Monthly Archives: Septembris 2012

Tu vinmār bysi muns mozīs draudzeņš..

Par katru cilvēku, kas dzīvē sastapts, tā pilnīgi noteikti nepateiksi, ka viņš mīt tavā sirdī, jo vispirms jau cilvēks nokļūst prātā un tikai retais aizkuļas līdz sirds apcirkņiem, un visdrīzāk tikai viens cirkulē pa eksistences sistēmu un palīdz sajust dzīvi.

Es agrāk šausmīgi pārdzīvoju par cilvēkiem, kas ienāca manā dzīvē, man šķita, ka viņu dzīve ir atkarīga no manējās, man šķita, ka ar katru it kā nepareizu rīcību es viņus sāpinu, bet tad es sapratu, ka es arī esmu cilvēks, kuru, manuprāt, vislabāk raksturo, vai arī man vnk patīk kā skan, vārds “individual”. Mēs katrs esam pats pa sevi, taču katrs, mūsu dzīvē sastaptais cilvēks, mums kko dod un kko atņem arīdzan.

Mani cilvēki ir bijuši ļoti dažādi, es parasti tos esmu centusies, piedodiet par atklātību, izķidāt, lai saprastu, izprastu šo konkrēto dzīvo radību, kas nez kādā sakarā sākusi ar mani runāt. Dažreiz šķiet pilnīgs bezsakars, nu kāda velna pēc runāt, sazināties un mijiedarboties ar cilvēku, kurš izpumpē enerģiju, klusībā apskauž vai ir radikāli pretējs savos uzskatos. Vecāki bieži man ir pārmetuši par šādiem cilvēkiem manā dzīvē, jo es nemāku viņus sodīt un pateikt, ka viņi ir tikai slikti un nes manā dzīvē absolūto iznīcību, jo tā nav.. galu galā viņi man parāda, kāda es nevēlos būt, nu tā gudri bija kkur teikts, bet tā tiešām arī ir, bieži, itkā nepareizie cilvēki palīdz nostiprināt uzskatus un principus sevī, piemēram, attiecībā uz naudu, nu es vnk stabilu pērku tikai lietas, kas man tiešām ir nepieciešamas,tas gan neattiecas uz ēdienu, nauda ir vērtība un tā ir jātaupa un jālaiž apritē lietderīgi, jā, es mēdzu agrāk būt skopa.. bet daži manā dzīvē sastaptie cilvēki man iemācīja tādai nebūt, iemācīja dalīties un tagad es vairāk neskatos greizu aci, ja kāds pieskaras manām mantām. Vienu lietu gan man vēl neviens nav iemācījis – mīlēt un mīļoties, bet tas nozīmē, ka kādam ciilvēkam šī misija vēl būs jāizpilda.

Cilvēki mani ir arī pietiekami daudz sāpinājuši, bet nezin kāpēc nevienam no šiem sāpinātājiem nav izdevies manī kurināt ilgnoturīgas dusmas vai naidu, un paldies Dievam, es galu galā uzskatu, ka dods devējam atdodas, labāk vairoju labās domas un piedomāju par man dzīvē svarīgiem cilvēkiem, tiesa tas nenozīmē, ka es nekritizēju objektivitātes robežās šos manas esmes parazītus, un kā vēl! Bet to dabon dzirdēt tikai cilvēki, kuriem patiesi uzticos, jo ticiet man es netaisot kādu aprunāt ar cilvēku, kas man nav nekas, kas ir tikai pasaules klaidonis – tenku taša, šī suga man īpaši riebjas, vissāpīgāk ir kad tās tašas ir ilgu laiku izlikušās par draugiem. Par laimi šķiet šobrīd man ir patiesi uzticami draugi, jo no tašām es parasti ātri atbrīvojos, nav ko turēt iepirkumu maisiņus ar cauru dibenu, visi banāni izkritīs pa ceļam no veikala. Principā tas arī ir iemesls, kāpēc man ir maz draugu! 😀 Kaut gan patiesībā man viņu ir diezgan daudz..

Kā man viens ļoti tuvs cilvēks teica: “I hate small talks”, eh, ka es jums saku, tas ir tas, kas man riebjas, nu ja man nav ko teikt es neteikšu, un ja man nav par ko ar tevi runāt, es nerunāšu, un to nav jāuztver kā apvainojumu vai manas kautrības izpausmi, jā.

