Tag Archives: stāsts

Šņākuļosim silti.

Viņa šonakt kusa, svīda un karsa. Cilvēki miegā nometa segas vai vismaz izbāza vienu kāju no tās apakšas. Sniegs tecēja no rūtīm, soliņiem, pēdējām rudens lapām. Viss viegli uzsila un viņa smaidīja, viņa ķēra sevī pavasari, viņa jutās, kā iemīlējies skuķis, jo šķita, ka it viss tiek nolaizīts, kā visgardākais karameļu saldējums.

Viņa pirmo reizi klīda pa svešām ielām, un jutās kā no inkubatora izlaists pērtiķēns Amazones džungļos, viss šķita dzīvs un skanīgs, tik priecīgs, tik neierasts, lai gan viņa atdūrās pie mūra ar durvīm un uzrakstu “Club Moloko”, vienīgi kāpēc tas nav rakstīts kirilicā?

Bija nakts, starp 3-4, kad arī valstis, kā kopums, drīkst sapņot, un viņa bija nonākusi te, Latvija pie uzraksta “Club Moloko”, vai tiešām kaut sapnī nevarēja nokļūt eksotiskākā vietā? Lai gan jāatzīst, sajūtās viņa bija laimīga, kaut kas tik skaists vēl nekad nebija piedzīvots, tā sajūta, it kā ikkatrs, pat tas, kurš izsita Latvijas Balzāma logus 13. janvāra naktī, ir iemīlējies, it kā visu māju logos vienlaicīgi taranētu krāsainu taureņu bari un visas sniegpulkstenītes un maijpuķītes zvanītu pavasari. Vai valsts var būt iemīlējusies?

„Hola! Guapa! Dame un besito!?” * pār Madrides ielu sauca kāds iekārojama auguma, tumsnējs vīrietis gaišmatu daiļavai, kas izskatījās uz mata kā viņas lepnums Laima, bet vai pie viņas kāds uzdrošinātos sievietei izspiests skūpstus, kas pa’ nekaunību. Vai tik šis nebūs kāds bordelis? Vai vēl ļaunāk, varbūt te valūta ir skūpsti un smaidi? Ak kungs, novērsieties! Tās ir manas kājas, manas plaukstas, manas lūpas, manas acis! Ko Jūs atļaujieties!?

Kas te notiek? Kāpēc pat valstīm ir jāmurgo? Taču par spīti visam viņa Jūtas labi, iekšēji bija tik silti.. Viņa apsēdās uz trotuāra malas, kas šķita tīrāka par prezidenta pils marmora grīdu, un tik silta, kā piens, ko tādu viņa nebija redzējusi un jutās apburta, nokļuvusi saulrieta stundā, jo ielu apgaismojums šķita kā saules staru šāviņš no loga uz logu, un balkoni ar puķēm, no viena no tiem pēkšņi sāka pilēt ūdens, kāds izgāza spaini ūdens virs puķēm, kurš ķēms gan lej puķes trijos naktī? Un kā jau sapnī pienākas Latvijai blakus apsēdās viesmīlīgs namatēvs Spānis, sapņa ietvaros piešķirsim šai valstij vīrieša dzimumu.

¿Por qué allí?**, Spānis smaidīja no lūpām medu liedams, sabučoja viņu uz abiem vaigiem, apsēdās blakus, un gaidīja, lai viņa kaut ko saka. Viņas sejā parādījās vēl lielāks izbīlis un nesapratne, viņa sarāvās kamoliņā tuvāk sienai un pār lūpām izgrūda: „Ko pie velna, maukur, Tu no manis gribi, es Tevi nesaprotu!”

Kā jau sapnī, valodas barjeras nepastāv, un lai tev lasītāj būtu vieglāk, viņi pārgāja uz latviešu valodu.

Tik skaista, bet tik neaudzināta, bet nav jau pirmā reize, kad te ierodas ledus karalienes un izkūst.. Spānis gardi nosmēja, taču tad galanti iepazīstināja ar sevi, atvainojās par savu ikdienišķumu un pieteicās par stāstnieku.

