Coffee shops all around..

Kā nu sagadījies, kā ne, jau kuro gadu sanāk pavasarī pārkāpt robežas. Pērn 4dienas sabiju Krakovā, stāts netapa,lai gan vajadzētu, kamēr vēl spēju svaigi pa pavedienam atšķetināt,jo arī tas bija ekspromtum mazbudžeta izbrauciens ar autobusu. Šogad cits stāsts un citi apstākļi. Pagājušo gad’ ap šo laiku diezvai pat sapņos iedomājos,ka ar savu mīļo kaut kur ceļošu, šogad viņam uz pleca aizmigu atpakaļ ceļā un viņš gādīgi stutēja manu pieri. Stāsts pa visam vienkāršs 30 eiro par roundtrip (turp un atpakaļ) biļeti, nekāds plāns azotē, pāris paziņas un cousherfing profils, dodamies ceļā piežūžojot pilnu lidostu ar varagāna skaņām. Jāatzīst, ka pirmo reizi lidoju kopā ar citiem pazīstamiem cilvēkiem, iestājās tāda vieglprātība,jo nebiju taču viena,nebija jāiespringst. Lidojām uz Eindhovenu, tālāk uz Armstroof,Amsterdamu un tad jau atpakaļ uz Eidhovenu. Ceļojums izvērtās interesantāks nekā cerēts, un nekādu izdevumu par naktsmājām, tikai tik cik uzsaukt vakariņas namatēviem, bet cik gan izmaksā lieka sauja makaronu.. Eindhovena pārsteidz ar zilu laternu gaismu, kā izsecinājām atpakaļ ceļā iespējams, šī krāsa nepatīk trušiem, kuri mudžēja tuvējā apkārtnē ka biezs, kā saka vairāk zilās gaismas, mazāk negadījumu.. Tālāk jau mūsu ceļš virzās uz Armstroof, mūs ar mašīnu turp nogādā paziņa, pa nakti arī paliekam pie paziņas, nākamo dienu veltam pastaigām pa pilsētu un saprotam,ka ilgi ko darīt te nebūs, bišķi pa garlaicīgi, pilsēta maza un parks tikai viens, par mežiem vispār varam aizmirst. Tā nu sapiķojam 9eiro un dodamies uz Amsterdamu (ak, šī bohēmas un sarkano lukturu pilsēta). Vilcieni gan te ellīgi dārgi, bet atpakaļceļā, gan mums noveicās ar varen lētākām biļetēm, bet par to vēlāk. Īsumā par Amsterdamu:

