Monthly Archives: maijs 2013

Ei, angļa kungs!

Mirkļi mēdz būt zīmīgi.

Tā šodien es paņēmu lasīt grāmatu par Aušvicas notikumiem, trāpīju uz rinkopus par to, kā kamerās nogalinātajiem ķermeņiem – vīriešiem izrauj zelta zobu kroņus un sievietēm apgriež matus, tad “labie gariņi” šos ķermeņus nogādā krematorijā…

Bet ziniet, kas bija visjocīgākais, es sāku sirsnīgi smieties lasot šīs rindas, ne jau tāpēc, ka es būtu bezsirde, kas priecājās par ļaunumu, nē, es vienkārši nespēju pretoties velnišķi sulīgiem smiekliem aiz loga. Bērni mētā bumbu, un mēģina sadzīt galus nozaudētam končas papīriņam, viņie skrien pa šorīt pļauto zāli basām kājām, mazākais ieskrienas un mēģina uztrausties uz milzu laukakmeņa. Viņi ir tik silti un neganti vienlaikus. Viņi vēl daudz ko no dzīves nezin, bet tieši tāpēc viņi sirsnīgi smejas un ar saviem smiekliem spēj pavikt līdzi pat visskumjākās ainas konstruējošus prātus.

Lai cik ļoti man dažreiz ir bail no bērniem, viņi ir lieliski, un lai arī daudzi saka, ka jaunā paaudze ir murgs – ļauni, cietsirdīgi un visādi citādi čūskulēni, viņi vienkārši nav tādi kā mēs..

eb13c77fa7b274721a2271c29524bda3

waiting room.

Es dažreiz pie sevis klusībā apbrīnoju ārstus, nu vienlīdz stipri man viņi parasti arī nepatīk. Bet tomēr, ar cik dažādiem (dažādās nozīmēs) cilvēkiem viņi saskaras (dažādās plaknēs) ikdienas.

Piemēram, šodien sēdēju poliklīnikā. Es, nu man gribētos domāt, viduvēja sabiedrības locekle, kuru nav ne baigais prieks, ne riebums apčamdīt, kura puslīdz jēli spēj atbildēt uz jociņiem, nu tāda, pa lielam normāla.

Ienāku, uzgaidāmajā telpā sēž vīrietis, rašans, kuram 6. jūnijā būs operāciju, par kuru viņš skaļā balsī paziņo zvanītājam, ka “eto ni mesta dlja takih razgovor!”, tad pukstēdams sēž un lapo līdzi paņemto krievu gazetu arhīvu, nemitīgā zemajā startā, lai uzbruktu pavērtām ārsta kabineta durvīm.

Ladna, projehalji, un tad ieveljas vēl viena krievene, izskatās ar putniem galvā, tāda jokaina, kad skaties virsū un nesaproti, baidīties vai uzreiz mukt prom. Pasaku viņai, ka viņa ir rindā aiz manis un mieriņš, tad šī lūko uz mani, un šķiet ik pa brīdim mēģina atdarināt manas kustības un zoda stutēšanu plaukstā.

Un tad nāk super bingo. Sieviete ar ierobežotu atbildību, jeb pilnīgs Aspazijas, Raiņa, Čaka (nē, neder, pa maz matu) un citu makslinieku krustojums, vecumā, kad smilšu vairāk kā ūdens. Bet nu tas tēls, it kā spocīgs, bet tāds, ka vienkārši muti papletis paslepus vēro un kaut kādā ziņā apbrīno. Pelēks, glauns vilnas mētelītis (Anatomijā pierādīts, ka uz vecumu tiešām salst) sirmi, Amy Wainhouse stilā veidoti mati, neķemmēti, mākslinieciski saķopsēti augstā slīpa gliemežvāka formā, brīllītes uz degungala, kkas zelējams mutē, lēnas šļūčosas kustības. Aizšļūc, pakarina mēteli, tad atklājas slaids, vecumā sakrities, bet kopts ķermenis apstiepts ar trikotažas kleitu, caur kuru joprojām vareni spraucas divi alpu pauguriņi ar uzpirksteņiem galos ( laikam, lai asinsriti papildus nenoslogotu, tāds brīvrežīms) un tā viņa piepeld saspicē plaukstas virs gurniem, pieliecas un reibst no pujeņu aroma uz reģistrācijas galda.