Man šķiet, es kkā lēnām aizplūstu no uzstādītā ieraksta mērķa.. Jebkurā gadījumā atcerieties, ka cilvēki ir lieliski, ik katrā no divkāju radījumiem, ja neskaita vistas (kaut gan tās dēj gardas olas un gaļa arī nav smādējama), ir kripatiņa laba un vērtīga, pat vislielākajā kretīnā, to tikai ir jāsaskata un jāsaprot ir pa ceļam vai nav. Problēma ir tajā, ka mūsdienās mēs šausmīgi pievēršam uzmanību mūsu datora, telefona, mašīnas vai televizora parametriem, bet aizmirstam padomāt par īpašībām, iezīmēm, raksturu, kas ir cilvēkos mums apkārt, un tad mēs attopamies nesapratnē, kāpēc tas cilvēks ir pēkšņi pazudis no mūsu dzīves vai kļuvis neinteresants..

Tagged

Lauku meitene ar pilsētas piešprici.

Manā klēpī klusi murrā un izdala siltumu pārnēsājamais dators, patiesībā tā ir gluži laba alternatīva kaķim. Kāpēc klēpī, jo es rakstu, kad es kko rakstu, vairāk par saraksti vai piecrindu vēstuli, manī ir nepieciešamība sajust plakni, piemēram, agrāk es visu pierakstīju savā kladītē, ieritinājos jeb pareizāk ieņēmu izliekta plankinga pozu un rakstīju, daudz rakstīju, tad nāca dators, blogs un papīrs tagad tikai retos gadījumos saņem pieskārienus. Viss mainās, patiesībā tik ļoti ātri, piemēram, manas paaudzes bērni noteikti neticēs, ka agrāk nebija veļasmašīnas un tika rīkotas iknedēļas veļas dienas, kad nu tika aizvadīta viena diena beržot lupatas, es vēl joprojām atceros, kā istabā tika sanests ūdens vannītē un tad vienā traukā saziepēja un izberza, citā skaloja, pat vairākas reizes. Mammai riebās veļasdienas, jo mēs bijām pieci un es biju ruksene, tad mums parādījās “Rīga”, dizainiski fifīgs aparāts, un nu jau gadus 6 mums ir modernais veļas aparāts, samet visu iekšā un miers, tagad gan es sūdzos par faktu, ka tās drēbes ir jāstūķē mašīnā un tad jākarina uz veļas auklām. Nu cilvēkam nekad nav labi, tāpēc tas visu laiku izdomā kko jaunu.

Vai! Gara gan šī ievadatkāpe sanāca, pat paspēju aizmirst par ko vēlējos rakstīt, tad nu laikam vienkārši plūdīšu domās un gan jau tas sāls pats izkristalizēsies. Šodien lasīju ābolus, sešas ābeles izkāpelēju un četras stundas laika vienkārši paskrēja, jā, es laikam esmu nelaimīga, jo man patīk skaitīt laiku, veikt dienu atskaites, es izsvītroju mazajā kalendārā katru nodzīvoto dienu, man vienkārši tā patīk darīt. Tātad, lasīju ābolusun nonācu pie domas, ka dzīvot laukos ir forši, ka es lepojos ar to, ka es pati ar savām rokām tik daudz ko daru, protams, kā īsta lauciniece es nedzīvoju, jo man tiešām negribas slaukt govi vai kaut cūku, bet tomēr tā skaisti gan man sanākt dārzeņus un augļus ievadīt un izvadīt no dārza dzīves. Tas ir tik lieliski, pēc vairākām stundām pie datora un intensīvas smadzeņu piepūles, doties dārzā un piedarināt desmit kastes ar burkāniem, sanest zāli trušiem un tad sabužināt to mazo grauzēju purnus. Es pat iedomājos, ja mans nākotnes vīrs būtu ar mieru, es labprāt uzceltu skaistu, mazu mājiņu (jo man riebjas uzkopt), iekoptu skaistu dārzu un baudītu savu lauku idilli, bērni varētu uzaugt pie dabas, spējot atšķirt rožvaboli no maijvaboles, vīksnu no lazdas, galu galā prastu dzert siltu pienu un par mīļāko desertu atzītu gogelmogel. Ļoti labi apzinos, ka manī mīt arī pilsētnieces gars, pēc Madrides es to sevī apjautu jo īpaši, nu patīk man tās skaistās lupatas un cilvēku vērošana un ballītes, un kafejnīcas un burzma, patīk, taču arī savos laukos es nejūtos vientuļa, man patīk tas miers, tā iespēja klusumā lasīt grāmatu, man patīk redzēt kā lietas, produkti aug, man patīk saprast kāds ir visa sākums, kas ir pamatā jebkuram pilsētā pieejamam produktam.