Tev droši vien ir grūti saprast, kāpēc ielās visu nakti skan mūzika, kāpēc cilvēki trijos naktī neguļ, bet aplej puķes, un noskalo balkonus, kāpēc ielās ķīnieši tirgo alu, lai arī tas ir aizliegts un kāpēc cilvēki to dzer, ja arī tas ir aizliegts, kāpēc visur skan smiekli, kāpēc ielas ir tīras..?

Viņa tikai klusi pamāja ar galvu un bikli uzsmaidīja, jo viņa tiešām jutās apjukusi, viņai gribējās atcirst kaut ko un pateikt, ka viņu nekas neinteresē, un viņa nesaprot, kā var dzīvot, ja balkona puķes nekad nav redzējušas bites un kādēļ ielas ir jāmazgā, tomēr viņa savaldījās un uzklausīja, jo viņu nepameta siltums, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Mēs dzīvojam šajā brīdī, šis vakars, vēl pirms Tu iemigi, bija diezgan skaudrs, cilvēki izgāja ielās, lai nozākātu valdību, līdzīgi, kā to darīja, tas Jūsējais 13. janvārī, tikai te cilvēki bija tūkstošiem, tika ievainoti policisti, jo viņu pienākums ir aizstāvēt valsti, tomēr cilvēki ir ne tikai valsts, cilvēki ir būtnes, kas grib dzīvot šajā mirklī un neraizēties par nākotni, viņi to visu laiku ir darījuši, bet tagad mums grib atņemt mūsu pašu nopelnīto. Taču par to nav jāuztraucas, par spīti visam cilvēki šeit dzīvo un priecājas par katru dienu, mēs vienkārši dusmas nepaturam virtuves sarunās (jo mēs gandrīz vienmēr vakariņojam ārpus mājām), mēs izejam ielās un laižam to lādiņu vaļā, lai ir sadursme, lai ir rezultāts, neatkarīgi no tā, kāds.

Mums patīk iet ielās, mums patīk iepazīties ar citiem, just viņus blakus, tas ir spēks, karā nekad neuzvar viens kareivis, uzvar valsts, uzvar kopums. Mums visiem taču bērnībā patika saņemt mammas un tēta skūpstus, patika paslēpties viņu azotē, tad kāpēc, lai tagad iepazīstot vairāk cilvēkus, mēs viņus nesveiktu ar skūpstu un apkampienu, jo tas taču ir daudz patīkamāk par nobļautu „čau” otrpus ielai, gar lietussarga malu, kāpēc gan nesmaidīt un nemeklēt labo dzīvē, jo nav jau tā, ka viss ir slikti, ja sievietei nav vīrs, tad viņai noteikti ir visburzāmākais kaķis, ja vīrietim nav sieva, tad viņam noteikti ir zināma pilsētas labākā ēstuve, ja kādam nav darbs, tad viņam noteikti ir daudz brīva laika, lai lasītu, gulētu, piedodiet, kasītu olas, ja cilvēkam nav daudz brīva laika, tad viņam noteikti ir darbs, par kuru saņemt atalgojumu.

Dzīvē nekas nav perfekts, pat kokiem uz dienvidu pusi ir kuplāks vainags!

Viņa bija iemigusi klausoties Spāņa dzīves apcerēs, šķiet viņš bija iekalis visus Paolo Koeljo domu graudus, slēptā reklāma, nekas cits! Pamodusies no spējā klusuma, viņa pamanīja Spāni, kurš bija paguvis sagādāt gardāko karsto šokolādi un dīvaina paskata virtuļus, kurus vietējie sauc par „churros”, nav brīnums, ka šie cilvēki spēj pēc nakts uzdzīves iegriezties arī darbā, šādi gardumi pielādē ar enerģiju un taukos uzsūc visu alkoholu. Viņu pārsteidza Spāņa viesmīlība, neskatoties uz to, ka lielāko daļu sarunas, viņa gulēja, bet iespējams viņam galvenais bija runāt, nevis tapt uzklausītam..

Bija pienācis laiks mosties pa īstam, viņi atvadījās, netipiski, tomēr Latvija ielūdza Spāni ciemos.

