Svīšana ir dabīga padarīšana.

Cik tik reizes nav dzirdēts, kā sievas saviem vīriem pārmetoši saka: “Tu esi iesvīdis”. Dūdiņ, svīst ir pat ļoti labi! Mūsu pasaule ir vienkārši sagriezusies ačgārni. Cilvēki ir gatavi savas paduses pārklāt ar supereni vai ielaminēt, ka tikai kāds nemana, ka apģērbs ir iesvīdis, visi tie pūšamie un smērējamie dezodoranti svin uzvaras gājienus… jo piedodiet, bet cilvēki ir debili. Kāda jēga izgāzt kaudzi naudas, lai sviedrus sajauktu ar kaut kādu ķīmiju un radītu neparedzamas uzvedības virumus savās padusēs un ne tikai?

Jā, es braucu ar riteni, jā, es svīstu, jā, es eju dušā vienreiz dienā, jā, es nelietoju ne smaržas, ne dezoderantus. Jā, es esmu laimīga. Ir diezgan kaifīgi vakarā atbraukt mājās novilkt pusslapju kreklu un noslaucīt ar to krūškurvi. Svīst ir labi, šis process tikai regulē mūsu ķermeņa temperatūru.

Kāpēc cilvēki kautrējas būt dabiski? Ir forši sevi kopt, bet vai tiešām nepieciešams pārspīlēt? No sviedriem var mierīgi atbrīvoties ar ūdens palīdzību, turklāt atgādināšu, tie nesmird. :p Daudz trakāk smird pa traku sapūstas smaržas…

Un ar šiem tekstiņiem par smirdīgām padusēm mēs tikai panākam, ka jaunā paaudze izaug vājprātā kompleksaina un domā, ka svīst ir grēks..

Varbūt ir laiks atgriezties.

Ziniet, es jau labu laiku svārstos – rakstīt vai nerakstīt. Atgriezties pie šī bloga biežākas apmīļošanas vai tomēr salti ieturēt pozu, ka nerakstās.

Nav jau tā, ka nerakstās. Ir vienkārši jāapsēžas. Jāliek domām iet soli pa solim nevis lekt uz batuta un skriet vienlaicīgi, rodas baigais mudžeklis un šķiet, ka nerakstās. Īstenībā pirksti ir tie, kas atšķetina domu pavedienu un ļauj to padarīt par izlasāmu.

Mani laikam ir iedrošinājusi kolēģe pamēģināt. Kāpēc gan ne? Bet vai vajag? Es joprojām svārstos. Es nezinu vai gribu dalīties ar lasītāju, iespējams pilnīgu svešinieku, savās pārdomās. Es nezinu  par ko no tā visa mudžekļa, lai uzraksta. Manī ir daudz rakstāmā, bet tas ir ieslēgts stikla kupolā, ja tev sanāks izuzrbināt mazu spraugu, varbūt labumiņš spruks laukā.

Kā būs? Vai iedosi man ideju par ko uzrakstīt? Par ko tu gribi zināt manas domas? Nebaidies es domāju par viskautko. :p

Droši, gaidu idejas ierosmei, un tad jau tiekamies manā atbildes “postā”.

Lai silti un patīkami,

Tavs Foksijs.

Baltic Yoga School

Man jau labu laiku galvā sēž doma, ka es negribu studēt ne bakalauru, ne maģistru, bet gribu kļūt par jogas instruktoru. Es pat esmu atradusi kursus, kas sastāv no trīs daļām un uzsākas jau augustā. Man vienīgi būtu jālaimē latloto. Jo, kā izradās, pat jogā, bez naudas nekur tālu netiksi. Mūsdienās nevar aizbraukt kkur latgalē, pie kāda veca jogas praktiķa, nedēļu padzīvot teltī, paasanot ezera krastā un iegūt sertifikātu.

Ja nu vēl kādu interesē, te var apgūt jogu: http://www.balticyogaschool.net/

fb302f585b890e05667d62cb99b126a1

Coffee shops all around..