Es dažreiz apbrīnoju, ka ar mums visiem trakajiem var viens tāds tik galā. Nez ko ārsti domā par cilvēkiem, vai arī, tas ir tikai organisms, orgānu sistēma, kurai ir jāpalīdz funkcionēt..

7e8986023ee9fe9d9d05558d381c0395

65671a03553c5890ac0e4b2c90aa1faa

d9b94f457c14a49efe4599b4c244e85f

Dzīve Īrijā.

Vakardienas sarunas atstāsts, no krievu valodas (stāsta vīrietis, ap 50 gadiem):

“Sākumā aizbraucām, bija grūti, nepierasti. Ej pa ielu, uzgrūdies uz kādu un pirms vēl esi paspējis atvainoties, viņš jau smaida un saka “Sorry”. Viņi tur tik smaidīgi un izpalīdzīgi, ne tā, kā te – tādi dusmīgi un sarauktu pieri, uzgrūžas un vēl pasaka, ko tu virsū skrien!”

Un es domāju, ka tikai es nesaprotu Latvijas sabiedrību.

Cylvāka bārns.

4540f6d3998c78b974f257d511cce260

Šis attēls, vai vismaz šis teksts, jau ir gozējies šajā blogā, var jau būt, ka man tā tikai šķiet, bet katrā ziņā tas man kādu brīdi bija telefona ekrāna rota.

Cilvēks ir šīs pasaules skaistākais, komplekšākais un sarežģītākais radījums, tādēļ arī interesants, tas nav kaķis, kuram ir pāris smagsvara opcijas – būt peļu junkuram, bomzītim vai apčubinātam pilsētniekam, cilvēks var būt tik daudz kas, tik dažādās gradācijās, tik neatkarīgs, tik ļoti pats savu laimi kaļošs.

Manī šodien ir baltās telpas noskaņas, tīrība domās, neskatoties uz to, ka mans ķermenis buksē, ar antibiotiku palīdzību mēģina atsist visus draņķus, kas sakrājušies bezatbildīgas rīcības, emociju un noguruma dēļ. Sevi ir jāmīl, tas ir būtiski, diemžēl tik bieži mēs to atceramies par vēlu, un vēl svarīgāk par visu ir priecāties, un negruzīties, lai gan, ir absurdi teikt, ka dzīve ir lieliska, kaut arī man nav roka, kāja, nav naudas pārtikai, vai jaunām kurpēm, protams, arī tad var sev iestāstīt, ka viss ir galvā.. jā, galvā ir mūsu uztvere, taču pozitīvas domas, nevar mums dot kustības loceklim, kura nav.. tomēr, tās var atvieglot uztveri, un atrast citus risinājumus darbību piepildījumam. Es neesmu pret pozitīvo domāšanu, es esmu par realitātes apzināšānos.

Ir par laimi tik daudzi brīži, kad es nodomāju: “Tu esi lielisks/a”. Un manī arvien biežāk rodas vēlme paslavēt cilvēkus, izteikt komplimentus, jo ziniet, man šķiet, tas darbojas gluži kā kaķa paglaudīšana (pareizā zonā).

3e506db923d9d883c16459840fb86d3c

Šis ir tas, ko es vēlos atcerēties, kad izaugšu liela, citiem vārdiem, kad es būšu uzkāpusi pa regulāra trīsstūra sānu malu līdz virsotnei un došu norādes citiem – tas mani nepadarīs varenāku, tas man uzliks lielāku atbildību, radīt nozīmību citos, radīt viņos piederības un vajadzības sajūtu, saskatīt viņos labo, motivēt un radīt viņos prieku. Utopija? Iespējams, bet es tiešām ticu, ka labs vadītājs ir labs cilvēks – ar ko es saprotu, stratēģisku, stingru domāšanu par ilgstpēju un kvalitāti, neaizmirstot par sirsnību un katra cilvēka, kā elementa, būtisko lomu figūras stabilitātes nodrošināšanā.

Elementāra cieņa pret cilvēku ir būtiska. Un man vienmēr galvā ir teiciens – ja tu pret mani labi, es pret tevi vēl labāk, nu un, protams, arī other way around darbojas vienlīdz spēcīgi.

šīs izrādes fona dziesma ir tik skaista.

Lai attēli runā.

fea2d8791ed99601fda16b14521aa2c8Šodien mamma man pajautāja, vai man nav depresija, nu pēc teksta, kad es pateicu, ka man viss ir pieriebies un es nezinu, ko es vēlos, un, ka man atkal uz rokām ir parādījušies stresa radītie izsitumi..