  • Velosipēdi Radās sajūta, ka šo braucamo pilsētā ir vairāk kā pašu iedzīvotāju, tie ir pieslēgti pie katra staba, un veloceliņi ir pārpildīti ar braucējiem, pirmajā brīdī šķita, ka aiziešu pa fāzēm, ja man būs jāmin pedāļi šādās straumēs, bet nav tik traki, jāatceras tikai, ja “zobiņa smailīte” ir pavērsta pret tevi, tev nav priekšroka, apstājies un pagaidi. Daži riteņaparāti šķiet uz ceļa jau guļ gadiem, joprojām pieslēgti, bet sarūsējuši, un pat ar viegli samīcītiem riteņiem. Cepuri nost, cik sakārtota infrastruktūra ir šajā valstī, Latvijā par tādu tikai pasapņot. Bet nu laikam nav jābrīnās, ka vietējie izmanto savu kāju spēku, nevis sabiedrisko, jo vienas stundas biļete te maksā 2.9 eiro.
  • Coffee shops Jau izkāpjot stacijā, ka te gaisā virmo cits smārds. Zālīte te ir visur, dažādos agregātstāvokļos, cenās un pieejās. Pa lielam vidēja 1grams 15 eiro. Vietējiem šķiet tracina šī visa padarīšana, un jāsaka, ka pēc kāda brītiņa atrašanās dūmu mutulī, un aizlietu acu pulkā, es nejūtos priecīga, šī štelle nav manējā. Pamēģināt, jā, bet neko vairāk, lūdzu. Manis pēc tas varbūt kaut vai kaut kas pārdabisks, bet nu vilkt kāsi 5x dienā,manuprāt, tomēr nav normāli.
  • Amsterdam Bos Jeb mākslīgi radīta meža imitācija, smuki jau, bet, ja uzzini, ka katru koku stādījis cietumnieks, un nekas te nav dabīgi no sēklas sējies, tad tāds neliels sapīkums iestājas. Bet vieta skaitsa un koncentrācijas nometņu memoriālā var sameklēt arī pazīstamu pilsētu vārdus, tostarp Rīgu. Te paverās arī smuki skati, un tauru govis, kas tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka šķiet varētu mierīgi pārlaist nakti, šo siltumkambaru sāniem piekļaujoties.
  • Kanāli Neesmu bijusi Venēcijā, bet idejiski varētu būt kaut kas līdzīgs. Kanāls pēc kanāla. It kā jau smuki, bet praktiskais pienesums gandrīz nekāds, makšķerniekus neredzējām, lai gan plostu mājas gan viņiem dikani izplatītas, tā sakot dzīve uz plosta, mājas smukas, un vietām izveidojušies veseli ciemati, vasarā var pa logu ielekt ūdenī, tiem, kam jūras slimība, gan varētu būt visai neomulīgi. :D
  • Red light district Pa dienu ejot tā neko. Pagriez galvu, tur meitene trūcīgi ģērbusies staigā gar logiem, tā īsti nemaz nesapratīsi, kur atrodies, bet, kad iestājas nakts, tad gan tie naktstaureņi logos plikām krūtīm sperās un kā deviņdesmito reklāmā vilinoši norāda uz savu telefona numuru – biksīšu rotaļām, un citām pieaugušo padarīšanām, cerams, ka nepilngadīgos šai rajonā pēc plkst. 10pm vienkārši neielaiž, jo traumu var iegūt diezgan ātri.
  • Couchserfing Tā jau ir, ka ar koučsērfingu normāli ceļotāji iepazīstas jau mēnešiem pirms, raksta pārdomātas “motivācijas vēstules” un čeko namatēvus un namamātes. Nu mums bija cits stāsts un cita pieredze. 11pm, Makdonalds, un doma,ka būs viens jāpaliek šonakt nomodā un jāmeklē hostelis, bet tad viens posts Facebook, viens Couchserfinga last minute grupā, un voalā pusnaktī mēs ieveļamies Artura mājās, Amsterdamas centrā. Paliekam pa nakti un nākamajai naktij viņš mums palīdz sameklēt Dirku, pie kura pavadam trīs naktis uz bez maksas izmantojam viņa divrieņus, kas ļauj mums iepazīt Amsterdamu un tās apkārtni daudz plašākā vērienā.

Delete: permanently.

Varbūt neesmu tiesīga tā teikt, taču man šķiet, ka diezgan labi pārzinu tiešsaistes sociālos tīklus, to būtību, uzbūvi, iespējas, lietotājus un to lietošanas paradumus, turklāt dažādās vecuma grupās, īpaši jaunieši un gados vecāki ļauži.

Pirmkārt, vēlos informēt, ka pirms nedēļas izdzēsu savu personīgo Twitter kontu un pirms pāris minūtēm savu Instagram kontu. Protams, ka šādā veidā es pazaudēju lielu daļu savu atmiņu apliecinājumu, tomēr tas bija pamatots lēmums, labi pārdomāts, turklāt visi Instagram attēli glabājas manā telefonā, jo, manuprāt, tie ir vizuāli baudāmi un, jā, man īpaši.

Kāpēc šāds lēmums?

Es gribu dzīvot tagadnē, gribu, lai par to, kā man iet, un ko es ikdienā piedzīvoju, zina tikai tie cilvēki, kuri ir man tiešām nozīmīgi, lai man gandrīz sveši cilvēki (ar kuriem labākajā gadījumā pēdējo reizi runāju pamatskolā) nekonstruē par mani realitāti, kas balstīta viņu interpretācijā.

Kāpēc es neizvēlējos būt neaktīvs šo kontu lietotājs, respektīvi vērot jūs, bet pretī nesniegt neko?

Piedodiet, foršie, radošie, aktīvie un laimīgie, man ir apnicis skatīties un lasīt jūsu bulšitu, 90% ir pielīdzināmi izlietotam tualetes papīram..

