RED MOON.

Cīņa par sieviešu tiesībām. Man ļoti riebjas iepriekšējais teikums. Ciest nevaru feminismu, sieviešu dzimumu līdztiesības spēles, par neko vairāk kā spēlēm tās nosaukt nevar, vismaz Latvijas kontekstā.Sieviešu-vīriešu dzimumu lomu spēles vispār ir kaut kas traģikomisks. Esmu par Iņ un Jaņ, tāpec man tie visi cīniņi šķiet tāda striķa raustīšana vien. Protams, daži argumenti ir spēcīgi un cīņas vietā, ja vien tā nav vēlme padarīt vīrieti par lupatu un pastrebt zupu no viņa konta.

jake-hills-36605

Bet par to jau nav šis stāsts. Tie kuri pazīst mani jau kādu ilgāku laiku, noteikti ir pamanījuši, ka es mēdzu pēkšņi atcelt plānus, neierasties uz tikšanos, nebraukt tripiņā, mēdzu pēkšņi “saslimt” uz vienu dienu. Tad nu vakar bija tā diena, kad “saslimu” un strādāju no mājām, kas manā darba vietā ir liels retums, jo parasti šādos gadījumos ir jātērē sava atvaļinājuma diena. Tāpēc man būtu šomēnes jābūt varen priecīgai, ka ne nācās “ātros” saukt, ne brīvdienu tērēt.

Taču vīriešu kārtas kolēģis šodien (ticu, ka tikai labu gribēdams) apjautājās, vai esmu jau vesela? Vispār pirmajā brīdī gribēju teikt, ka īsti slima jau neesmu bijusi, taču trešajā mēnešreižu dienā – šodien – jūtos labāk. Bet realitātē sakautrējos, turpināju ļaut viņam domāt, ka esmu kaut kāda baigā slimiķe, kurai izsauc “ātros” vai kura ik pa brīdim paņem slimības lapu vai vienkārši neierodas darbā.

Es laikam beidzot pēc 13 gadu klusēšanas esmu saņēmusi drosmi pastāstīt savu stāstu un iespējams uzsākt publisku cīņu par sieviešu tiesībām.

Man jāatzīst, ka man kretinē visuvarošās sieviešu dzimuma pārstāves, kuras pelna naudu kā veči, iet pār līķiem savu karjeras mērķu vārdā, vērpj intrigas, sabāž tamponus kājstarpēs un lec priecīgo čalu strautiņos.

Es neesmu veikusi pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudzas sievietes līdzīgi kā es, cieš visnotaļ nepanesamas mēnešreižu sāpes, kā rezultātā mēdz pat “atslēgties” publiskās un mazāk publiskās vietas. Man tas ir gadījies gan mājās, gan kojās, gan darbā, gan Rīgas centrālajā dzelceļa stacijā uz perona. Tā ir viena ellīgi pretīga sajūta, īpaši novembrī, čokurā saraujoties gulēt uz perona un just, kā visi kā viens paiet garām.. bet sāpes tikai aug un pilnīgas noģībšanas brīdis ir pavisam tuvu. No pieredzes saku, mobilais telefons ir viens no cilvēces labākajiem izgudrojumiem un neatliekamā palīdzība – labākais un noderīgākais pakalpojums.

Vienvārdsakot, es uzskatu, ka sievietes būtu oficiāli pelnījušas vienu dienu (ārsta norādījumu gadījumā vairākas dienas) ciklā neierasties darbā un nejusties par to vainīgas. Nesaņemt pārmetošus skatienus, par nepabrīdināšanu, ka nebūs darbā, vai kādu it kā nozīmīgu plānu vai pasākumu izjaukšanu.

Es sen jau vairs nečīkstu par savām sāpēm, ja nu vienīgi mājās, jo man vienkārši dažreiz gribās, lai mani samīļo un nenosoda par to, ka mans ķermenis ir citādāks. Sausā bilance – aptuveni 72 tabletes “Ibumetin 400” gadā + viena līdz divas pretsāpju injekcijas “ātrās” palīdzības izsaukšanas gadījumā.

Ja man nebūtu jāiet šajās dienās uz darbu, iespējams es iztiktu ar maksimums 12-24 “Ibumetin 200” tabletēm gadā, iespējams iztiktu vispār bez medikamentiem, pietiktu ar tējām, siltu segu un pilnīgu mieru.

Varbūt Tu arī pazīsti kādu, kurai ir līdzīga problēma, vai tu pati esi līdzīgās domās, varbūt ir vērts rakstīt manabalss.lv iniciatīvu?