Kā nu sagadījies, kā ne, jau kuro gadu sanāk pavasarī pārkāpt robežas. Pērn 4dienas sabiju Krakovā, stāts netapa,lai gan vajadzētu, kamēr vēl spēju svaigi pa pavedienam atšķetināt,jo arī tas bija ekspromtum mazbudžeta izbrauciens ar autobusu. Šogad cits stāsts un citi apstākļi. Pagājušo gad’ ap šo laiku diezvai pat sapņos iedomājos,ka ar savu mīļo kaut kur ceļošu, šogad viņam uz pleca aizmigu atpakaļ ceļā un viņš gādīgi stutēja manu pieri. Stāsts pa visam vienkāršs 30 eiro par roundtrip (turp un atpakaļ) biļeti, nekāds plāns azotē, pāris paziņas un cousherfing profils, dodamies ceļā piežūžojot pilnu lidostu ar varagāna skaņām. Jāatzīst, ka pirmo reizi lidoju kopā ar citiem pazīstamiem cilvēkiem, iestājās tāda vieglprātība,jo nebiju taču viena,nebija jāiespringst. Lidojām uz Eindhovenu, tālāk uz Armstroof,Amsterdamu un tad jau atpakaļ uz Eidhovenu. Ceļojums izvērtās interesantāks nekā cerēts, un nekādu izdevumu par naktsmājām, tikai tik cik uzsaukt vakariņas namatēviem, bet cik gan izmaksā lieka sauja makaronu.. Eindhovena pārsteidz ar zilu laternu gaismu, kā izsecinājām atpakaļ ceļā iespējams, šī krāsa nepatīk trušiem, kuri mudžēja tuvējā apkārtnē ka biezs, kā saka vairāk zilās gaismas, mazāk negadījumu.. Tālāk jau mūsu ceļš virzās uz Armstroof, mūs ar mašīnu turp nogādā paziņa, pa nakti arī paliekam pie paziņas, nākamo dienu veltam pastaigām pa pilsētu un saprotam,ka ilgi ko darīt te nebūs, bišķi pa garlaicīgi, pilsēta maza un parks tikai viens, par mežiem vispār varam aizmirst. Tā nu sapiķojam 9eiro un dodamies uz Amsterdamu (ak, šī bohēmas un sarkano lukturu pilsēta). Vilcieni gan te ellīgi dārgi, bet atpakaļceļā, gan mums noveicās ar varen lētākām biļetēm, bet par to vēlāk. Īsumā par Amsterdamu:

