Tag Archives: pilsēta

Yes, you can!

Kāpēc esmu tik lielā sajūsmā par manu vasaru un joprojām par to runāju, pirmkārt, tā bija krasi atšķirīga no visām manām līdzšinējām, es nepārtraukti pārdzīvoju, ka esmu aizbraukusi no mājām un divas darba rokas ir mazumā.. jā, līdz šim pavadīju vasaras ravējot, vācot sienu, darot visus iedomājamos lauku vasaras darbus.

Kā aizritēja manas nedēļas dienas Madridē?

Modos 8:15am katru rītu, man bija tieši stunda laika, lai ieietu dušā, pagatavotu brokastis, sapakotu pusdienas, paēstu un izdzertu kafiju, pirmos divus mēnešus kopā ar Aritu, kas ir viens no maniem lieliskajiem sarunbiedriem tagad. Iztīrītu zobus ( un tas ir būtiski), saliktu somu, uzvilktu sandales un dotos pusstundu ilgajā ikrīta gājienā uz darbu, lai pa ceļam vnm satiktu, kādu burvīgu kundzi, kas ģērbās fantastiski, un es zinu viņa arī bija mani ievērojusi, gluži tāpat kā kungs autobusa pieturā, ar kuru pat vienu rītu sasmaidījos, jā, man patīk cilvēki gados, viņi ir interesanti. Man patika vērot cilvēkus pa ceļam, kā tie iet, kā sasveicinās ar citiem, kā malko rīta kafiju, kā lasa rīta avīzi, kā skrien pāri gājēju pārejai, kad zaļais cilvēciņš sāk poltergeistoties..

Es nekad neesmu jutusies īsti ērti liftā, taču šovasar man iepatikās, katru rītu cipars nr.6 un tad bija draudzīga apsveicināšanās, visjaukāk bija, kad Criss ienācis ofisā vnm nāca pie katras meitenes un sabučoja, novēlot lielisku dienu, visi vnm bija smaidīgi, enerģijas pilni un uz darbu noskaņoti, jo tikai pirmā pusstunda bija ieiešanai dienas ritmā, pusdienu noglabāšanai ledusskapī un e-pasta pārbaudīšanai, tad līdz pat 13:30 bija aktīvais darba cēliens. Kurš maģiskajā brīdī tika pārtraukts ar jautājumu – It’s time for lunch, no? Who need to warm food? Tā mēs viens pēc otra pakāpēniski izmantojām mikroviļņu krāsni, paņēmām savus pusdienu maisiņus un devāmies uz parku, pretī Madrides nacionālajai bibliotēkai ieturēt savu maltīti, kuras laikā varēja parunāties, paēst, pavērot cilvēkus un tūristus, pat pasauļoties. Un tad jau lunch pēdējā fāze – should we go or should we stay? Tā mēs tāda jauka cālīšģimene atkal salidojām ofisā uz atlikušo darba cēlienu, kas beidzās ar lādētāja atvienošanu no kontakta pulkstens 18:30, dažreiz pat vēlāk, un man nekad nebija dusmu aizkavēties darbā ilgāk, dažreiz pat negribējās atstāt iesākto pusratā..

