Tag Archives: domas

Triviālais pasaules gals.

Es neticu, ka pēkšņi vienā mirklī viss pazudīs, tā var būt tikai šķietamība viens mirklis, lai notiktu kaut kas ievērojams ir jābūt sagatavošanās posmam..

Katrā ziņā, manī šajā pēdējā pusgadā pilnīgi noteikti ir tāds mazais sabrukšanas posms, par laimi manī ir spēcīgi atjaunošanās procesi, līdz ar to kaut kā pamanos vēl galvu turēt virs ūdens. Iekšēji viss brūk un jūt, nemitīga analīze un izpratnes meklēšana, es redzu tik daudz nepareizību un es nebaidos par tām norādīt, tiesa es nezinu vai tas ir pareizi, jo es taču neesmu nekāds pravietis, es pati sēžu savā rāmī, un saku, ka viss būs labi, klausu savam prātam, un sirdi ietinu arvien biezākā leikoplasta kārtā.. es dzīvoju divas dzīves, es mēģinu izdzīvot pirmo, nepareizo, lai nonāktu pie īstās:

Pie laimīgas ģimenes, mīlestības, pie pepildītas ikdienas dzīves.. Manā galvā vnm ir vismaz trīs iespējamie scenāriji, neskaitāmas kombinācijas, kā dzīvot, jo citādāk es laikam nemaz nevarētu, man vajag plānu, manuprāt, atļauties dzīvot mirklim, var tikai pilnībā brīvas personas, kas nejūt atbildību ne pret vienu.. es tā nevaru, es uzskatu, ka ar jebkuru savu rīcību es ietekmēju arī savu līdzcilvēku dzīves..

Man tā īsti nekad nav patikuši Ziemassvētki, tieši dāvanu dēļ, es bērnībā ļoti reti saņēmu dāvānas, maniem brāļiem patika mani lutināt, tas gan tiesa…tāpēc man joprojām ir tas sarkanais brīļļu futlārīts, kurš izskatās, kā piecus pasaules karus pārdzīvojis, bet man viņš ir dikti, dikti mīļš, un lai cilvēki domā, ka man tāds nepiedien…

Manā ģimenē nekad nav bijis tā, ka dāvanas varētu pirkt un dāvināt neierobežoti, lai nopirktu kādu dāvanu vnm ir bijis no kaut kā jāatsakās ikdienā, un tā ir joprojām, paradoksāli vai ne? Ziemassvētki un es uztraucos par naudu.. es naudai piešķiru lielāku vērtību nekā vidējais latvietis.. Man ļoti patīk dāvināt, tiko man ir liekāks grasis, man nav žēl to atdot kādam, kam tas sagādās prieku.. tājā pašā brīdī, man dāvanas šķiet apsurds, jo var taču bez viņām.. tā ir naudas izmešana, tapat  kā salūts.. tā vietā daudz patīkamāk būtu saritināties mīļā cilvēka vai tuvo cilvēku lokā, klausīties mierīgā mūzikā un vērot zvaigznes….

Tagged

Gājputni lido uz Nīlu.

Ar domām un vēlmēm, izteikumiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

Tā es kkad nobļāvos, ka gribētu tikai ceļot un neko nedarīt, tad es ļoti kvēli vēlējos atrast darbu, sastapt savu mūža mīlestību..

Un tad es laimēju biļetes ceļojumam no airbaltic, paldies viņiem par to. Es joprojām neticu, kā no tiem tūkstošiem varēja trāpīties tieši mans vārds, ja es pilnīgi nejauši pieteicos tai akcijai un pat biju visu izdzēsusi un aizmirsusi, ka esmu pieteikusies, piespiežot “like” facebookā. Njā, un tagad visa priekšvakarā es sēžu un domāju, kāpēc gan Dievs man nesūtīja cienījamu jaunekli vai darbu, bet iešķieba biļetes, kas liek piepūlēties, lai tās vispār varētu izmantot.

Viss ir nokārtots, tikai jādod bagāža (luggage un nevis baggage), jāapzēžas 17 vietā, starpcitu tas ir mans mīļākais skaitlis un tad trīs stundu laikā jāaizkuļas no lidostas līdz apmešanās vietai Londonā, nebūs viegli, jo es esmu topogrāfene. Pāris stundas normāli iestresoju par to kā es visu izdarīšu, jo es taču esmu viena, sasodīts, bet tad es sapratu, ka ne jau to vien es viena esmu izdarījusi, nu, piemēram, autovadītāja apliecības iegūšana, bija patiesībā daudz kuteklīgāka, mhm. Jā, es nezinu, kāpēc es tās biļetes laimēju, bet es cīnos un eju un daru, lai satiktu savus Erasmus draudziņus Laura, Ieva, Judīte, Marija un izrādās arī Veronika, nu normāla meiteņu ballīte 😀

Tikai par vienu gan es pasūdzēšos: 10 paundi, lai nokļūtu no lidostas līdz Londonas centrālākajai daļai, njā, diezgan.