Es gribu dzīvot savu dzīvi, bez mākslīgi radītām emocijām. Es gribu tiešām būt sev tuvu cilvēku dzīvēs un man tiešām neinteresē ar ko mans bijušais šobrīd ēd suši vai skatās Fast and furious at Forum cinemas and feeling wonderful..

Lēniem soļiem es gatavojos izdzēst saturu arī Draugiem.lv un Facebook.com kontos, paši konti gan man ir jāpatur, jo mana profesija tomēr lielā mērā ir atkarīga no šīs vides.

Tiesa jāatzīst, ka arī “profesionālo” lapu saturs lielākoties ir maigi sakot “kaka” internetā kopumā, nerunājot par kādu konkrētu lapu.

Ja saturs būtu kaut nedaudz izglītojošāks un intelektuālāks, iespējams es pārstāvētu cita veida viedokli, taču sekot “sienām”, kuras izskatās apmēram šādi (turklāt lielākoties tas nav pārspīlējums):

  • foto ar zvēriņiem, bieži vien fonā pupi krīt no krekliņiem, jo viss taču fiksēts guļamistabā (nez vai tiešām citiem, būtu jāpārzin jūsu guļamistaba)
  • pārpostoti gudro domu attēli (saturs vieds, bet vai konta autors kaut pusi patiesi piekopj savā dzīvē?)
  • …is watching…feeling great (pirmkārt, kā jūs reaģētu, ja pensionāri postotu TV programma, pie katra raidījuma pieminot sajūtas? Otrkārt, manuprāt, tā ir lielākā vientulības izpausme kāda vien var būt, ejiet taču labāk uz īsto kino, un varbūt tiešām iebērsiet savu popkorna kūku kāda saldumiņa krādziņā un apgredzenosieties vēl pirms “Viens pats mājās” 24 sezonas..)
  • mmm, man šodien brokastīs burvīgi nātru salātiņi (rakstiet savu recepšu kladi/blogu, tas, ka viens un tas pats suši tiek ēsts jau 3. nedēļu pēc kārtas domāju, ka nevienu neinteresē)
  • …ran 8.9km… (forši, it kā prieks un tā, bet kāds labums no tā citiem, it īpaši draudziņ, ja tu skrien vienreiz mēnesī..nekāds, turklāt to visu taču var saglabāt tam paredzētajā lapā, bet, protams, kas gan sunim asti cels, ja ne pats, nu labi, dažreiz tas ir stimuls arī citiem pacelt pakaļu virs ceļu līmeņa, manī parasti rodas konkurences gars un gribas iepaustot ātrāku laiku vai lielāku attālumu..kkas līdzīgs nātru stāstam, bet atkarīgs no situācijas)
  • duck face selfie (ak, dieniņ! es vienkārši izvēlēšos neko neteikt, ir ok, ja tai iknedēļas selfijā vismaz kkas pamainās, citādies tas ir mazliet slimi)
  • punču un šīču, kāzu foto (vai tiešām gandrīz svešiem cilvēkiem ir jāzin tik intīmas lietas, sīkie vispār tiek izstādīti kā smieklīgas mantiņas skatlogos, vai tiešām tas ir tas ko vēlaties, un nez vai sīcis to vēlas..)
  • ak, šie smieklīgie video (nu tā jau ir, ka par humora izjūtu, tāpat kā par gaumi, nestrīdās)

Jāsaka atklāti daļa no šī attiecas arī uz mani, tāpēc es vēlos kaut ko mainīt..

Apmācības.

Vēl pirms pāris dienām, pat stundām sūkstījos, par to cik nelietderīgi tiek izlietota nauda, nedodot pilnigi nekadu pievienoto vērtību, vien pazaudētas darba stundas un izlietotus resursus.

Kārtējo reizi kļūdījos – vislielākais ieguvums ir cilvēki un sarunas ar tiem, jo katram no mums ir savs stāsts, sava pieredze un ne jau profesionālajā karjerā mērāma. Mēs katrs esam kaut kam izgājuši cauri, kas mūs ir izveidojis par to, kas esam šobrīd.