Vislabāk man patika dienas jeb novakares, kad mēs visi kopīgi devāmies uz montaditos, lai paceltu alus kausu par lieliski aizvadīto dienu, dažreiz arī lai pārrunātu problēmas, tā bija jauka socializēšanās pāris stundu laikā, dažreiz mājās sanāca ieripot tikai ap pulkstens 11pm, lai nosmestu mantas, uzrakstītu savējiem, dažreiz noskatītos kādu filmu un dotos pie miera, dažreiz gluži pretēji, lai nomestu somu, pārģērbtos, paņemtu Madrides karti, no kuras man lielas jēgas nebij’ jo tāpat nepieciešamo laukumu pat atkārtoti meklēju 40min, jā, lai dotos ar saviem biedrīšiem atkal jauki pasēdēt laukumā, kur visi malkoja sangrijas un alus, ko savukārt piegādāja ķīnietīši – parasti ar ļoti interesantām frizūrām un makten uzmācīgi. Dažreiz vnk pasēdējām un ap 2am devāmies mājās, lai izgulētos, citreiz viss ievilkās ar kluba apmeklējumu līdz pat 6-7am, tas visbiežāk notika 4dienās.. Jāatzīst vislielākos sasniegumus darbā izdarīju tieši pēc absolūti negulētām naktīm, vienīgi nākošā nakts gan bija absolūts atlūziens, bet dažreiz arī, nē, jo mēs atkal devāmies sirojumos..tas bija dievīgi, manas nedēļas lidoja, mani novērtēja bosi, jo es savu darbu paguvu izdarīt godam, tas pārsteidza arī mani, jo man vnm šķita, ka tā dzīvojot tas nav iespējams, taču es biju laimīga un tā laimes enerģija ir nepārspējama. Domā, mēs gulējām nedēļas nogalēs, mhm, nosacīti, jo 6dienas parasti iesakās ar izbraukumiem kkur vai došanos uz parku, kopīgi pazvilnēt, papīpēt ūdenspīpi, paēst.. un 7dienas bija baseinu dienas, kad atveldzēties no vidēji 37 grādu temperatūras un pasauļoties.

Tas bija mans piepildītākais laiks dzīvē, es nekad nebiju dzīvojusi pēc tik stingra režīma, bet tas bija lieliski, es dievināju savu rīta dušu 8:15 un kafiju 8:30am, tas bija lieliski! Es izdarīju vairāk, nekā jebkad agrāk! Un man apkārt bija tikai cilvēki, kas ticēja maniem spēkiem, tie, kas neticēja aizbrauca pirms tam prom, bet es pierādīju, ka varu!

Dažreiz nav svarīgi kāda tev ir matu, ādas krāsa, cik vecs vai jauns tu izskaties, kāda ir tava reliģiskā piederība, cik labas ir tavas valodu zināšanas – svarīga ir tava ATTIEKSME (vārds, kurš manas angļu valodas skolotājas dēļ man dziļi riebās, jo viņa man aktīvi iegalvoja, ka man nav attieksme pret mācīšanos, ziniet, man gribētos, lai mans boss viņai tagad pēc 10 gadiem pasaka sejā – we like You (Jolanta) because you do have an attitude! We love it!) tas kāda tu esi kā cilvēks.

Mana bosa teikto es nekad neaizmirsīšu, jo neviens, nekad līdz šim man kko tādu nebija teicis.

Pienāks brīdis, kad kāds pamanīs kāds tu esi kā cilvēks un uz ko tu esi spējīgs, un te es nerunāju tikai par labo, jo sūdi parasti uzpeld un reti grimst!

Tagged , ,

Rēzekne.

Pilsēta uz 7 pakalniem vai kkā tā.. mana dzīve ik pa laikam ir bijusi saistīta ar šo pilsētu, visbiežāk caur zobārsta krēslu vai acu ārsta piedāvātiem stikliņiem. Latgales sirds? Šinī gadījumā man gribētos teikt, ka Daugavpils, kā sirds, ir pumpēt spējīgāka.

Rēzeknē top jauna, multifunkcionāla koncertzāle, un tas ir lieliski, tas būtu mazs ķeksītis pie iemesliem, kāpēc par studiju pilsētu izvēlēties Rēzekni un nevis Valmieru vai Rīgu.

Beidzot cilvēkiem būs iespēja apmeklēt labus koncertus un galu galā – kino, jaunieši varēs ne tikai dzert aiz stūra, bet arī pamaigoties pēdējās rindās.

Karandaš arī būs jauna celtne, paredzēta jauniešiem, dažādām aktivitātēm, vienīgi celtniecības vieta varbūt mazliet nejēdzīga, pilsdrupu pakāje, bet tik un tā apsveicami, vismaz kkas te tiek būvēts, ne tikai pamests.