Ziniet, es šausmīgi vājprātā gaidu, kad reiz pienāks tā diena, kad nebūs jāceļo vienai, kad blakus sēdvietā sēdēs mīļa, nevis sveša persona, jā.

Kā mamma teica, beidz gaidīt: ej un dari, uz ko tētis piebalsoja: pieteiksim tevi raidījumam: Precamies!

Hell no! Jūs variet man piemaksāt, bet par savām mīlestībām es visai Latvijai nestāstīšu. Tas arī būtu vienīgais veids kā mani vecāki kko varētu uzzināt par mani tai frontē, bet nē, nē, nē!

Saritinos un turpinu sapņot tālāk!

Tagged

Putras katls.

Jau divas naktis neesmu gulējusi, nu tā normāli, jo pamostos ik pa stundai, jāatzīst tā rezultātā esmu noskatījusies pāris sezonas pašas radīta seriāla..

Visu laiku pieķeros kādai domai un tad nevaru tikt vaļā, ziniet, kad domas kā parazīti iet pa galvu, un tu gribi gulēt, bet viens ņerga visu laiku sit pa smadzenēm un saka: domā par mani, domā par mani, kā būtu, ja būtu…

Briesmīgākā šīs nedēlās frāze bija, kad mamma smejoties teica: “Es smietos, ja tu apprecētu lauku puisi un tev būtu jāiemācās govi slaukt”, teikšu godīgi, es gan nesmietos par šādu faktu, man nav iebildumu, pret dzīvniekiem, laukiem un darbiem, man pat patīk dārzā strādājot normāli iesvīst, bet, lai man piedod visi foršie lauku puiši, es neesmu gatava lauku cilvēka dzīvei un izolētībai no ļaudīm, nope…. tas viss man atkal iespēra pa pakaļu, lai saņemtos un tiektos uz kko augstāku.

Es nezinu, cik tas ir pareizi vai gluži pretēji naivi, taču es domāju, ka mums katram tiek dotas iespējas dzīvē, mūsu liktens ir jau uzrakstīts, mēs tikai izvēlamies savus ceļus, kā iet pa labirintu (man bērnībā patika tie līniju mudžekļi caur kuriem bija jāizvelkt ceļš līdz mērķim).

Šķiet, ka man šobrīd dzīvē ir tas posms, kad es gaidu, ka man kāds parādīs pareizo ceļu, ka es visu laiku skatos atpakaļ, jo tur taču viss bija tik drošs, tur es biju varena, tagad es atkal esmu mazs neaizsargāts bērns, tik pie velna, tas bērns ir izaudzis, iespējams iemīlējies, tikai paldies Dievam, ka darbojas tas teiciens: “No acīm prom, no sirds ārā!” mhm, man patīk neatzīt mīlestību, jel piedodiet, bet tā ir vieglāk, es tai paļaušos tikai tad, kad visi apstākļi būs labvēlīgi, piemēram, es nedzīvošu vecāku mājās.

Ziniet, kas mani tur pie dzīvības? – draugi! Tas, ka es redzu, ka viņi kāpj, attīstās, smaida, ka par spīti tam, ka ir grūti, viņi cīnās.. es mēģinu turēt līdzi un darīt to pašu, es esmu auns, tāpēc man gribas būt superstāram, būt tam, ko visi apbrīno, tāda ir tā mana daba un kautrības iekša, ko nu lai es daru..

Un vēl man dažreiz gribas sakrāmēt somu un vienkārši aizbraukt, sākt jaunu dzīvi citur, jo tas ir iespējams, turklāt mani atbalsta, bet kkāda daļa manī smeldz un saka, ka es gribu satikt savu tuvāko cilvēku Latvijā, ka es gribu runāt latviski, ka es gribu savu bērnu iemācīt teikt tētis, nevis dady vai papa, nē, nē, tētis! Sasodīts, es mīlu šo zemi, es gribu te dzīvot, tikai dodiet man iespēju augt, lūdzu, es pat piecietīšu ziemu, nopietni. Un man ļoti riebj, ka lauki burtiskā nozīmē izmirst, darba te arī nav, vai teiksim tā ir, tikai alga ir aploksnē vai solījuma līmenī..