Advertisements
Tagged , , , , , , , , ,

Otrā pusē

Tik daudzi latvieši emigrēja no Latvijas kara šausmu dzīti. Viņi domāja, ka atgriezīsies. Pēc nedēļas mēneša. Viņi skaitīja dienas svežumā.

Cik gadus mēs jau esam saskaitījuši brīvībā?

Interesanti, ka šie cilvēki un viņu piederīgie neatgriežas dzimtenē. Nevar teikt mājās. Māju viņiem šeit īsti nav, ir tikai valoda, kas rada māju sajūtu arī svešumā.

Viņus nevar īsti vainot. Viņi ir kļuvuši par citas valsts iedzīvotājiem, asimilējušies, apguvuši jauno valodu. Tomēr, kāpēc?

Visinteresantākā doma, ko ir nācies dzirdēt, pastarpināti apjausmai, ka Latvijā nav iespēju, maz darba vietu, tās ir slikti apmaksātas (ekonomiska rakstura probēmas, kas atbaida cilvēkus no dzīves dzimtenē). Kāda amerikāņa (ar latvisku izcelsmi) teiktais dokumentālajā filmā “Dieva putniņi”.

Latviešiem Amerikā un latviešiem Latvijā ir pilnībā atšķirīgs domāšanas veids. Latvietis vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc, nē.. Mēs Amerikā domājam citādi, mēs tveram katru jauno iespēju. Jums ir cita domāšana..

Līdz ar šo citātu saslēdzas ārzemju studentu stāstītais – sajūtas par studiju dzīvi Latvijā. Latvieši esot skarbi, dusmīgi un nepieklājīgi. Tādi, kas nemāk lietot vārdus – atvainojiet, piedodiet, paldies..

Protams, Tu tagad lasi un noteikti pie sevis atceries, kā pieturēji tantiņai durvis kāpņutelpā, kā pasveicināji apkopēju skolas gaitenī vai darbā, atceries, kā turpināji skatīties vienā punktā, kad zem saviem purngaliem sajuti kādus citus purngalus..

Ir vienkārši žēl, ka mēs turpinam vainot visus citus, tikai ne sevi. Žēl, ka mēs nemainamies. Vai Tev patīk pēc nedēļas nogales ārpus Latvijas atgriezties Rīgā vai kādā citā pilsētā, vai Tev patīk vairums pārdevēju centrāltirgū, vai Tev patīk sabiedriskā transporta kontrole, vai Tev patīk vairums skolotāju un pasniedzēju, vai Tev patīk lielākā daļa sevis?

Kāpēc “nē”?

Vai mēs tiešām negribam būt valsts, kurā gribās atgriezties, par kuras cilvēkiem atceroties silti smaidīt pat pēc 10 gadiem?

Tā jau ir, ka jāsāk ar sevi, taču vajag vairāk tādus, kas sāk ar sevi, lai cilvēki, tur ārpusē, pamana, ka ir citādāk, ka ir labāk, ka ir sasodīti forši!

 

Klusums.

278519558176239660_kMuXojey_c

Pirms pāris dienām, garlaicības mākta, nu jau trešo nedēļu cīnoties ar virusozu bacili, “ielīdu draugos” palasīt savu veco dienagrāmatu. Viņa izskatās varen jocīgi, jo dzejas gabali šķiet saspiesti un attēli pazuduši, bet citādies viss lasāms, manējā ir 36 lpp, diezgan daudz, pirmais ieraksts 2007. gadā, visaktīvākā darbība noritējusi 2009. gadā, kad pat komentāri bijuši daudz un interesanti, tādas foršas diskusiju lapas sanākušas.

Šodien tur ir kapa klusums, pat ieejot palasīt šķita, ka kaut kas nav riktīgi.

Ienācu te, jāsaka, ka nekas labāks, no kādreizējās čupas aktīvo palikuši tikai trīs, komentāru gandrīz nav.

Vai tiešām tagad visi sēž savos telefonos un skrolo fun bildītes ar brīžiem padebīliem uzrakstiem? Vismaz tā liecina mani novērojumi Rīgas sabiedriskajā transportā. Kāpēc cilvēki izvairās lasīt garākus apcerējumus? Neinteresanti? Redze sūdīga, bet sabiedriskajā acenes negribās stutēt degunā? Varbūt nemāk lasīt?