Man gribētos teikt, ka vecās fabrikas Rēzeknē varētu lieliski pārvērst  par modernās mākslas izstāžu vietām līdzīgi kā to novēroju Porto un Madridē, vienīgais mīnuss – aukstais laiks ziemā, taču arī tam varētu rast risinājumu.

©Serralves – modernās mākslas muzejs Portugālē, Porto.

©Grafiti veida darbu izstādes pamestā cigarešu fabrikā, kurā šobrīd darbojas dažādas radošas darbnīcas un kafejnīca, lieliska vieta, kas piesaista nemazums turistu. Spānija, Madride.

Kāpēc, lai kkas tāds nebūtu arī Rēzeknē? Ok, labi mēs esam Latgalieši, lielais dzērāju un bezdarba novads, a dawai, sasparojamies un paņemam čuiļus un ārzemniekus uz izbrīnu ar pamatīgu devu kultūras un bohēmas! Ja mums tas ir dots, kāpēc neizmantot?

Ja es turpinātu ķeksēt – būt vai nebūt Rēzeknē 4trus studiju gadus, viennozīmīgi ar plusu tiktu novērtēts normāls iepirkšanās centrs. Neviens neietu tur iepirkties un tas nobankrotētu? A pamēģiniet? Krājbanka arī nobankrotēja, bet ne par to ir runa..

Cilvēkiem Latgalē, konkrēti Rēzeknē, nav neviena normāla apģērbu veikala, a ar ko mēs sliktāki, vai lielie kungi tiešām ir tik naivi un domā, ka latgalieši iepērkas tikai tirgū un humpalās, visu naudu nodzer – miers un bērziņš mājās! Ir te arī jaunā paaudze, kas ar vien mērķtiecīgāk dodas uz Rīgu, lai iepirktu jaunas klozītes, jo te nav, būtu te, i mammas i tēti laiku pa laikam kko nopirktu, un darba vietas kādas 20 jaunas būtu vienā glītā, sakoptā kompleksā.. Bet, protams, nafig vajag, labāk, lai dzīvo džetas pārdevējas ar 100g zem galda, nemaksātiem nodokļiem un papīra zābakiem pa 70 eiro – “Da oni že kožinnije!”

Vajag runāt un vajag darīt!

Tagged , ,

Madride.

Beidzot ir pienācis laiks pēdējai no manām šī gada iemīļotajām pilsētām – Madridei. Spānijas galvaspilsēta un trešā lielākā pilsēta Eiropā, sekojot uzreiz pēc Londonas un Berlīnes.

Atkal jau dodoties dzīvot uz šo pilsētu nebij’ ne jausmas, ko lai sagaida, nu labi, bišķiņ jau bija..un ne tas labākais, cilvēki apkārt bija pacentušies radīt vnk nožēlojamas pilsētas iespaidu – kur neviens nerunās angliski, visticamākais apzags un izvaros uz katra stūra, gaiss smirdēs, nebūs ūdens un vēl visam klāt šausmīgs metro..

Es teikšu vienu labu dzīves apziņu, kuru šogad pārbaudīju vairākkārt – neklausies, ko runā citi, jo pat tuvākie cilvēki var neapzināti atrunāt no visskaistākajiem notikumiem tavā dzīvē, vnk ej un dari!

Pirms es sāku stāstīt savu skatījumu, lūgšu ielūkoties Wikipedijas dzīlēs: http://en.wikipedia.org/wiki/Madrid gandrīz visās šeit pieminētājās vietās esmu bijusi, pazīstu šo pilsētu, vismaz centra daļu labi, tas gan, protams, neliedz man nomaldīties un to es darīju itin bieži, īpaši, ja bija kādam jāizrāda pilsēta.