Manā galvā ir sviests, tajā ir ļoti daudz ir pagātnes, par laimi es nenožēloju pilnīgi nevienu no līdzšinējām izvēlēm, bet man ir žēl, ka es esmu zaudējusi ļoti daudzus sev tuvus cilvēkus, iespējams tikai uz laiku, bet šausmīgi pietrūkst tie cilvēki, viņu radītās sajūtas, tādā ziņā ir daudz vieglāk tiem, kas savu deguntiņu ārpus tēvzemes nebāž, tad ir mierīgāka elpošana. Jo attālums mēdz sāpēt, nevar vienlaikus būt Brazīlijā, Argentīnā, Portugālē, Spānijā, Vācijā, Horvātijā, Norvēģijā, Somijā, Ungārijā, Anglijā, Zviedrijā, Peru, Krievijā, Latvijā..nevar.

Bet ir jābauda katrs mazais mirklis, vai ne? Es to mācīšos darīt nākošnedēļ, kad es grasos arī mazliet vairāk mācīties cilvēkmīlestības, pašpārliecinātības, es augšu.. Un pēc nākošās nedēļas es atkal solos sākt meklēt darbu, ar līgumu, pilna laika, un tādu kurā nedrīkst strādāt pidžamā un ar speķi matos, jā, savējie sapratīs!

Draugos ir vislielākais spēks, arī jaunu cilvēku iepazīšanā!

Es kkad twītoju, ka man pagāja 22 gadi, lai sevi iemīlētu, bet man šķiet, paies vēl 22 līdz es sapratīšu, kas un kāda es īsti esmu! Tā tam laikam būs būt!

Bet šodien es piemēram atcerējos, kā mēs ar Madaru stopējām uz Inešiem, kā ar vienu šoferītu visu laiku runājām, kā ar otru pilnībā klusējām, un cik forši ir braukt fūrē, jā! Ķeriet mirkļus!

Tagged

And the winner is!

To, ka sapņi piepildās, varbūt vēlāk nekā vēlētos, es varu apgalvot pilnīgi noteikti, tāpēc es nekad nebeidzu sapņot.

Pēdējā laikā mans kvēlākais sapnis ir stabilitāte, patstāvīgs, bez stresa darbs, savs dzīvoklītis, maziņš, bet mans, un cilvēks ar kuru saritināties kamoliņā, taču augstākie spēki man piespēlēja kko mazliet pretēju, daudz nestabilāku es teiktu – ceļojumu. Kas jāsaka ir lieliski, tomēr es pagaidām vēl nejūtos pacilāta, es analizēju kurp gribu doties, jo domājams, tam ir kkāds iemesls – līdz šim mans lielākais laimests bija 3ls uz tirgus nopirktā momentloterijā, kurus es starpcitu iztērēju, lai tiktu skolas ekskursijā uz Siguldu, tolaik, es bieži atteicos doties ekskursijās, jo secināju, ka tie desmit lati vecākiem ir daudz nepieciešamāki.

Pirmā doma, kas man ienāca prātā, ka es varētu šīs biļetes uzdāvināt kādam, kas tās ir pelnījis daudz vairāk par mani, taču tad es atcerējos, ka es taču arī esmu pelnījusi dzīvē kādu kripatu veiksmes, un te tā ir, lai arī joprojām  tam neticu, un pieļauju, ka var gadīties, ka es to nemaz neizmantošu, tādi brīnumi ar mani mēdz notikt, stulbi, zinu, bet mans domāšanas veids dažreiz ir neizprotams pat man pašai.

Katrā ziņā, kad būšu atgriezusies no ceļojuma gan jau iepostošu kādu aprakstu arī šeitan, bet līdz tam čuss, izliksimies, ka nekas nav bijis, jo es turpinu sapņot un cīnīties par savu stabilitāti, lai arī daudz vieglāk būtu vnk sakrāmēt somu un uz kādu mēnesi vnk nozust.

Uz dzīvi var raudzīties bēdīgi un priecīgi, galvenais ir dzīvot no sirds un nenožēlojot savus lēmumus, mēs paši esam savas laimes kalēji. Dažreiz mums paveicas un dažreiz ne.

Lai Jums priecīga mazā piektdiena!

Tagged

El trio.

Prioritāšu izsvēršana, kas pilnīgi noteikti aizved pie dzīves svinēšanas, sākas ar svarīgā un mazsvarīgā nošķiršanu, ar pienākumu aizmiršanu, jo galu galā ne vienmēr kaut kas ir jādara tikai tādēļ, ka tā ir pareizi, vislabākā sajūta ir tad, kad dara kā liek sirds un neliekuļo.

