Monthly Archives: marts 2012

krievu vakars.

Advertisements
Tagged

questionare.

1. Age:__________years

1.1. Please tick only one box:

  • 1.My chronological age corresponds to how old I feel
  • 2.I feel older than my chronological age
  • 3.I feel younger than my chronological age

By Satu Vuori, Maria Holmlund-Rytkōnen

Tagged

Gribu, bet baidos.

Valmieras Drāmas teātris ir lielisks!

Lai gan, kas es tāda esmu, lai šādi pasaulei izkliegtu, pati vien trīs reiz savā “nekas” mūžā teātrī bijusi. Pirmo reiz K-suns “Gaidot Godo”, tad VDT “Hamlets” un tagad “Gribu, bet baidos”. Tā nopietni nenopietni arī mana dzīve paiet.

Tomēr, es uzdrīkstos teikt, izrādes Valmierā ir augstākā pilotāža, un ziniet, kuros brīžos tas apliecinās, aktieru acu skatieni to izsaka, visas izrādes laikā viņi dzīvo tikai uz skatuves, viņi, aktieri, ir tikai viens otram, un tad pienāk maģiskais mirklis pēc beigām, aplausi, kas tiešām ir aplausi, nevis šķidra ļuru-ļura pēc pasākuma kultūras namā. Tajā brīdī mēs satiekamies, mēs skatītāji un aktieri, tad acu skatieni un smaidi satiekas, tad ir tas emocionālais paugurs sasniegts!

Teātris spēj dot pēcgaršu un tas ir visvarīgākais, emocionālu piepildījumu, diezin vai  klubiņā kratoties izdotos kaut vienu tik patiesu smaidu redzēt un smieklus dzirdēt..

Es nesaka, ka tagad būšu teātra grūpija, tomēr reizi pa reizi dzīvi sajust došos gan.. man izrāde patīk, kad izrādes laikā rodas vēlme pašai doties uz skatuvi, tad es saku, jā, viņi izdzīvo manas dzīves mirkļus un tas ir skaisti.

Man mazais sapnis ir aiziet uz baletu un/vai operu, bet tur vajag kompāniju, un nevar jau garantēt, ka man vispār patiks, jo baletu mīlu pagaidām tikai fotogrāfijās. (:

Tagged

Stroika ar skatu uz latviešu ikdienas valodu.

Atelpai no transkriptu rakstīšanas un gudru pētījumu lasīšanas, pastāstīšu jums aši par pēdējo grāmatu, kuru izlasīju: ‘Stroika ar skatu uz Londonu’.

Valoda ir tā, kas šoreiz pārsteidz, tieša, ne nu gluži literāra, bet vidējā latvieša valoda ar žargonismiem un cittautu aizguvumiem. Darbība norisinās Lielbritānijā, pa vidu dzīves apsista jaunekļa ikdienai iemanās iepīties arī slepkavība. Visnotaļ interesanta lasāmviela, kuras valoda tiešām liek pasmaidīt. Lūk, daži citāti:

Bet zini ko – ja tu jau tā esi sūdu bedrē, tad pasēdēt tur drusku ilgāk vairs neliekas nekāda briesmīgā perspektīva.

To uzreiz var redzēt, ka cilvēks ir pidarass.

Pasmaidīja ar tik platu smaidu, kādu Latvijā neizspiedīsi pat ar plastisko operāciju.

Es jau sen taisījos tev piezvanīt šinī sakarā ( kā tad, muldi vien, dirsas plakstiņš tāds).

Nu nevar taču tā būt, ka pilnīgi katram cilvēkam ir iemesls man smaidīt.

Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno – dzīvesprieku. Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes un tagad jau vairākās paaudzēs raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku.

Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta.

Ja svaigi remontēta kafejnīca šur tur pilsētā vēl varēja radīt sajūtu, ka joprojām esi Eiropā, tad vecā labā apkalpošana to momentāli sagrāva. #Rīga

Tagged