Šī pilsēta man visskaistākā šķiet karstākajā vasaras laikā ap 4-5 no rīta, kad es viena absolūtā klusumā nācu mājās no ballītes, tad es vnk smaidīju un priecājos par savu izdarīto izvēli, doties pilnīgi vienai pretī nezināmajam. Es varu salīdzināt Madridi trīs gadalaikos pavasarī, vasarā un rudenī. Pavasarī, martā, mēs devāmies šurp ekskursijiņā no Porto, tolaik, man diezgan pamatīgi riebās viss, iespējams, tāpēc, ka pirmā iela, pa kuru gājām, bija slavenākā mauku iela, otrkārt, man bija temperatūra aptuveni plus 38 un mantas plecos, mēs visur braucām ar metro, un lielākoties čekojāmies tūristu must see vietās, nevis baudījām..bet tur vnk nebija citu variantu, toreiz toties mēs izbaudījām fantastisku divdiennieku Madrides laukos, kalna pakājē, teltī un ar ugunī gatavotu ēdienu, joprojām ar +38 zem ādas un ap 20 ārpasaulē.

Otrreiz ierodoties Madridē ar 30kg bagāžu un apjausmu, ka palikšu šeit uz vairāk kā pāris dienām, nolēmu pasauli lūkot citām krāsām un man izdevās! 🙂

Iespējams, ka to citu skatījumu deva gadalaiks un sastaptie cilvēki, kas bija pat ļoti atsaucīgi un pat, ja nerunāja angliski, tad ar zīmēm un smaidu nebija nekādu problēmu. Joprojām atceros kā sasmējos, esot drudzī, kad medmāsiņa slimnīcā kā vienīgo, ko prata angliski, sāka dziedāt – Don’t worry be happy 😀

Protams, biežāk dzirdētā atruna, kas tiek izteikta – man riebjas, te ir tik daudz cilvēku, nav gaisa – bet godīgi, man absolūtam lauku skuķim, dabas bērnam, ne brīdi nesakrita uz nerva cilvēku pūļi un šķietamais bezgaiss, es gan gribētu, ka tāds nemaz nebija, protams, bija karsti plus 40 pa dienu un ap 30 pa nakti, nav nekāds ledusskapis, bet man patika.. neskatoties uz to, ka pa naktīm nekas cits neatlika, kā aizslēgt istabas durvis, izmesties pa pliko un mēģināt aizmigt, jā, dažbrīd bija mazliet pa karstu, bet neba katru dienu tur tā, un par ūdens trūkumu es ar nesūdzētos, jūra gan ap mājas stūri nebija, taču zāliena laistītāji 6šos no rīta lieliski atsvaidzināja, pārbaudīts!

Ja sagribējās pabūt vienatnē, hmh, tas bija mazliet grūtāk, taču, pilnīgi mierīgi varēja viens pats doties uz parku un tur pavadīt laisku dienu vāļājoties zālītē, kurā, atšķirībā no LV ne reizi netrāpījos uz suņu kūciņām.. Apskates objektu te vispār netrūka, un veidu kā sevi izklaidēt vnm varēja atrast – muzeji (kurus es neapmekēju, tik vien kā nostaigāju garām), parki, kafe, kino, teātris, pabi, vnk notikumi ielās, te dzīve kūsā. Tieši dienā, kad ierados pilsētā norisinājās Praids, pilna pilsēta varavīksnes krāsu klaunu, jā, neskatoties uz to, ka Spānija ir izteikti katolistiska neviens nesit pa seju, ja redz, ka geji skūpstās vai staigā rokās sadevušies, arī transvestītu te netrūka…jāsaka, ka visneomulīgāk jutos tieši mauku ielā, kad pavadīju tur vairāk kā 10min gaidot draudzeni, bet pavērot bija interesanti…vienu rītu sēžot uz metro kāpnēm ar asiņojošu degunu, saņēmu darba piedāvājumu no ūsaina vīrieša – kā teica Iva, manu sejas izteiksmi viņa nevēl nevienam ieraudzīt, bet vispār bija smieklīgi iet pa pilsētu ar salvetēm apvaldot asinis un klausoties svešinieku, man veltītu dziesmu, kas vnk sastājās man riņķī un sāka dziedāt.