Es nezinu kā ir Jums, bet man pietrūkst lasāmie gargabali, ja neskaita akadēmiskos, kuri pēdējā pusgadā ir atkal atgriezušies manā sortimentā, principā arī par rakstīšanas apjomiem nesūdzos, bet gribās šo brīvību, rakstīt kā es vēlos, piedrāzt komatus, latviskos vārdus un birokrātisku vai akadēmisku labskanību, I am a wild child..

Varbūt satiekamies laiku pa laikam šeit, un apspriežam kādus aktuālus jautājumus, ne jau profesionāli, bet tā vienkārši – viedokļu apmaiņa, šizo izpausmes, dažreiz vienkārši interesanti zināt, ko cits ir redzējis sapnī.. Varbūt ir laiks no sociālajiem tīkliem pāriet uz pāris sakarīgu blogu lasīšanu un komentēšanu?

Saprotiet, mani interesējat Jūs, Jūsu personības un skatījumi, nevis jūsu nošērotais un salaikotais citu copy/paste saturs..

Tiekamies?

 

Coffee shops all around..

Kā nu sagadījies, kā ne, jau kuro gadu sanāk pavasarī pārkāpt robežas. Pērn 4dienas sabiju Krakovā, stāts netapa,lai gan vajadzētu, kamēr vēl spēju svaigi pa pavedienam atšķetināt,jo arī tas bija ekspromtum mazbudžeta izbrauciens ar autobusu. Šogad cits stāsts un citi apstākļi. Pagājušo gad’ ap šo laiku diezvai pat sapņos iedomājos,ka ar savu mīļo kaut kur ceļošu, šogad viņam uz pleca aizmigu atpakaļ ceļā un viņš gādīgi stutēja manu pieri. Stāsts pa visam vienkāršs 30 eiro par roundtrip (turp un atpakaļ) biļeti, nekāds plāns azotē, pāris paziņas un cousherfing profils, dodamies ceļā piežūžojot pilnu lidostu ar varagāna skaņām. Jāatzīst, ka pirmo reizi lidoju kopā ar citiem pazīstamiem cilvēkiem, iestājās tāda vieglprātība,jo nebiju taču viena,nebija jāiespringst. Lidojām uz Eindhovenu, tālāk uz Armstroof,Amsterdamu un tad jau atpakaļ uz Eidhovenu. Ceļojums izvērtās interesantāks nekā cerēts, un nekādu izdevumu par naktsmājām, tikai tik cik uzsaukt vakariņas namatēviem, bet cik gan izmaksā lieka sauja makaronu.. Eindhovena pārsteidz ar zilu laternu gaismu, kā izsecinājām atpakaļ ceļā iespējams, šī krāsa nepatīk trušiem, kuri mudžēja tuvējā apkārtnē ka biezs, kā saka vairāk zilās gaismas, mazāk negadījumu.. Tālāk jau mūsu ceļš virzās uz Armstroof, mūs ar mašīnu turp nogādā paziņa, pa nakti arī paliekam pie paziņas, nākamo dienu veltam pastaigām pa pilsētu un saprotam,ka ilgi ko darīt te nebūs, bišķi pa garlaicīgi, pilsēta maza un parks tikai viens, par mežiem vispār varam aizmirst. Tā nu sapiķojam 9eiro un dodamies uz Amsterdamu (ak, šī bohēmas un sarkano lukturu pilsēta). Vilcieni gan te ellīgi dārgi, bet atpakaļceļā, gan mums noveicās ar varen lētākām biļetēm, bet par to vēlāk. Īsumā par Amsterdamu:

