Monthly Archives: Oktobris 2013

Daddy, please, lets go home.

Ziniet, kad ir tiešām skumji?

Kad centrālajā stacijā piecgadīgs bērns savāķījis savu tēvu no tualetes, mēģina pierunāt to, lai dodas mājās.

Lieki piebilst, ka tēvs ir “lupatā”, bērns raud jau raustoties, ķeras apkārt, tur rokas un lūdzas, lai tētis nāk mājās. Labā ziņa, ka tēvam arī izspiežas kāda asara, tad jau laikam mājās tiks. Protams, mēs latvieši atkal stāvam malā, apsriežam, bet turamies maliņā, jo kurš tad jaucas ģimenes padarīšanās. Holandiete gan bija nesaprašanā, kāpēc neviens nepalīdz bērnam?

emergency call.

Kā jau allažiņās mani ieraksti top, kad kāds cilvēks ieminās, ka tā kā sen nekas jauns nav lasīts jeb kā šoreiz, ir radusies vēlme izlasīt twītā apslēpto informāciju detalizētāk.

Viss sākās, ar parastu darba dienas rītu, nedaudz neparasti priekš pēdējām dienām, gan bija tas, ka, no gultas izlekusi pēdējā minūtē, uz vilcienu aizskrēju viena, šķita skaists rīts esam, līdz sēžot braucošajā metāla kāpuŗā, sajutu nelabumu un vājumu un sāpes vēderā (šis komplekts man nav nekas jauns, un arī šoreiz jau biju sevī iemetusi pāris tabletes ibumetina, bet šoreiz sāpes bija spēcīgākas). Izkāpu, jeb dīvaini izkārpījos no vilciena, iekritu metaliskajās peronu solu skavās, un lēnām sāku iegrimt miglas pasaulē un neizturami intensīvā skaņās, saspiedu rokā telefonā un zvanīju kolēģei, ar lūgumu, lai izsauc ārstus, stulbi, bet tajā brīdī tiešām neatcerējos maģisko 112.

Sazvanījusi gan vienu, gan otru, cīnījos ar pēdējiem spēkiem, lai paliktu pie samaņas, sajūta bija, ka karstus un aukstums spēlē volejbolu, par tīklu izvēloties manu ādu. Spazmveida sāpes, kas liek sarauties un izstiepties un aizlauzti ievaidēties. Blakus solā apsēdās sieviete, pilnīgi bez emocijām, vēl viena aiz muguras svētlaimē baudīja vilcienu sarakstus, vairāki pagāja garām, pat nepaskatoties, nemanot, to cik dīvaini es biju ieņēmusi krēslu. Cilvēki ar aukstām ledus sejām klīda pa peroniem, atliek tikai pacelt viņu rokas taisnā leņķī pret ķermeni un Jums būs perfekta zombiju armija, jāatzīmē pēc viepļiem nedaudz simpātiskāka, nekā filmās.

Atnāca dakteris, parunājāmies, pasēdēju uz kāpnēm, jo tālāk es savām kājām netiku, tad vien atceros, kā mani piesprādzēja krēslā, spilgti oranžā krāsā, jāsaka, viņi laikam zināja, kāda ir mana mīļākā krāsa, un pamodos mašīnā uz nemājīgas kušetes. Viena šprice dibenmuskulī, 7 min un sāpju nebija, bija tikai vēlme palīst zem sedziņas un gulēt, bet nedrīkstēja.

Kolēģes balstīta izkāpu no mediķu gādīgām špricēm un devos sevi emocionāli salikt kopā, tādu cilvēku vienaldzību man nebija nācies piedzīvot nevienā no valstīm. Jā, latvieši, un Jūs brīnaties, ka esam kalpu tauta, varbūt neko labāku mēs vienkārši neesam pelnījuši. Kaut gan pat kalps nokritušu maizi nobučos, un paldies pateiks.

Viss forši!