Es vienmēr brīnos, kā dzīvei labpatīkas mani savest ar pareizajiem cilvēkiem, ar dzīvesgrudriem un no vairuma atšķirīgi domājošiem. “How strong you have to be, to stand against” – šī frāze bija šī vakara atslēga, mūsu triju sarunās, jo ceturtais biedrs ik pa laikam lūkoja savā ifōnā vai garlaikots devās uzpīpēt, pa smagu plauktiņus cēlām. Es gan kārtējo reizi vairāk klausījos un analizēju, bet sev ieguvu neatsveramu materiālu ar kuru turpināt strādāt, caur kuru sijāt sevi. Man patīk dzīvot, domājot par dzīvi, jo truli sēdēt uz poda un laist caur sevi produkciju neredzu jēgu, man tomēr patīk skaistas lietas ar starpbrīžiem un inteliģenci.

Iespējams es savos 20 ar astīti domāju par lietām, par kurām citi sāk domāt labi ja savos 30 ar astīti. Bet man tas vienmēr ir bijis aktuāli, mēģināt saprast dzīves jēgu, mēģināt atkost pašai sevi un citus.

Tu esi tas, ko tu ēd!

Šis teiciens būtu attiecināms arī uz domām, uz cilvēkiem un vidi, jo tas viss mūs veido. Sociālie tīkli – kāpēc mums viņi vajadzīgi, kāpēc daudzi no viņiem atsakās, iemesli ir dažādi, arī es vienu dienu gribu izdzēsties, citu piebāzt savu kontu pilnu ar selfijiem un gudriem citātiem. Cilvēks ir vājš pēc būtības un viņš viegli pakļaujas masu psihozei. Ja jau Grietiņa un Ansītis posto par savām lieliskajām brīvdienām, un Sniedzīte katru vakaru atzīmē, ka jūtas mīlēta kopā ar Purviņu, nu kā lai es nepazīmējos ar savu lielisko kūku, no kuras puse tiks izmesta, jo viens cilvēks vienkārši nevar apēst tik daudz…

Es arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka bez sociālajiem tīkliem dzīve ir daudz skaistāka, un sazināties ar sev mīļajiem var arī daudz citādos veidos. Vienu es jau zināju sen, sava kādreizēja bērna bildes pilnīgi noteikti nepublicēšu internetā, tā būs viņa izvēle, būt “redzamam” vai dzīvot īsto dzīvi. Par sevi, khm, es vēl mācos, būt īsta. Katrā ziņā, pakļaut sevi mārketinga haizivīm pilnīgi noteikti nevēlos – saņemt savas sapņu mašīnas reklāmas pastkastītē, saņemt sms par atlaidēm veikalā, kuram, tajā brīdī eju garām, vai vēl ļaunāk, pieļaut, ka mans vīrs saņem papmeru reklāmas e-pastā, vēl pirms es esmu viņam paguvusi pateikt, ka esmu stāvoklī.

Ar gadžetiem un 21. gs verķiem, mēs sevi esam atgriezuši verdzībā, un kāda gan tam ir jēga? Atzīties cilvēkam mīlestībā, publiskojot statusu Facebook, komentējot vienam otra postus, tikmēr aizmirstot iedot par arlabnaktes buču? Vai tiešām mēs lēnām pārceļamies uz dzīvi virtuālajā pasaulē, un viss, kas mūs saistīs ar realitāti, būs tualetes pods?

Un vai tiešām ir jēga pelnīt, lai pelnītu vairāk, un neizbaudīt šodienu, pirkt kaut ko, par ko būs jāmaksā arī pēc nāves?

Es gribu iemācīties izbaudīt katru mirkli, arī darbs var būt bauda, ja to par tādu padara. Set the limits, set the goals, open the eyes and you may find the happiness. As John Lenon answered to the teacher: I want to be happy, when I grow up.

Krāso sevi.

“Children aren’t coloring book. You don’t get to fill them with your favorite colors.” 

Pludmale ir lieliska vieta, kur novērot cilvēkus, jā, man vājprātā patīk šī nodarbe, šoreiz pat īsti nevēroju drīzāk starp “Riders in the Storm” dziesmas vārdiem klausījos kādas mātes monologu attiecībā pret savu bērnu (aptuveni 3 gadīgu krāniņa īpašnieku).

 

Iztulkošu to “līda” citātu, kas manuprāt lieliski sasummēs manu iztirzājumu jeb redzētā/dzirdētā atstāstu. 