  • Velosipēdi Radās sajūta, ka šo braucamo pilsētā ir vairāk kā pašu iedzīvotāju, tie ir pieslēgti pie katra staba, un veloceliņi ir pārpildīti ar braucējiem, pirmajā brīdī šķita, ka aiziešu pa fāzēm, ja man būs jāmin pedāļi šādās straumēs, bet nav tik traki, jāatceras tikai, ja “zobiņa smailīte” ir pavērsta pret tevi, tev nav priekšroka, apstājies un pagaidi. Daži riteņaparāti šķiet uz ceļa jau guļ gadiem, joprojām pieslēgti, bet sarūsējuši, un pat ar viegli samīcītiem riteņiem. Cepuri nost, cik sakārtota infrastruktūra ir šajā valstī, Latvijā par tādu tikai pasapņot. Bet nu laikam nav jābrīnās, ka vietējie izmanto savu kāju spēku, nevis sabiedrisko, jo vienas stundas biļete te maksā 2.9 eiro.
  • Coffee shops Jau izkāpjot stacijā, ka te gaisā virmo cits smārds. Zālīte te ir visur, dažādos agregātstāvokļos, cenās un pieejās. Pa lielam vidēja 1grams 15 eiro. Vietējiem šķiet tracina šī visa padarīšana, un jāsaka, ka pēc kāda brītiņa atrašanās dūmu mutulī, un aizlietu acu pulkā, es nejūtos priecīga, šī štelle nav manējā. Pamēģināt, jā, bet neko vairāk, lūdzu. Manis pēc tas varbūt kaut vai kaut kas pārdabisks, bet nu vilkt kāsi 5x dienā,manuprāt, tomēr nav normāli.
  • Amsterdam Bos Jeb mākslīgi radīta meža imitācija, smuki jau, bet, ja uzzini, ka katru koku stādījis cietumnieks, un nekas te nav dabīgi no sēklas sējies, tad tāds neliels sapīkums iestājas. Bet vieta skaitsa un koncentrācijas nometņu memoriālā var sameklēt arī pazīstamu pilsētu vārdus, tostarp Rīgu. Te paverās arī smuki skati, un tauru govis, kas tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka šķiet varētu mierīgi pārlaist nakti, šo siltumkambaru sāniem piekļaujoties.
  • Kanāli Neesmu bijusi Venēcijā, bet idejiski varētu būt kaut kas līdzīgs. Kanāls pēc kanāla. It kā jau smuki, bet praktiskais pienesums gandrīz nekāds, makšķerniekus neredzējām, lai gan plostu mājas gan viņiem dikani izplatītas, tā sakot dzīve uz plosta, mājas smukas, un vietām izveidojušies veseli ciemati, vasarā var pa logu ielekt ūdenī, tiem, kam jūras slimība, gan varētu būt visai neomulīgi. 😀
  • Red light district Pa dienu ejot tā neko. Pagriez galvu, tur meitene trūcīgi ģērbusies staigā gar logiem, tā īsti nemaz nesapratīsi, kur atrodies, bet, kad iestājas nakts, tad gan tie naktstaureņi logos plikām krūtīm sperās un kā deviņdesmito reklāmā vilinoši norāda uz savu telefona numuru – biksīšu rotaļām, un citām pieaugušo padarīšanām, cerams, ka nepilngadīgos šai rajonā pēc plkst. 10pm vienkārši neielaiž, jo traumu var iegūt diezgan ātri.
  • Couchserfing Tā jau ir, ka ar koučsērfingu normāli ceļotāji iepazīstas jau mēnešiem pirms, raksta pārdomātas “motivācijas vēstules” un čeko namatēvus un namamātes. Nu mums bija cits stāsts un cita pieredze. 11pm, Makdonalds, un doma,ka būs viens jāpaliek šonakt nomodā un jāmeklē hostelis, bet tad viens posts Facebook, viens Couchserfinga last minute grupā, un voalā pusnaktī mēs ieveļamies Artura mājās, Amsterdamas centrā. Paliekam pa nakti un nākamajai naktij viņš mums palīdz sameklēt Dirku, pie kura pavadam trīs naktis uz bez maksas izmantojam viņa divrieņus, kas ļauj mums iepazīt Amsterdamu un tās apkārtni daudz plašākā vērienā.

Krāso sevi.

“Children aren’t coloring book. You don’t get to fill them with your favorite colors.” 

Pludmale ir lieliska vieta, kur novērot cilvēkus, jā, man vājprātā patīk šī nodarbe, šoreiz pat īsti nevēroju drīzāk starp “Riders in the Storm” dziesmas vārdiem klausījos kādas mātes monologu attiecībā pret savu bērnu (aptuveni 3 gadīgu krāniņa īpašnieku).

 

Iztulkošu to “līda” citātu, kas manuprāt lieliski sasummēs manu iztirzājumu jeb redzētā/dzirdētā atstāstu. 

“Bērni nav krāsojamā grāmata. Jums nevajag viņus piepildīt ar savām mīļākajām krāsām”. Piemēram, ja jūs esat uz niršanu pasists, nu nevajag savam mazajam pie kājas siet akmeni un teikt, ka neelpot ir forši, īpaši, ja maniet, ka viņa acīs parādās  kaut kas no smīgla izmisuma. Ja viņam gribēsies iet jūsu pēdās (lai gan tas ir diezgan tizls teiciens, jo pēc būtības daudz interesantāk un vieglāk vienmēr iet pa nesabristām smiltīm, un priecīgi vērot pašam savus pēdu nospiedumus, nevis adidas protektora nospiedumā mēģināt iestūķēt pumas zolītes, var sanāk diezgan pabriesmīga mutanta iemīta taciņa…

Tātad ar sižeta varoņiem esiet jau iepazinušies, un tad aiziet nepārtraukta tiešā runa un izsauksmes vārdi (piedodiet par manu gramatiku, man būs jāatkārto šīs teikumu formas). 