Vēl viens masu pasākums, kuru pati piedzīvoju bija Pāvesta vizīte Augustā, ielas bija vnk pārpildītas ar cilvēkiem, galvenokārt jauniešiem, jo tāds arī bija šī pasākuma mērķis, tiesa Pāvestu neredzēju vaigā, tomēr tā sajūta bija jokaina, tik daudz cilvēki vienviet, to ir grūti aprakstīt..daudzi arī protestēja pret šo pasākumu, galvenokārt, vietējie, jo tieši šajā laikā neatgriezeniski tika palielināta metro biļetes cena no 1 eiro uz 1.5 eiro, kas ir daudz! Jo metro te izmanto ļoti daudz cilvēki, gandrīz nekad tas te nav tukšs, īpaši centra līnijas.

Protesti Sol laukumā arī bija pašaprotama lieta, te cilvēki neklusē, saka, ko domā un aicina arī citus neklusēt, dažreiz nemiernieki tika izdzenāti pat ar helikopteriem un ūdens palīdzību, taču katrā ziņā viss ir daudz miermīlīgāk nekā to parāda ziņās, tai skaitā TvNet bildēs.

Visvairāk, protams, man patika cilvēku atklātums,patiesums un drosme uzrunāt pilnīgus svešiniekus, tas bija pilnīgi normāli, ja kāds uz ielas, metro vai klubā pienāca tikai, lai izteiktu komplimentu, gan vīrieši, gan sievietes, dažreiz tas spēja manāmi uzlabot omu.

Kā mīnusu varbūt varu pieminēt ubagotājus, kuru tiešām netrūka, bet kurus vislabāk vajadzēja ignorēt, mani visvairāk kaitināja indivīds pie mana pārtikas veikala durvīm, mēnesi viņs mani vārda burtiskā nozīmē bakstīja, līdz es viņam iebēru saujā 50 centus sīcenē un turpmākās pāris dienas tapu laipni sveicināta, man vienmēr atvēra durvis, ja gribēja šādas privilēģijas saglabāt bija vēl jāmaksā, man apnika, tāpēc sāku vnk ignorēt, viņš darīja tāpat.

Nakts dzīve te vnk sita augstu vilni – te klusuma nebija nevienā no nedēļas dienām, vnm varēja iet uz pabu patērzēt ar draugiem un pat svešiniekiem, kas uzsauca alu un lūdza dejot. Izklaides maksā dārgi, ja esi iebraucējs un nezini kā viss darbojas, atkožot knifus meitenes var izballēties nesamaksājot par to ne graša. Puišiem čābīgā, bet vnm var atrast risinājumus.

Un viņu ēdieni ir vnk paradīze, pati iemācījos gatavot paelju – vienkārši un gardi, tāpat tortilla, vispār jūras veltes, augļi un dārzeņi, gaspačo, hell yeah!

Nopietni, tā ir pilsēta, kurā es gribu atgriezties! Lai arī daudzi ir teikuši, ka nespētu tur dzīvot, es tur jutos laimīga, man ļoti, ļoti patika.

Tagged

London.

Dienu pirms došanās uz Porto, mēs pavadījām Londonā, Eiropas lielākajā pilsētā, lai gan joprojām nav sajūta, ka tā bijusi tik liela, varbūt tāpēc, ka tur nedzīvoju, bet tiešām pabiju tikai kā banāls tūrists, klik, klikinot tūrisma objektus. Tiesa nekas kvalitatīvs bilžu izteiksmē man tā arī nesanāca, bet atmiņas jau arī paliek, un tās nespēj atņemt ne viens. Šai pilsētā es sajutos absolūti izmesta no siles, jo es nekad nebiju bijusi tik tālu prom..