531a5231742dd139ad6b39ffb7180829Tad es sapratu, ka man ir jāpatur prātā šī vienkāršā doma, un nav jau tā, ka es galīgi nezinu, ko es dzīvē vēlos..

76b280eee31ee8392f02546825c4e172

 

Man patīk cilvēki ar emocijām, tie uzlādē..

f485e8efd2a0d13a1f68f68404e0a22bPat Mārlijs zina, ka viskaistākais sievietes izliekums ir smaids..

c36b8710db7547518d2d4906a4eebd2e

 

Lai arī es šobrīd esmu šādā kondīcijā:

1935c4139bed4a6905df517b55fb0212Tieši tādēļ es uzrotu piedurknes un dodos kārtējā nezināmajā..

03a60ff02cfb0b65a5020cdaaa4db4a2

 

a982f70b7df4413c6de85a771f48d2ebViena lieta gan man tīk nu dien: vērot, kā podos aug zaļumi, kā cilvēki mainās, kā lietas attīstās, jebkuršs progress ir skaists..

e88ee97eb33f10222debff5670f53977

 

Es labprāt nopirktu šos svārkus, jo jūtu tos kā savējos, vienīgi man vēl ir nedaudz jāpaaug, lai varu tā vienkārši noskaitīt 60Ls un neatņemt sev piena paku.

1757468033be90bd7a2fa21ad456ccabMan patīk pieaugt.

de802791cf2bebdab279d180df0245d6

 

 

 

 

 

The body.

Augstpapēžu vietā šodien iekāpu kamuflāžas jakā, aptinos oranžajā lakatā, iekāpu oranžās kurpēs un kafijtermokrūzi rokās cilpoju uz vilcienu, lieki piebilst, ka manu omu pašā rīta agrumā sabojāja, kungs visnotaļ atsulojušos gados vadot savu divriteni, šķērsojot ielu un bļaujot, ka esmu stulbene, jo ejot pa nepareizo pusi un traucējot viņa dzīvi, lieki piebilst, ka nekādu pušu tur nebija, vien krustojums un mani mēģinājumi izvairīties no krievu naktstauriņa.

Visstulbākais ir tas, ka tajā brīdī manā kaklā savēlās kamols, un viss ko vēlējos bija papiņņāt.

Vilcienā, kā ierasts lasīju grāmatu “The Body” par cilvēka anatomiju, šim rītam bija nodaļa par grūtniecību: ja līdz šim rītam uzskatīju, ka aborts ir normāla sievietes izvēle, tad kopš šodienas laikam to vairāk uztveru, kā slepkavību.

Aizejot uz darbu kaut kā caur darbiem savu sāvi izsāpēju, jāatzīst šodien šķiet bija varen neprodutīva diena, darbi itkā padarīti, taču atsalums bija tik pamatīgs, ka šķita ārā jau 120. februāris.

089d43d11454102902e1874ae3b4576d

Bet tad, kā caur telepātijas spējām atrakstīja Elīna, aizgājām nomalkot pa franču kapijai un pulvertorņa ēnītē samanījām pašu Trīs pavāru Sirmo, pozitīvi, ko lai saka, patīk man mana darba lokācija.

Vēlreiz pie darba atgriežoties, šodien saņēmu komplimentu, ka TV kastē labi izskatoties, tas esot svarīgi preses sekretāriem, es esot tas retais eksemplārs, kas esot fotogēnisks.

Savukārt, beidzoties darbadienai un sākoties brīvprātīgajam, bezmaksas piespiedu darbam, nolēmu noskatīties šo:

Brīdī, kad sākās uzšķēršanas darbi, protams, apstādināju un pievērsos publikāciju šķirošanai, ar domu, līdz šim man vēl ir jāizaug.

Un vilcienā, kā saka, lai dzīve būtu līdzsvarā, ne no šā, ne no tā konduktors, ar gredzenu pirkstā, sāka ar mani atklāti koķetēt, sakot, ka es skaista un viņš gribot manu telefona numuru un viņa gredzens esot tikai apmāns, lai viņam nekārtos kaklā. Sasmējos nepajokam, patīkami, tomēr dzirdēt, ka kāds tevi uzskata par skaistu, jācer, ka man nesakāps galvā, jo pēdējā laikā visnotaļ bieži dzirdu, ka esmu skaista. 🙂

 

P.S. manā makā ir 4Ls.