Rīgas ielas klāja viegla nesaldas ledenes kārta, kuru tomēr tik ļoti kārojās nolaizīt, lai arī tā dzeltenā krāsa diez vai bija citrona garšas nokrāsa.. Izskatījās, ka līs, par akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki satinušies savos segmēteļos brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai, un vēl mazliet sevī juta siltās vasaras atskaņas.

Nu kāpēc gan tas vīrietis ar Hitlera ūsiņām nenoskrubina vaigu savai sirdsdāmai, pirms katrs aiziet savu ceļu?

_________________________________________________________________

*Čau, smukulīt! Dod man vien bučiņ!

**Kāpēc te?

Advertisements
Tagged ,

Rīga – Zilupe.

Tā mēs visi sēžam vagonos, skrienošos dzelzs rumakos, ar klapēm uz acīm.
Lasām, ēdam, dzeram un guļam, kā mājās, tikai katrs pilda vienu funkciju.
Te cits citu nepazīst, bet bāž savu skatienu otra iekškabatā, spirina kāju mūzikas vadiņu ritmā, sūkā ķepu miegā.
Te cits citu nepazīst. Sēžu atšķirts un īgns, lasu tekstus kājām gaisā, tā ir, ja aizmirst savu dzelteno makulatūru.
Te mani nepazīst un labi. Lai domā, ka Oxfordā lasa latviski un raksta ar roku.
Rudacīt?
Nē, ibio, blondais grēks. Manu sakņu krāsa neatšķiras no zariem.
Krievi, tik daudz krievu, viņi katru dienu ir ārzemēs, bet murrā kā runči pie krējuma burkas. Nav jau  žēl, bet dažreiz gribas rupjmaizsviestu, nevis piena tauku maisījumu uz uzpumpēta batona rikas.
Tā sieviete pa diagonāli ar ceriņkrāsas lūpām, laikam Rīgu, kā bērnībā lūkojusi, ik pa brīdim man apliecina faktu, ka spļaujamo zobu rindu nav aizmirsusi ūdens glāzē uz noputējuša nakts-skapīša.  Acis, tik skaisti, ka vecumā tām neiemetas krunkas.. bet iedomājieties, ja mestos, tad vecajiem būtu vieglāka dzīve, jaunie izskatītos kā veļas beržamais dēlis un nekremtu puiķeļu sulīgās pinnes.
Jā, te nevienu nepazīstu. Nezinu, kāpēc viņi lasa “ja nenavižu etu rolj” un nevis Remarku vai Raini. Kāpēc viens guļ, viens smaida, cits raud, nezinu, ko viņi ēd… Zinu tikai, ka mēs sēžam uz vienām sliedēm.
Robijs austiņās lūdz, lai ļauju sevi izklaidēt -> pigu tev stār! Mani šodien izklaidē mietpilsoņi, sabiedriski riteņbrauči un stacijas rindas, galu galā.
Sieviete pretī, konkrēts aplauziens, tik latviski pelēkas acis, bet še tev ķīmija sarkanos toņos sasūkusies smadzeņu krokās, šī krievu spletņas lasa un japāņu šokolādi ņammā, bez glances, kā zirgs auzas no spaiņa, lai arī plastmasas ieskautais ragslānis pirkstu galos ļautu grebt skaistas trajektorijas lūpu virzienā.
Mani tiko atpazina, ar acīm sadzērām skatienus, matos ieķērās viegls pieskāriens un lūpu kaktiņi pavilkās puscentimetru augstāk, silti plecus apķērusi no mākoņmaliņas saule man virsū klājas.
Citam citu nepazīstot, mēs zīmējam stāstus. Vienam es šķietu mazs knislis no laukiem, otram jampampīga madāma kaku biksēs un acīs griezošās krāsās. Ar acīm var rāmēt ilūzijas, taču neuzzināt, kāpēc uz skropstām rasa, kāpēc smaidi slēpjas azotēs, kāpēc viens klausās Ramštein, cits Raimīša vecās dziesmas.
Vajag vārdus, lai iepazītu, bet vagonos visiem bail, ka vārdi neaizved par tuvu robežai un būs jāmaksā muitas nodoklis par savs dzīves ievešanu manējā.