“Bērni nav krāsojamā grāmata. Jums nevajag viņus piepildīt ar savām mīļākajām krāsām”. Piemēram, ja jūs esat uz niršanu pasists, nu nevajag savam mazajam pie kājas siet akmeni un teikt, ka neelpot ir forši, īpaši, ja maniet, ka viņa acīs parādās  kaut kas no smīgla izmisuma. Ja viņam gribēsies iet jūsu pēdās (lai gan tas ir diezgan tizls teiciens, jo pēc būtības daudz interesantāk un vieglāk vienmēr iet pa nesabristām smiltīm, un priecīgi vērot pašam savus pēdu nospiedumus, nevis adidas protektora nospiedumā mēģināt iestūķēt pumas zolītes, var sanāk diezgan pabriesmīga mutanta iemīta taciņa…

Tātad ar sižeta varoņiem esiet jau iepazinušies, un tad aiziet nepārtraukta tiešā runa un izsauksmes vārdi (piedodiet par manu gramatiku, man būs jāatkārto šīs teikumu formas). 

Robert, stāvi!

Robert, pazaudēsi! (sīkais mētā savu mantiņu ūdenī, kur ūdens dziļums knapi kaķim pavēderi norasinātu, visas darbības notiek šādā bīstamā dziļumā, jo slapi kaķenes pupi nav joka lieta, ziniet!)

Nu, re, es taču teicu, ka pazaudēsi, ej ārā no ūdens! (brīdī, kad sīkais skenē grunti, lai atrastu savu mantību ( un, nē, samaitātie prāti, te es domāju mantiņu, kas viņam pieder)).

Es taču teicu, nāc ārā no ūdens!

Neej tālāk, nāc atpakaļ!

Robert, viss, ej ārā no ūdens!

Robert, neskrien!

 

Labi, neturpināšu, zinu, ka garaicīgi, man ar gribējās izņemt austiņas un teikt: “Cienīta, vai tad nebija kaifīgi lēnām skrubināt kreveles maliņas un lūkot, kā sarkanā sula spraucās laukā? Vai tad nav feini ūdenī atraut peciņas no zemes un saprast, ka dibens automātiski nepielīp dibenam, un ka ir forši neilgi pabūt par pludiņu?”

Njā, protams, ka es neko neteicu, viņas bērns galu galā, un ko ta šamā padomās, ja tāds puņķis sāks viņu pamācīt kā dzīvot. 

Bet es nesaprotu, vai tiešām pārējot jaunās dzīves lomās cilvēkiem izslēdzas atmiņa par iepriekšējo lomu? Vai tiešām cilvēki gadu laikā nefiltrē sev apkārt notiekošo un nesaprot to bildi, kā dzīvot ir foršāk un labāk, es jau nesaku, ka visam jābūt perfekti, nekad cilvēks nezinās visu un nebūs perfekts (kaut gan kas zin), bet vai tiešām ir jābūt tik paranoiskiem un tik ļoti uz savām vēlmēm centrētiem, tas, ka mūs “izspiež” vai “mēs izspiežam”, tas neuzliek zīmogu “pieder”, neviens nevienam pēc būtības nepieder. Tai vajadzētu būt beznosacījuma mīlestībai, rūpēm un vēlmei palīdzēt, ja palīdzību lūdz. Ir tāds būtisks jēdziens, kā “atpakaļsūcošā enerģija”, pagūglējiet un jūs daudz ko sapratīsiet, it kā jau skarbi, bet tik sasodīti patiesi. Jo tikai nepiederot un neiegūstot kādu īpašumā, mēs varam izstrāvot patiesu laimi, mēs varam radīt autoritāti, kas ir tiešām pozitīva, uz mentorību vērsta.

 

Njā. Viss. Es vienkārši dažreiz uzcepos par cilvēku dumumu, un neba jau es būtu kāda gudrā. Jā, es zinu, ka saulē nevajag uzturēties ilgi, ka var piesvilt, un ja kāds manējais būtu bijis blakus, noteikti būtu aizrādījis, ka jāvelk vien tās lupatas mugurā, bet tā ir mana izvēle, man tā āda lobīsies, ne kādam citam.

Run.