Pirmkārt bija satraucoši dzīvē vērot celtnes un objektus, kas iepriekš manīti vien televīzijā vai grāmatās un žurnālos, otrkārt, te bija citi cilvēki, cita valoda, cita satiksme, vismaz tās kustība riņķī. Jāskatās pa labi, nevis pa kreisi, ja negrib, lai kāda mašīna notriec, otrkārt, metro, viss ko zināju par šo zvēru līdz šim – tas kust zem zemes, un pret to noprotestēja Rīgā, kkad ap 86. gadu. Mani šokēja tā biļešu padarīšana, katru reizi satrūkos, kad aparāts man sējā iespļāva biļeti.. toties vēlāk jūtos jau apradusi, un citos metro bija lielāka pārliecība par sevi, tiesa Porto, bija pavisam cita biļešu un metro sistēma kā tāda. Londonā nesapratu neko, paļāvos tikai uz saviem biedriem.

No šīs pilsētas pilnīgi noteikti paliks atmiņā cilvēki – atvainojas katra vārda galā, otrs uzņemsies vainu pat, ja tu atklāti uzkāpsi šamējam uz kājas – nav tā briti, ka briti tikai čurātu uz Brīvības pieminekļa, ir arī visnotaļ jauki un pieklājīgi, dzīvespriecīgi eksemplāri.

Ne mūžam neaizmirsīšu meiteni, kas izmetās no autobusa un ar somām rokās skrēja nopakaļus, lai noskaidrotu, kur es esmu nopirkusi savu matu krāsu, tas man bija kaut kas nebijis, ja Latvijā par mani ņirgājās, tad tur apbrīnoja. Nu Porto arī bija gadījumi, kad spļāva pār plecu un meta krustu, bet visumā šī matu krāsa viņiem šķiet skaista.

Londonā ir daudz ko redzēt, un tas dod spēku, pat, ja šķiet, ka vairāk nevar, ir pa daudz un kājas neklausa. Dīvaini, bet pēc gada, nu jau pavisam maz atceros par piedzīvoto, taču, kkādu papildus ieskatu iespējams gūt manos ceļojumu pierakstos, vēl bija kkas saglabājies.

 

Tagged

Porto.

Gada beigas ir labākais laiks, lai atskatītos uz piedzīvoto.

Tāpēc es sniegšu Jums nelielu ieskatu par pilsētām, kas šogad man ir kļuvušas īpaši mīļas. Pirms gada, man nebij’ ne jausmas ko es piedzīvošu šogad, es varu droši 2011. gadu pasludināt par savu līdz šim laimīgāko, jo es pati cīnījos par savu dzīvi, es dzīvoju šķirti no savas ģimenes, es iepazinu citu dzīvi, un tā ir dzīve, kas man patīk.

Sākšu ar Portugāli un Porto, vietu, kur pavadīju 6 savas dzīves mēnešus, kurus visticamāk nekad neaizmirsīšu, tas bija fantastisks laiks, protams, daudz ko varēja darīt citādi, bet posli draki, kulakami ni mašut!

Tā ir pilsēta okeāna, Atlantijas Okeāna krastā, pirms es turp devos nezināju gandrīz pilnīgi neko, vien teicienu sun, sand and sangria! Kāpēc es sāku tieši ar okeāna pieminēšanu, ja pat īsti nemāku peldēt, vien kulties pa ūdeni, jo tieši ar okeānu man saistās visspilgtākās atmiņas.

1) Tas kā mēs, bariņš valodu kursa studentu, vēlās Janvāra pēcpusdienās devāmies sagaidīt saulrietu, kā it kā mācījāmies, bet parasti jau saldi gulējām, vai čalojām, dzērām sangriju un pīpējām ūdenspīpi;

2) Mana skaistākā Februāra nakts okeāna krastā ar misteru X, kad sēdējām viens otra azotē ieritinājušies un spriedām par savām nākotnēm, tieši tā, katrs savām, jo zinājām, kopēja mums tā vai tā nespīd, kgan bijām uz vieniem svaru kausiem liekami, arī viņa vecāki nezināja daudz ko par viņu..ar viņu vnk bija tik viegli runāties. Mēs sagaidījām saullēktu, un laikā, kad citi devās uz lekcijām, mēs iekāpām autobusā, lai dotos uz kojām, gulēt, katrs savām..un mēs nosolījām, ka citi biedri par šo visu neko nezinās, jo mums nevajadzēja baumas par mīlas pārīti, mums vnk vnm paliks noslēpums.. Nu labi, Ieva par šo zina! 😀