Es biju Rīgā trešdien, un varēju tur palikt, taču es izvēlējos aizdoties mājup izgulēties un atgriezties Rīgā ceturdien kā cilvēks, netraumējot apkārtējo psihes. Bet šoreiz stāsts nebūs ne par Rīgu, ne Salaspili, stāsts būs par Valmieru.

Jāsaka tā ir gandrīz perfekta pilsētā, gandrīz tādēļ, ka nekas šajā pasaulē nav perfekts, perfekti simetrisks. Pats svarīgākais ir izvēlēties pareizos cilvēkus, jo tad nav jāizliekas, ka viss ir fantastisks, ka nogurums vispār neeksistē, ka esmu turbo sieviete, jo tā nav.. mums katram, taču dzīvē ir kādi kreņķi, tikai to zin’ tikai paši tuvākie cilvēki un tā tam būs būt!

Es esmu izaugusi no klubu dzīves, lai gan jāsaka, nekad tā pa īstam tajā nemaz neesmu bijusi, man vienmēr ir paticis baudīt atmosfēru, vērot cilvēkus, nevis kratīties deju placī, tā vienkārši ir, jo manuprāt, no dejas ir jēga tikai tad, ja tajā ir kaisle un ja tā kko pauž.. bet es esmu piedzīvojusi savu klubu ēru un kratījusies, kā lielākā daļa cilvēku, jā.

Daudz lielāku nozīmi piešķiru teātrim un kvalitatīviem, saturīgiem pasākumiem kopumā. Šoreiz baudījām Valmieras drāmas teātra sniegumu “Krustmāte no Brazīlijas”, tā nebija dziļa, tomēr atslodzei no ikdienas tieši laikā, turklāt, ja biļeti var dabūt pa 2.80Ls, tad vnk grēks neiet. Jāatzīst visu asumu piešķila fakts, ka nokavējām izrādi, kādas 30 min, jo aizgulējāmies, nē, jo domājām, ka izrāde sākas vēlāk, tā nu skaisti cilpojām uz savu pirmo rindu starmešu gaismās, man nācās pirmo cēlienu nosēdēt uz grīdas, jo bija uzlikts tikai viens papildus krēsls, bet es nesūdzos, man tas pilnīgi neko nesabojāja, tikai pastiprināja pozitīvās emocijas, turklāt, jā, es varu teikt ka man ir elks Latvijas teātra vidē – Meiers uzvārdā, ja nemaldos, man viņš ir Nikolajs, noslēpumainais, skaistais tēls.

Un ar teātri jau nebūtu gana, dažādu likteņa pavērsienu rezultātā ar meloni rokās ieripojām restorānā Parks, kur baudījām vīnu un tad skanēji kkas no šī:

El trio soliste bija vienkārši lieliska, tā bija harizmas paraugstunda, bija vēlme tikai aizvērt acis un klausīties, mūzika, skaņa bija lieliska.

To ir grūti aprakstīt, taču, jāsaka, tas bija viens no labājiem dzīvajiem priekšnesumiem, ko biju dzirdējusi, mani apbūra tā vienkāršība, tā solistes sasaiste ar zāli, ja varētu es viņus nominētu par šī gada labāko dzīvo uzstāšanos.

Valmiera ir kultūras pilsēta. Turklāt mazie attālumi starp objektiem ir vnk awesome.

Brauciet, baudiet, radiet!

Manas brīvdienas radīja mani lieliskie! Paldies!

Tagged ,

Books.

Rēzeknes vēstīs atradu rakstiņu divu pirkstu platumā par to, ka lasīšana uzlabo veselību. Oriģinālavots gan nav norādīts un diezvai Rēzeknes vēstis pašas sazinājās ar Oksfordas Universitātes zinātniekiem, kas secinājuši, ka grāmatu lasīšana ne tikai attīsta intelektuālās spējas, bet arī pozitīvi ietekmē fizisko un psihisko veselību. Esot svarīgi lasīt biezas un sarežģītas grāmatas agrā vecumā, tad prāts iemācās veidot garas cēloņsakarību ķēdes. Tikai nieka 6min lasīšana samazinot stresa līmeni par 2/3, tā esot daudz efektīvāka par mūzikas terapiju un pastaigām.

Tā lūk, maza avīze, bet var atrast arī šādu gudru faktu. Kāda bija Jūsu pēdējā grāmata? Un cik daudz un ko Jūs lasījāt bērnībā?

Tagged ,