Manī ir divas dabas. Zvēri vēl vairāk. Manas acis mīl skaistumu.

Tagged

Happy Birthday.

Mani mīļākie svētki vienmēr ir bijušas tieši dzimšanas dienas, un ne jau tāpēc, ka tad visi nes dāvanas, nē, tā ir sevis iemīlešanas diena. Es kādreiz teicu, ka es būšu patiesi laimīga tikai ap 26 gadu vecumu, un man tā tiešām šķiet. Man vispār patīk palikt vecākai, tas ir skaisti, ar katru gadu es sevi iemīlu ar vienvairāk.

Bērnībā, man riebās mans ķermenis, kad kkādā 8tajā klasē meitenēm sāka augt pupi un dibeni, es joprojām biju draugos ar Edi un Ediju, nu tobiš es vairāk izskatījos pēc zēna, nekā meitenes, man riebās arī mani mati, jo man šķita, ka visi mani ienīst. Es biju tik nepašpārliecināta un raudulīga. Man šķita, ka man nekad nebūs puisis, jo es šausmīgi no viņiem kautrējos.

Tagad ar katru gadu, es sevi iemīlu arvien vairāk, es redzu kā es ar katru gadu augu, kā ir izmainījies mans ķermenis, jā, es tagad varu teikt: “Es love my body”, arī pēc neveiksmīga eksperimenta ar matiem, es saprotu, ka brūnais nav priekš manis, es esmu rudmate, heh. No vīriešiem es joprojām kautrējos, bet gluži teikt, ka nezinu, kas viņi tādi ir, arī nevarētu (giggle).

Jā, dzimšanas dienas ir mani mīļākie svētki, jo tie ir mani svētki.

Viņu stāsti III.

Vai tā bija mīlestība, kas sapina šos abus stāvus kopā vai kaisle, plika kaisle un spīts.

Viņš viņu pamanīja bāriņa dzerot alu ar draugiem. Viņas saceltajos, viņaprāt, neglīti veidotajos matos vizēja divi zīmuļi, debesu zilā krāsā. Noķiķinājis par viņas atribūtiku, viņš tai vairs nepievērsa uzmanību.

Viņa bija atnākusi ar draugiem iedzert un paskatīties futbolu, tas nav viņas mīļākākais sporta veids, tomēr tā ir iespēja būt patīkamā vidē un uz brīdi aizmirst par iztikas pelnīšanu. “Uuu, Ronaldo! Tu redzēji, kas par dupsīšmuskuļiem?” – viņa griezās pie draudzenes un abas sāka neprātīgi smiet, asarās izmirkusi, viņa aizgāja pie bāra paķert vēl vienu aliņu, piektdiena taču!

Pēķšņi viņa sajuta, ka viņas mati izritinās pār muguru, kā jūrai noskūpstot krastus. “Vai drīkstu aizņemties, šķiet jums vienīgajai ir līdzi rakstāmpiederumi!?” viņā vērās puisis ar mazliet ķircinošu, tomēr labestīgu skatienu, teica, ka nākošo aliņu uzsauc viņš. Viņa ciest nevarēja, ja kāds cits aiztika viņas matus un nu tie bija palaisti vaļā..

Viņš neuzsauca viņai aliņu, todien ne, jo viņa ar draugiem izdomāja aiziet uz tuvējo picēriju, pa ceļam gan viņi nokļuva bērnu rotaļlaukumā no kura tika padzīvi ar policijas palīdzību.

Viņš tikai noskatījās, kā viņa šūpolēs atgāž galvu un viņas mati te bēg, te atkal cenšas panākt. Viņš vēl nekad iepriekš nebija saticis tik pieaugušu bērnu..

Tagged

Wunderlost.