Tagged

Vilcienstāsts.

Tiem, kuri nav mani draugi draugiem.lv, šis būs kkas jauns, bet vispār, es vnk gribu vienkopus salikt savus tapinājumus…

_______________________________________

Atkal šī dīvainā eļļas smarža, ne tuvu, kā virtuvē kartupeļu pretiedeguma krēms..

Pa divām paralēlēm joprojām daudzās situācijās un vilcienā, es esmu pa vidu, pa vidu divām sliedēm, sienām, valodām, pa vidu sev.

Varbūt tikai man gadās tādi jokaini cilvēki riņķī, bet varbūt es vienkārši izvēlos par viņiem pastāstīt citiem.

Stāvējām uz astotās platformas, bez ceturtdaļām, kuru vairs neremontē, un e. Bī gardi nosmēja, ka man būs jauka/interesanta braukšana. Meitēn, tavos vārdos ir spēks!

Es plati smaidoša iešūpoju iekš solu savagota vagona, ieņemu brīvo sektoru labajā krastā ar tuvojošos skatu uz mājām, bet šobrīd vēl ar skatu uz Satiksmes ministriju, tā ir ēka, kurai reiz tur lejā vairakkārt spietoju apkārt līdz samanīju glītos juridisko spēku nesošos burtus.

Savām suņa acīm pasvempju seju pa kreisi un voalā!, šķiet jaukas kundzītes gados sēdēs sābros, pēc pilsētniecēm jau sākumā neoda, jo tādas tak neēdīs gaļu ar pirkstiem, ļaujot taukiem skūpstīt lūpas.

Viss kārtībā, šoreiz priekšroku dodu jaunajam literatūras žurnālam „Latvju teksti” [vai, man dieniņ, cik bezdievīgi skaisti tur burtiņi lapās cērt savas pēdas] nevis jau augusta sākumā aizsāktajam Remarkam un „Trīs draugiem”, no kura gandrīz puse tiek pārrakstīta uz lapiņām, lai var izcept skaistu domu maizi.

Tagad pildu savu meitas-ciemiņa pienākumu, izvelku pirkstu dīdekļu telefonu ar piekto maņu un: „Vasals! Viļānūs biušu ostoņūs! Atbrauksi pakaļ? ”. Pa to laiku man iepretim sola mīksto daļu ar sava ķermeņa mīksto daļu ieliekusi glīta, čirkaina sieviete ap trīs pa desmit, smalki ar ausīm filtrē manu dzimto valodu, pat smaida, tik pat ilgi  lūr uz maniem nagiem, drīzāk gan latvju tekstiem, laikam domāja, ka latviski nelasu. Pareiz ir, nelasu, bet baudu.

Kreisajā flangā parādās jauns personāžs, jauka balss. Savā acu augstumā, kas ir padsmit cm no papīra, pamanu mazu, blondu grēku, ne jau, mazu meitēnu, kas ierūmējas tēva azotē un noķer miega peli.

Viss rit savu gaitu, kad pēkšņi čirkainā sāk runāties ar blondīnītes tēvu. Izrādās šamējam jau trīs bērni, katrs no savas ābeles nācis, šis par visiem rūpējas. Pēc skata jau nepateiksi, ka šim ne vien naudas kā spaļu, bet arī kāre pēc kultūras un inteliģences baltos uzvalkos arī tāda paprāva. Pats klaji atzīst, ka šim visi draugi nule tikai Londonas laukos ganās, latvju draugs arī izvēlējies vairs tikai šo rekordaugsto ziemu šeitan pārlaist, tad tēmē arī uz ingliš spīking kantrī! Čalis manāmi sašutis par to, cik ļoti cilvēki negudri te esot, ne viņi kko lasa, ne par kko interesējas. Tā šie žūžo, tikmēr es pievēršos Pujāta dzejai, ne jau arhibīskapa, bet Marta, vīrieša ne jau mēneša dzejai, jā.