3) Un tieši pateicoties Ievai man ir arī trešais okeāna stāsts, jo viņa agrā pavasarī uzdāvināja man vienu no savām sērfošanas stundām. Savukārt, es piekritu tikai tāpēc, ka man bija palicis prātā Karela teiktais – fear is only in your head! Kad es nonācu zem ūdens, neveiksmīgi nolecot no dēļa, jo man bija bail no viļņa, visa dzīve paskrēja garām.. man joprojām ir mazliet bail no ūdens, bet, ja man kādreiz dzīvē būs iespēja, es noteikti mēģināšu atkal kāpt uz dēļa un ļaut ūdenim sevi apskaut, jo mēs esam spēcīgāki nekā mēs domājam, jā.

4) Okeāns, bija tas pie kura es devos savā 22. dzimšanas dienā, es biju pilnīgi viena ar savu fotokameru un pierakstu kladi. Un es teicu paldies Dievam, par to, ka viņš man ļāvis baudīt vienatni tik skaistā vietā.

Brīžos, kad es jutos vissliktāk, es izvēlējos iet, pēc iespējas tālāk un apskatīt pilsētu, tas bija visskaistākais, ko varēja darīt viens pret viens ar pilsētu. Es nepiepildīju vienu no sapņiem, bet ceru, ka kādreiz vēl atgriezīšos, lai to izdarīt – veikt pārgājienu Douro upes ielejā, ar labiem cilvēkiem un mugursomām.

Ribeira, viena no skaistākajām vietām, ko jebkad esmu redzējusi – kafejnīcu un cilvēku pārpildīta vieta upes krastā. Šeit es strīdējos ar kādu Brazīlieti-Zviedru, par to, ka viņam nevar būt tikai 19. gadi, pēc 6 dokumentu apskatīšanas izrādījās, ka tomēr var.

Savukārt, mani viņš mēģināja pārliecināt, sakot, ka man ir burvīgs britu akcents un es noteikti esot no Zviedrijas, patiesībā, es tanī Februāra naktī vnk biju pārsalusi un cerēju drīz doties mājup, jāsaka randiņš neizpalika, tiesa puķu vietā saņēmu coca-cola -2l 😀

Kurus no tūrisma objektiem mēs visbiežāk apmeklējām Porto – protams, portvīna darītavas, jepīt tevi rāvis, kā lai neiet, ja katru reizi iešķiebj divas glāzes degustācijā un tas nekas, ja tur jau atceras tavu vārdu, katru reizi komplektā nāk arī jaunas sejas un citi stāsti.

Šī ir pilsēta, kur vienmēr var atrast kur piemesties, var atrast, ko darīt, var vnk nedarīt neko, jo te var elpot atmosfēru, te var slīpēt ielas un vienlaicīgi baudīt kultūru, šo pilsētu var tikai iemīlēt, neskatoties uz to, ka šeit man visbiežāk gadījās darīšanas ar suņu un baložu fekālijām.. gan zem kājām, gan uz somas, gan matos. Nākošreiz pirkšu loterejas biļetes!

Vairāk tūristiska, ģeogrāfiska, raksturojoša rakstura informācijas iespējams iegūt sekojot šim linkam:

http://en.wikipedia.org/wiki/Porto

Vnk, ja ir iespēja brauc, nenožēlosi, pat, ja nonāksi tikai uz pāris stundām, šī pilsēta apbur no pirmā acu skatiena, vienīgi par augstpapēžu kurpēm aizmirsti laicīgi, jo ērtāk, jo labāk, jo ielas te ir stāvas – var gan kāpt, gan šļūkt!

Un te mazliet manas Porto mūziciņas, jauki puiši, laba mūziciņa, viņi iesildīja manu dzimšanas dienu. Visbiežāk apmeklētie koncerti. Patīk man viņi.

Tagged