Monthly Archives: marts 2017

RED MOON.

Cīņa par sieviešu tiesībām. Man ļoti riebjas iepriekšējais teikums. Ciest nevaru feminismu, sieviešu dzimumu līdztiesības spēles, par neko vairāk kā spēlēm tās nosaukt nevar, vismaz Latvijas kontekstā.Sieviešu-vīriešu dzimumu lomu spēles vispār ir kaut kas traģikomisks. Esmu par Iņ un Jaņ, tāpec man tie visi cīniņi šķiet tāda striķa raustīšana vien. Protams, daži argumenti ir spēcīgi un cīņas vietā, ja vien tā nav vēlme padarīt vīrieti par lupatu un pastrebt zupu no viņa konta.

jake-hills-36605

Bet par to jau nav šis stāsts. Tie kuri pazīst mani jau kādu ilgāku laiku, noteikti ir pamanījuši, ka es mēdzu pēkšņi atcelt plānus, neierasties uz tikšanos, nebraukt tripiņā, mēdzu pēkšņi “saslimt” uz vienu dienu. Tad nu vakar bija tā diena, kad “saslimu” un strādāju no mājām, kas manā darba vietā ir liels retums, jo parasti šādos gadījumos ir jātērē sava atvaļinājuma diena. Tāpēc man būtu šomēnes jābūt varen priecīgai, ka ne nācās “ātros” saukt, ne brīvdienu tērēt.

Taču vīriešu kārtas kolēģis šodien (ticu, ka tikai labu gribēdams) apjautājās, vai esmu jau vesela? Vispār pirmajā brīdī gribēju teikt, ka īsti slima jau neesmu bijusi, taču trešajā mēnešreižu dienā – šodien – jūtos labāk. Bet realitātē sakautrējos, turpināju ļaut viņam domāt, ka esmu kaut kāda baigā slimiķe, kurai izsauc “ātros” vai kura ik pa brīdim paņem slimības lapu vai vienkārši neierodas darbā.

Es laikam beidzot pēc 13 gadu klusēšanas esmu saņēmusi drosmi pastāstīt savu stāstu un iespējams uzsākt publisku cīņu par sieviešu tiesībām.

Man jāatzīst, ka man kretinē visuvarošās sieviešu dzimuma pārstāves, kuras pelna naudu kā veči, iet pār līķiem savu karjeras mērķu vārdā, vērpj intrigas, sabāž tamponus kājstarpēs un lec priecīgo čalu strautiņos.

Es neesmu veikusi pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudzas sievietes līdzīgi kā es, cieš visnotaļ nepanesamas mēnešreižu sāpes, kā rezultātā mēdz pat “atslēgties” publiskās un mazāk publiskās vietas. Man tas ir gadījies gan mājās, gan kojās, gan darbā, gan Rīgas centrālajā dzelceļa stacijā uz perona. Tā ir viena ellīgi pretīga sajūta, īpaši novembrī, čokurā saraujoties gulēt uz perona un just, kā visi kā viens paiet garām.. bet sāpes tikai aug un pilnīgas noģībšanas brīdis ir pavisam tuvu. No pieredzes saku, mobilais telefons ir viens no cilvēces labākajiem izgudrojumiem un neatliekamā palīdzība – labākais un noderīgākais pakalpojums.

Vienvārdsakot, es uzskatu, ka sievietes būtu oficiāli pelnījušas vienu dienu (ārsta norādījumu gadījumā vairākas dienas) ciklā neierasties darbā un nejusties par to vainīgas. Nesaņemt pārmetošus skatienus, par nepabrīdināšanu, ka nebūs darbā, vai kādu it kā nozīmīgu plānu vai pasākumu izjaukšanu.

Es sen jau vairs nečīkstu par savām sāpēm, ja nu vienīgi mājās, jo man vienkārši dažreiz gribās, lai mani samīļo un nenosoda par to, ka mans ķermenis ir citādāks. Sausā bilance – aptuveni 72 tabletes “Ibumetin 400” gadā + viena līdz divas pretsāpju injekcijas “ātrās” palīdzības izsaukšanas gadījumā.

Ja man nebūtu jāiet šajās dienās uz darbu, iespējams es iztiktu ar maksimums 12-24 “Ibumetin 200” tabletēm gadā, iespējams iztiktu vispār bez medikamentiem, pietiktu ar tējām, siltu segu un pilnīgu mieru.

Varbūt Tu arī pazīsti kādu, kurai ir līdzīga problēma, vai tu pati esi līdzīgās domās, varbūt ir vērts rakstīt manabalss.lv iniciatīvu?

Tagged , , , , , , , , ,

Otrā pusē

Tik daudzi latvieši emigrēja no Latvijas kara šausmu dzīti. Viņi domāja, ka atgriezīsies. Pēc nedēļas mēneša. Viņi skaitīja dienas svežumā.

Cik gadus mēs jau esam saskaitījuši brīvībā?

Interesanti, ka šie cilvēki un viņu piederīgie neatgriežas dzimtenē. Nevar teikt mājās. Māju viņiem šeit īsti nav, ir tikai valoda, kas rada māju sajūtu arī svešumā.

Viņus nevar īsti vainot. Viņi ir kļuvuši par citas valsts iedzīvotājiem, asimilējušies, apguvuši jauno valodu. Tomēr, kāpēc?

Visinteresantākā doma, ko ir nācies dzirdēt, pastarpināti apjausmai, ka Latvijā nav iespēju, maz darba vietu, tās ir slikti apmaksātas (ekonomiska rakstura probēmas, kas atbaida cilvēkus no dzīves dzimtenē). Kāda amerikāņa (ar latvisku izcelsmi) teiktais dokumentālajā filmā “Dieva putniņi”.

Latviešiem Amerikā un latviešiem Latvijā ir pilnībā atšķirīgs domāšanas veids. Latvietis vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc, nē.. Mēs Amerikā domājam citādi, mēs tveram katru jauno iespēju. Jums ir cita domāšana..

Līdz ar šo citātu saslēdzas ārzemju studentu stāstītais – sajūtas par studiju dzīvi Latvijā. Latvieši esot skarbi, dusmīgi un nepieklājīgi. Tādi, kas nemāk lietot vārdus – atvainojiet, piedodiet, paldies..

Protams, Tu tagad lasi un noteikti pie sevis atceries, kā pieturēji tantiņai durvis kāpņutelpā, kā pasveicināji apkopēju skolas gaitenī vai darbā, atceries, kā turpināji skatīties vienā punktā, kad zem saviem purngaliem sajuti kādus citus purngalus..

Ir vienkārši žēl, ka mēs turpinam vainot visus citus, tikai ne sevi. Žēl, ka mēs nemainamies. Vai Tev patīk pēc nedēļas nogales ārpus Latvijas atgriezties Rīgā vai kādā citā pilsētā, vai Tev patīk vairums pārdevēju centrāltirgū, vai Tev patīk sabiedriskā transporta kontrole, vai Tev patīk vairums skolotāju un pasniedzēju, vai Tev patīk lielākā daļa sevis?

Kāpēc “nē”?

Vai mēs tiešām negribam būt valsts, kurā gribās atgriezties, par kuras cilvēkiem atceroties silti smaidīt pat pēc 10 gadiem?

Tā jau ir, ka jāsāk ar sevi, taču vajag vairāk tādus, kas sāk ar sevi, lai cilvēki, tur ārpusē, pamana, ka ir citādāk, ka ir labāk, ka ir sasodīti forši!