Šorīt palaidu twitervidē pavisam vienkāršu un praktisku jautājumu – vai babņikam ir iespējams salauzt sirdi?

Jāteicās panesās diskusija..

Bet tas iemesls, kāpēc es uzdevu šo jautājumu ir pavisam vnk, es neticu, ka var pastāvēt mīlestība starp babņiku un parastu cilvēku + babņiku un diviem totāli atšķirīgiem kontinentiem.

Tas, ka viss aizsācies sportiņa pēc, tas ok, bet kā gan iespējams, ka babņiks atceras par iekāres objektu vēl pēc gada un dievojas, ka viņam ļoti pietrūkstot un bla, bla, bla, manī tas rada neuzticību, un vēl nosaukt par visskaistāko meiteni, ko saticis, ja viņam facebook vien ir pāri pa tūkstoti draugi, sen jau vajadzēja aizmirst ne?

Tēla veidošana tiešsaistes sociālajos tīklos: privātpersonas un uzņēmēji.

Digitālā plaisa – vienā pusē tie, kas internetu lieto, otrā pusē par tādu zvēru neko nav pat dzirdējuši. Šoreiz parunāšu par aktīvajiem. Man ļoti patīk tiešsaistes sociālie tīkli un ar tiem saistītie aspekti, interesanti pavērot ko cilvēki tajos dara, ne velti arī bakalaura darbu veltīju šim lauciņam.

Pieļauju, ka sākotnēji tas viss radīts privātpersonām, lai gan tiešsaistes sociālā tīkla aizsākumi meklējami biroja vidē, aizstājot piezīmju lapiņas par darāmajiem darbiem ar elektroniska rakstura norādēm, par to varat iegūglēt.

Man ir ļoti dažādi viedokļi par soc.tīklu lietošanu, pirmkārt, tas ir pozitīvi, jo ļauj uzturēt realitātē sarautās saites, būt lietas kursā par to, kas notiek. Bet no otras puses vai lietotājs padomā par savu tēlu tajos. Šajā brīdī gribas teikt: that awkward moment when – Meitene sabiedrībā iziet izcepta līdz galējam gatavības līmenim, glīti atglaustiem matiem, vieglu smaidiņu, pirmā stila somiņu uzkarinātu uz plaukstas locītavas un pēc desmit minūtēm ietvīto – “Bļa, tā mauka ir pilnīgā zoss” vai “Es tiko nopirdos, bet visi izliekas, ka neko nejūt! hahah”. Cilvēki tiešām nedomā ko raksta un kādu iespaidu par sevi rada, no otras puses, es esmu gadrīz pārliecināta, ka viņi ļoti dziļi, bet neapzināti, atklāj patieso dabu, un te nav runa par tēla veidošanu, šādu cilvēku es nelaistu tālāk par kūts mēšanu.

Ir arī otrs variants: izskaistinātā esība “Mēs ar mīļoto pavadījām fantastiskas brīvdienas pie Rāznas ezera”, realitāte – vīrs piecas stundas zvejoja, es gulēju, viņš atnesa zivis, nometa uz galva, nobļāva, lai iztīru kārtīgi un izcepu, pats aizgāja dzert alu ar kaimiņu.Mēs ieradāmies pilsētā vienā auto, protams, lieliski pavadīts laiks. Tā dzīvē notiek, šis variants man nepatīk daudz vairāk par pirmo.

Ar šo visu es vēlos teikt, tikai vienu – cilvēki vēl neapzinās tiešsaistes sociālo tīklu ietekmi un varu. Un te var pāriet pie uzņēmējiem, kas šobrīd, kā mušas sabirušas ar savām lapām un kontiem, tikai šķiet viņi nesaprot, ka šobrīd sekotāju skaits izsaka precīzi neko, daudz lielāka nozīme ir vērtībai, ko nes uzņēmēja sniegtā informācija, lielākā daļa, publicē pilnībā nevajadzīgu informāciju vai sagrūž twītus čupās. Es tiešām uzskatu, ka uzņēmējiem ir jādomā stratēģija, kādu tēlu par sevi radīt, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, tāpat, kā regulāra, bet neuzbāzīga ziņojumu postošana.

Turklāt, es pati apzinos, ka nedzīvoja tiešsaistes sociālajos tīklos perfektu dzīvi.

Tagged