Attopos, kad stilizētā ģimenīte Ogrē tēmē uz ārā biršanu. Tēvs ceļ meitenīti uz rokām: „Vai, galīgi kā lupatiņa”. Šajā brīdī es nevarēju nepasmaidīt, samainījāmies ar uz augšu vērstiem lūpu puslokiem. [ vīrietim šķiet seja kādreiz bijusi mazliet apsautēta karstā ūdenī, āda īpaši labi nesapasēja ar pārīti bling-bling ausī, bet dzirdot viņa valodu, tu, cilvēk, vairs redzi tikai acis un smaidu]

Notirinu savu tirpušo kāju, izlaižos, kā ķilava uz uzgriežamā dēlīša un grimstu tekstos. Še tev: „Vai te brīvs?” – „Jā!”. Sakļauju spārniņus kopā un lasu.

Pienāk laipnā, kas ir retums, konduktore un lūdz kunkstiņam [viņš dīvaini kunkstēja savos plus/mīnus pieci pa desmit gados] uzrādīt biļeti, šis jau sagatavojis savu kabatas lapiņu krājēju: „Būšu Jūsu rīcībā līdz Rēzeknei!” =) Tantuks vien nosten: „Oi, cerams, ka nē!”

Esmu pamatīgā šokā par tāda tipa biedru turpmākajām trim stundām un šajā brīdī priecājos, ka mana seja ir labi uztrenēta izteiksmju monologos, un ka vīrietis nav analfabēts.

Tiri-piri un es jau sēžu viena savā četrvietīgajā buduārā.

Ik pa laikam iemetu ausi blakus ložiņā, un, ja godīgi mēģinu saprast vai esmu appīpējusies, vai tiešām tur viena krieviete+krieviete/latviete taisa latišruskoju valodu. Nu neko, každij pa svojemu suma shodit. Jāpiebilst, ka jau kopš Salaspils novēroju, ka dīvainie tantuki, lasot krievu romances, noskalo informāciju ar tumšo aliņu. Nu labi, kam gan negadās vakarā pa aliņam iztvaicināt barības vadā, tā gaļa tak ar kko jānoskalo. Ik pa laikam dzirdu, ka aizgriež puslitra burciņu, atpazīstu, jo tā šonedēļ skanēja manu sālīto gurķu mājvieta. Pametu aci tū the left, opā, izskatās pēc kafijas burciņā, nu labi, miegs jau arī te parasti ietirinās ciemos.

Ik pa laikam pie dāmītēm pienāk konduktore un kko klusinātā balsī pasaka, visu laiku sēžu un priecājos, ka beidzot kāds vilcienā aizrāda, lai žūpo solīdāk..

Pēc pusstundas noprotu, ka šņabja smaka nāk no kreisā borta, nevis manas izelpas mākonīšiem, tur valda jau jauka sieviešu siržu kratīšana, no kuras gan man gribas ierakties pēc iespējas dziļāk latvju tekstos.

Olā! Konduktore, kā no Himalajiem atgriezies kalnietis pielaipo pie „lēto” grāmatu tārpiem un uzmetas šamējo mednieku desām. Tagad es uztveru frekvences krievu un latgaliešu valodās, jā, mana apziņa nav uzkārusies, un tad gaišākā no galvām palielījusies un izcilinājusi savus Rīgas pirkumus: tupeles un pufaiku, ņemās nu literārajā valodā lasīt: „Trakās dienas Stocmanā! Dodieties cirka kruīzā pa Baltijas jūru!”, „eto ža djoševa…20ls..”

Tagad jau mana uzmanība pievērsta vēl citam aktierim: krievam[noteicu pēc laikraksta], divu telefonu īpašniekam [te mums saskan :D], solārijā pārceptam pīrādziņam. Izskatās pēc krievu oligarha, kurš dodas iekarot savu Rāznas krastu. Nē, naudas viņam šķiet ir tikai tik, lai likvidētu lieko apmatojumu rokas un rumpja kakta 90grādu leņķī, lai svešvadiņi pa cauro, eleganti melno bītlenes padusi necero.