  • Velosipēdi Radās sajūta, ka šo braucamo pilsētā ir vairāk kā pašu iedzīvotāju, tie ir pieslēgti pie katra staba, un veloceliņi ir pārpildīti ar braucējiem, pirmajā brīdī šķita, ka aiziešu pa fāzēm, ja man būs jāmin pedāļi šādās straumēs, bet nav tik traki, jāatceras tikai, ja “zobiņa smailīte” ir pavērsta pret tevi, tev nav priekšroka, apstājies un pagaidi. Daži riteņaparāti šķiet uz ceļa jau guļ gadiem, joprojām pieslēgti, bet sarūsējuši, un pat ar viegli samīcītiem riteņiem. Cepuri nost, cik sakārtota infrastruktūra ir šajā valstī, Latvijā par tādu tikai pasapņot. Bet nu laikam nav jābrīnās, ka vietējie izmanto savu kāju spēku, nevis sabiedrisko, jo vienas stundas biļete te maksā 2.9 eiro.
  • Coffee shops Jau izkāpjot stacijā, ka te gaisā virmo cits smārds. Zālīte te ir visur, dažādos agregātstāvokļos, cenās un pieejās. Pa lielam vidēja 1grams 15 eiro. Vietējiem šķiet tracina šī visa padarīšana, un jāsaka, ka pēc kāda brītiņa atrašanās dūmu mutulī, un aizlietu acu pulkā, es nejūtos priecīga, šī štelle nav manējā. Pamēģināt, jā, bet neko vairāk, lūdzu. Manis pēc tas varbūt kaut vai kaut kas pārdabisks, bet nu vilkt kāsi 5x dienā,manuprāt, tomēr nav normāli.
  • Amsterdam Bos Jeb mākslīgi radīta meža imitācija, smuki jau, bet, ja uzzini, ka katru koku stādījis cietumnieks, un nekas te nav dabīgi no sēklas sējies, tad tāds neliels sapīkums iestājas. Bet vieta skaitsa un koncentrācijas nometņu memoriālā var sameklēt arī pazīstamu pilsētu vārdus, tostarp Rīgu. Te paverās arī smuki skati, un tauru govis, kas tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka šķiet varētu mierīgi pārlaist nakti, šo siltumkambaru sāniem piekļaujoties.
  • Kanāli Neesmu bijusi Venēcijā, bet idejiski varētu būt kaut kas līdzīgs. Kanāls pēc kanāla. It kā jau smuki, bet praktiskais pienesums gandrīz nekāds, makšķerniekus neredzējām, lai gan plostu mājas gan viņiem dikani izplatītas, tā sakot dzīve uz plosta, mājas smukas, un vietām izveidojušies veseli ciemati, vasarā var pa logu ielekt ūdenī, tiem, kam jūras slimība, gan varētu būt visai neomulīgi. :D
  • Red light district Pa dienu ejot tā neko. Pagriez galvu, tur meitene trūcīgi ģērbusies staigā gar logiem, tā īsti nemaz nesapratīsi, kur atrodies, bet, kad iestājas nakts, tad gan tie naktstaureņi logos plikām krūtīm sperās un kā deviņdesmito reklāmā vilinoši norāda uz savu telefona numuru – biksīšu rotaļām, un citām pieaugušo padarīšanām, cerams, ka nepilngadīgos šai rajonā pēc plkst. 10pm vienkārši neielaiž, jo traumu var iegūt diezgan ātri.
  • Couchserfing Tā jau ir, ka ar koučsērfingu normāli ceļotāji iepazīstas jau mēnešiem pirms, raksta pārdomātas “motivācijas vēstules” un čeko namatēvus un namamātes. Nu mums bija cits stāsts un cita pieredze. 11pm, Makdonalds, un doma,ka būs viens jāpaliek šonakt nomodā un jāmeklē hostelis, bet tad viens posts Facebook, viens Couchserfinga last minute grupā, un voalā pusnaktī mēs ieveļamies Artura mājās, Amsterdamas centrā. Paliekam pa nakti un nākamajai naktij viņš mums palīdz sameklēt Dirku, pie kura pavadam trīs naktis uz bez maksas izmantojam viņa divrieņus, kas ļauj mums iepazīt Amsterdamu un tās apkārtni daudz plašākā vērienā.

Delete: permanently.

Varbūt neesmu tiesīga tā teikt, taču man šķiet, ka diezgan labi pārzinu tiešsaistes sociālos tīklus, to būtību, uzbūvi, iespējas, lietotājus un to lietošanas paradumus, turklāt dažādās vecuma grupās, īpaši jaunieši un gados vecāki ļauži.

Pirmkārt, vēlos informēt, ka pirms nedēļas izdzēsu savu personīgo Twitter kontu un pirms pāris minūtēm savu Instagram kontu. Protams, ka šādā veidā es pazaudēju lielu daļu savu atmiņu apliecinājumu, tomēr tas bija pamatots lēmums, labi pārdomāts, turklāt visi Instagram attēli glabājas manā telefonā, jo, manuprāt, tie ir vizuāli baudāmi un, jā, man īpaši.

Kāpēc šāds lēmums?

Es gribu dzīvot tagadnē, gribu, lai par to, kā man iet, un ko es ikdienā piedzīvoju, zina tikai tie cilvēki, kuri ir man tiešām nozīmīgi, lai man gandrīz sveši cilvēki (ar kuriem labākajā gadījumā pēdējo reizi runāju pamatskolā) nekonstruē par mani realitāti, kas balstīta viņu interpretācijā.

Kāpēc es neizvēlējos būt neaktīvs šo kontu lietotājs, respektīvi vērot jūs, bet pretī nesniegt neko?