Robert, stāvi!

Robert, pazaudēsi! (sīkais mētā savu mantiņu ūdenī, kur ūdens dziļums knapi kaķim pavēderi norasinātu, visas darbības notiek šādā bīstamā dziļumā, jo slapi kaķenes pupi nav joka lieta, ziniet!)

Nu, re, es taču teicu, ka pazaudēsi, ej ārā no ūdens! (brīdī, kad sīkais skenē grunti, lai atrastu savu mantību ( un, nē, samaitātie prāti, te es domāju mantiņu, kas viņam pieder)).

Es taču teicu, nāc ārā no ūdens!

Neej tālāk, nāc atpakaļ!

Robert, viss, ej ārā no ūdens!

Robert, neskrien!

 

Labi, neturpināšu, zinu, ka garaicīgi, man ar gribējās izņemt austiņas un teikt: “Cienīta, vai tad nebija kaifīgi lēnām skrubināt kreveles maliņas un lūkot, kā sarkanā sula spraucās laukā? Vai tad nav feini ūdenī atraut peciņas no zemes un saprast, ka dibens automātiski nepielīp dibenam, un ka ir forši neilgi pabūt par pludiņu?”

Njā, protams, ka es neko neteicu, viņas bērns galu galā, un ko ta šamā padomās, ja tāds puņķis sāks viņu pamācīt kā dzīvot. 

Bet es nesaprotu, vai tiešām pārējot jaunās dzīves lomās cilvēkiem izslēdzas atmiņa par iepriekšējo lomu? Vai tiešām cilvēki gadu laikā nefiltrē sev apkārt notiekošo un nesaprot to bildi, kā dzīvot ir foršāk un labāk, es jau nesaku, ka visam jābūt perfekti, nekad cilvēks nezinās visu un nebūs perfekts (kaut gan kas zin), bet vai tiešām ir jābūt tik paranoiskiem un tik ļoti uz savām vēlmēm centrētiem, tas, ka mūs “izspiež” vai “mēs izspiežam”, tas neuzliek zīmogu “pieder”, neviens nevienam pēc būtības nepieder. Tai vajadzētu būt beznosacījuma mīlestībai, rūpēm un vēlmei palīdzēt, ja palīdzību lūdz. Ir tāds būtisks jēdziens, kā “atpakaļsūcošā enerģija”, pagūglējiet un jūs daudz ko sapratīsiet, it kā jau skarbi, bet tik sasodīti patiesi. Jo tikai nepiederot un neiegūstot kādu īpašumā, mēs varam izstrāvot patiesu laimi, mēs varam radīt autoritāti, kas ir tiešām pozitīva, uz mentorību vērsta.

 

Njā. Viss. Es vienkārši dažreiz uzcepos par cilvēku dumumu, un neba jau es būtu kāda gudrā. Jā, es zinu, ka saulē nevajag uzturēties ilgi, ka var piesvilt, un ja kāds manējais būtu bijis blakus, noteikti būtu aizrādījis, ka jāvelk vien tās lupatas mugurā, bet tā ir mana izvēle, man tā āda lobīsies, ne kādam citam.

Garneles sviesta mērcē.

ImageImageImageImageImageImageImageImageImageImage

Atzīstu, lai veidotu šāda veida ierakstus man būtu jāpiestrādā pie vizuāli baudāmākām fotogrāfijām.

Tātad sviesta mērce garnelēm. Lai radītu kaut ko līdzīgu, jo gluži tāds pats ēdiens nekad nesanāk, kāds grams sastāvdaļas šurp vai turp piešķir pavisam citu noti šim mākslas simpozijam, tev vajadzēs:

  1. klucīti sviesta, katra mala aptuveni 2cm gara
  2. 5 bazilika lapiņas
  3. 7 diļļu mazlakstiņus
  4. labu bērienu sāls un piparu
  5. mazkripatu pustējkarotes lielmā – kariju
  6. 3 daivas ķiploka
  7. mazāko pusi citrona
  8. un mazpaka ar vidējā lieluma garnelēm

To visu glīši sacep kopā un voalā, kopā ar kartupeļi biezeni garšo dievīgi, kā ar kuskus, vēl nezinu.