez maksas izmantojam viņa divrieņus, kas ļauj mums iepazīt Amsterdamu un tās apkārtni daudz plašākā vērienā.
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.