Piedodiet, foršie, radošie, aktīvie un laimīgie, man ir apnicis skatīties un lasīt jūsu bulšitu, 90% ir pielīdzināmi izlietotam tualetes papīram..

Es gribu dzīvot savu dzīvi, bez mākslīgi radītām emocijām. Es gribu tiešām būt sev tuvu cilvēku dzīvēs un man tiešām neinteresē ar ko mans bijušais šobrīd ēd suši vai skatās Fast and furious at Forum cinemas and feeling wonderful..

Lēniem soļiem es gatavojos izdzēst saturu arī Draugiem.lv un Facebook.com kontos, paši konti gan man ir jāpatur, jo mana profesija tomēr lielā mērā ir atkarīga no šīs vides.

Tiesa jāatzīst, ka arī “profesionālo” lapu saturs lielākoties ir maigi sakot “kaka” internetā kopumā, nerunājot par kādu konkrētu lapu.

Ja saturs būtu kaut nedaudz izglītojošāks un intelektuālāks, iespējams es pārstāvētu cita veida viedokli, taču sekot “sienām”, kuras izskatās apmēram šādi (turklāt lielākoties tas nav pārspīlējums):

  • foto ar zvēriņiem, bieži vien fonā pupi krīt no krekliņiem, jo viss taču fiksēts guļamistabā (nez vai tiešām citiem, būtu jāpārzin jūsu guļamistaba)
  • pārpostoti gudro domu attēli (saturs vieds, bet vai konta autors kaut pusi patiesi piekopj savā dzīvē?)
  • …is watching…feeling great (pirmkārt, kā jūs reaģētu, ja pensionāri postotu TV programma, pie katra raidījuma pieminot sajūtas? Otrkārt, manuprāt, tā ir lielākā vientulības izpausme kāda vien var būt, ejiet taču labāk uz īsto kino, un varbūt tiešām iebērsiet savu popkorna kūku kāda saldumiņa krādziņā un apgredzenosieties vēl pirms “Viens pats mājās” 24 sezonas..)
  • mmm, man šodien brokastīs burvīgi nātru salātiņi (rakstiet savu recepšu kladi/blogu, tas, ka viens un tas pats suši tiek ēsts jau 3. nedēļu pēc kārtas domāju, ka nevienu neinteresē)
  • …ran 8.9km… (forši, it kā prieks un tā, bet kāds labums no tā citiem, it īpaši draudziņ, ja tu skrien vienreiz mēnesī..nekāds, turklāt to visu taču var saglabāt tam paredzētajā lapā, bet, protams, kas gan sunim asti cels, ja ne pats, nu labi, dažreiz tas ir stimuls arī citiem pacelt pakaļu virs ceļu līmeņa, manī parasti rodas konkurences gars un gribas iepaustot ātrāku laiku vai lielāku attālumu..kkas līdzīgs nātru stāstam, bet atkarīgs no situācijas)
  • duck face selfie (ak, dieniņ! es vienkārši izvēlēšos neko neteikt, ir ok, ja tai iknedēļas selfijā vismaz kkas pamainās, citādies tas ir mazliet slimi)
  • punču un šīču, kāzu foto (vai tiešām gandrīz svešiem cilvēkiem ir jāzin tik intīmas lietas, sīkie vispār tiek izstādīti kā smieklīgas mantiņas skatlogos, vai tiešām tas ir tas ko vēlaties, un nez vai sīcis to vēlas..)
  • ak, šie smieklīgie video (nu tā jau ir, ka par humora izjūtu, tāpat kā par gaumi, nestrīdās)

Jāsaka atklāti daļa no šī attiecas arī uz mani, tāpēc es vēlos kaut ko mainīt..

Apmācības.

Vēl pirms pāris dienām, pat stundām sūkstījos, par to cik nelietderīgi tiek izlietota nauda, nedodot pilnigi nekadu pievienoto vērtību, vien pazaudētas darba stundas un izlietotus resursus.