Es esmu spītīgs auns, kas vismazāk mācējis mīlēt pats sevi. Šobrīt aktīvi mācos rūpēties par savu emocionālo un fizisko veselību, jo vienu es zinu skaidri – ja nebūs veselības, ne nauda, ne ceļošana, ne mīlestība nebūs tik salda, cik varētu būt.

Vakar manā plānā bija noskriet pārvakara 5km, diemžēl, nācās sevi apvaldīt, sapūst klinģerīšu eļļu galvas atverēs un lasīt grāmatu. Skriet ar nedaudz paaugstinātu temperatūru nebūtu visai prātīgi.

Taču tiklīdz būšu uz ķepām, noteikti atsākšu skriešanu. Jautāsiet vai gatavojos maratonam? Nē, pilnīgi noteikti, nē. Negribu aizvainot nevienu no, piemēram, Nordea maratona zvaigznēm, jo jāatzīst tieši šī maratona (42km nevis 5km distances) pieveicēja ir mani iedvesmojusi pievērsties rikšošanai apkārt zemeslodei. Tomēr es galīgi neatbalstu tos maratona dalībniekus, kas viena mēneša laikā uztjūnē sevi maratona 5km distancei, ieposto sociālajos tīklos par reģistrācijas naudu nopirkto “uzvaras medaļu”, ietreko distancīti Endomondo, kurā pēc 18. maija nākamais skrējiens parādās vien nākamā gada pavasarī, sorry, bet tas nav nopietni. Vispār uzskatu par skrējējiem sevi var dēvēt tie, kas skrien visos gadalaikos, neatkarīgi no laikapstākļiem.

Kāpēc es sāku skriet?
Rupji sakot, man bija sapista smadzene, emocionāli biju vienkārši lupatā, pirms tam divus mēnešus slimojusi arī fiziski. Izdomāju, ka gribu pamēģināt, sākotnējais mērķis pat nebija skriet regulāri, pirmais skrējiens bija elles mokas, šķita, ka esmu sienāzītis, kuru vajā psihopātisks bērns un grib nolaust kājiņas.. tā kādus trīs vakarus notika fiziskā cīņa pašai ar sevi, pa galvu izcilāju pēdējā gada kakučus un tad, kā jau stāstos ar laimīgām beigām, notika klikšķis..

Bija noskrieti 3km bez apstājas (man tas nozīmēja ļoti daudz), kad es pēkšņi sapratu, ka nejūtu savas kājas, skatos tālumā, un mana galva ir pilnībā tukša no visām drazām, protams, tajā brīdī es atkal pieslēdzos reālajai pasaulei, bet tā apziņa, ka kādu brīdi es biju pilnībā brīva, lika man smaidīt un bez problēmām noskriet savus pirmos 6km dzīvē. Tā nu es sāku skriet katru otro vakaru, izsvīst līdz pēdējam ādas kvadrātcentimetram, saelpoties skābekli līdz pēdējai aveolai, sajusties stiprai.

Diemžēl šobrīd es esmu apslimusi, bet nekas, tikšu uz ķepām un turpināšu labi iesākto, tas noteikti, būs nedaudz grūtāk nekā bija šīs nedēļas sākumā, bet organisms ir kvalitatīvi veidota gumija, kas tikai jāiestaipa un viss būs labi.

3fcf19563af203f72d5a01e4f921c51d

man patīk tas par ko es augu.

Lai cik ļoti man gribētos dzīvot vieglu dzīvi, kad viss notiktu pats no sevis, neviens nekad nesāpinātu un nepazustu no dzīves, kad nebūtu nogurums, dusmas un skumjas, man ir jāatzīst, ka caur sāpēm un grūtībām, caur sevis pārvarēšanu, caur situāciju analīzi aug cilvēks.

Diezvai es būtu tas, kas esmu – bez nelaimīgas mīlestības, bet tuva drauga nodevības, bez strīdiem, bez cilvēka pazušanas, bez fiziskām sāpēm, bez citās zemēs būšanas, bez grūta darba un negulētām naktīm, bez raizēm par pārtikas iegādi, diez vai es būtu tas, kas esmu, ja pie katrām grūtībām vainotu apkārtējos un nekad sevi, diezvai es tagad smaidītu, ja joprojām nespētu piedot..

un var jau būt, ka es esmu naiva, bet es ticu laimei.

58bdff0c3a763040d1cc9471a3b7ba1d

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.