Kārtējo reizi kļūdījos – vislielākais ieguvums ir cilvēki un sarunas ar tiem, jo katram no mums ir savs stāsts, sava pieredze un ne jau profesionālajā karjerā mērāma. Mēs katrs esam kaut kam izgājuši cauri, kas mūs ir izveidojis par to, kas esam šobrīd.

Es vienmēr brīnos, kā dzīvei labpatīkas mani savest ar pareizajiem cilvēkiem, ar dzīvesgrudriem un no vairuma atšķirīgi domājošiem. “How strong you have to be, to stand against” – šī frāze bija šī vakara atslēga, mūsu triju sarunās, jo ceturtais biedrs ik pa laikam lūkoja savā ifōnā vai garlaikots devās uzpīpēt, pa smagu plauktiņus cēlām. Es gan kārtējo reizi vairāk klausījos un analizēju, bet sev ieguvu neatsveramu materiālu ar kuru turpināt strādāt, caur kuru sijāt sevi. Man patīk dzīvot, domājot par dzīvi, jo truli sēdēt uz poda un laist caur sevi produkciju neredzu jēgu, man tomēr patīk skaistas lietas ar starpbrīžiem un inteliģenci.

Iespējams es savos 20 ar astīti domāju par lietām, par kurām citi sāk domāt labi ja savos 30 ar astīti. Bet man tas vienmēr ir bijis aktuāli, mēģināt saprast dzīves jēgu, mēģināt atkost pašai sevi un citus.

Tu esi tas, ko tu ēd!

Šis teiciens būtu attiecināms arī uz domām, uz cilvēkiem un vidi, jo tas viss mūs veido. Sociālie tīkli – kāpēc mums viņi vajadzīgi, kāpēc daudzi no viņiem atsakās, iemesli ir dažādi, arī es vienu dienu gribu izdzēsties, citu piebāzt savu kontu pilnu ar selfijiem un gudriem citātiem. Cilvēks ir vājš pēc būtības un viņš viegli pakļaujas masu psihozei. Ja jau Grietiņa un Ansītis posto par savām lieliskajām brīvdienām, un Sniedzīte katru vakaru atzīmē, ka jūtas mīlēta kopā ar Purviņu, nu kā lai es nepazīmējos ar savu lielisko kūku, no kuras puse tiks izmesta, jo viens cilvēks vienkārši nevar apēst tik daudz…

Es arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka bez sociālajiem tīkliem dzīve ir daudz skaistāka, un sazināties ar sev mīļajiem var arī daudz citādos veidos. Vienu es jau zināju sen, sava kādreizēja bērna bildes pilnīgi noteikti nepublicēšu internetā, tā būs viņa izvēle, būt “redzamam” vai dzīvot īsto dzīvi. Par sevi, khm, es vēl mācos, būt īsta. Katrā ziņā, pakļaut sevi mārketinga haizivīm pilnīgi noteikti nevēlos – saņemt savas sapņu mašīnas reklāmas pastkastītē, saņemt sms par atlaidēm veikalā, kuram, tajā brīdī eju garām, vai vēl ļaunāk, pieļaut, ka mans vīrs saņem papmeru reklāmas e-pastā, vēl pirms es esmu viņam paguvusi pateikt, ka esmu stāvoklī.

Ar gadžetiem un 21. gs verķiem, mēs sevi esam atgriezuši verdzībā, un kāda gan tam ir jēga? Atzīties cilvēkam mīlestībā, publiskojot statusu Facebook, komentējot vienam otra postus, tikmēr aizmirstot iedot par arlabnaktes buču? Vai tiešām mēs lēnām pārceļamies uz dzīvi virtuālajā pasaulē, un viss, kas mūs saistīs ar realitāti, būs tualetes pods?

Un vai tiešām ir jēga pelnīt, lai pelnītu vairāk, un neizbaudīt šodienu, pirkt kaut ko, par ko būs jāmaksā arī pēc nāves?

Es gribu iemācīties izbaudīt katru mirkli, arī darbs var būt bauda, ja to par tādu padara. Set the limits, set the goals, open the eyes and you may find the happiness. As John Lenon answered to the teacher: I want to be happy, when I grow up.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.