Oi, tiko uzzināju, ka kreisajā flangā vēl ir semuškas, labi, tad jau muzikālais pavadījums atlikušajam vakaram nodrošināts.

Protams, šajā brīdī sapratu, ka šādi personāži ir jāietinto papīrā, nevar tak laist latvju nacionālos spīdekļus mirkļa zudībā.

P.S. Kundzīte ar vārdu semuškas meloja, es dzirdēju un arī redzēju pistācijas! Ņam, ņam. Un caurpadusis, tomēr nav krievu tautības pārstāvis, vismaz ne dzelžains.

Man patīk vērot cilvēkus un lasīt „Latvju tekstus”. Paldies e.Bī, iesaku arī citiem! (:

Tagged

Viņu stāsti III.

Vai tā bija mīlestība, kas sapina šos abus stāvus kopā vai kaisle, plika kaisle un spīts.

Viņš viņu pamanīja bāriņa dzerot alu ar draugiem. Viņas saceltajos, viņaprāt, neglīti veidotajos matos vizēja divi zīmuļi, debesu zilā krāsā. Noķiķinājis par viņas atribūtiku, viņš tai vairs nepievērsa uzmanību.

Viņa bija atnākusi ar draugiem iedzert un paskatīties futbolu, tas nav viņas mīļākākais sporta veids, tomēr tā ir iespēja būt patīkamā vidē un uz brīdi aizmirst par iztikas pelnīšanu. “Uuu, Ronaldo! Tu redzēji, kas par dupsīšmuskuļiem?” – viņa griezās pie draudzenes un abas sāka neprātīgi smiet, asarās izmirkusi, viņa aizgāja pie bāra paķert vēl vienu aliņu, piektdiena taču!

Pēķšņi viņa sajuta, ka viņas mati izritinās pār muguru, kā jūrai noskūpstot krastus. “Vai drīkstu aizņemties, šķiet jums vienīgajai ir līdzi rakstāmpiederumi!?” viņā vērās puisis ar mazliet ķircinošu, tomēr labestīgu skatienu, teica, ka nākošo aliņu uzsauc viņš. Viņa ciest nevarēja, ja kāds cits aiztika viņas matus un nu tie bija palaisti vaļā..

Viņš neuzsauca viņai aliņu, todien ne, jo viņa ar draugiem izdomāja aiziet uz tuvējo picēriju, pa ceļam gan viņi nokļuva bērnu rotaļlaukumā no kura tika padzīvi ar policijas palīdzību.

Viņš tikai noskatījās, kā viņa šūpolēs atgāž galvu un viņas mati te bēg, te atkal cenšas panākt. Viņš vēl nekad iepriekš nebija saticis tik pieaugušu bērnu..

Tagged

viņu stāsti II.

Pilnīgs klusums telpā, tikai elektrība klusi ieguldz rozetēs, pavērti skropstu gali un viņa atceras sapnī redzēto.

Uzsilis, tumsnējs mežs. Melnbaltais kino. Viņa, kā princese, gariem, gaišiem, vēja apjoztiem matiem dodas gar takas malu biezoknī. Piejāj, vai cik banāli, princis baltā zirgā, piedāvā piebiedroties. Viņa jūtas drošība, apskāvusi tvirto augumu. Var redzēt koka māju, drīzāk būdu, tai blakus skaists pīlādzis, kas vienīgais piešķir brīdim krāsu, oranžas ogas lūdz tās apēst. Tā zaros sēž vēl viens krāsas kamols – sarkankrūtitis un saka princesei, ka viss būs labi.

Viņa taču netic tam, ka putni runā.

Basām pēdām aiztek uz virtuvi, kur viņu jau gaida brokastis. Bērni šodien izcili mierīgi. Viņš jautā, ko viņa redzējusi sapnī, viņas kārta stāstīt. Viņa silti atbild, ka neatceras, ko redzējusi, apskauj viņu, noskūpsta bērnus un satver plaukstās savu mīļāko kafijas krūzi, baltu porcelāna bļodiņu ar osu. Tumša un stipra, tā ir viņas rīta garša. Viņa nemeloja. Viņa pastāstīs sapni vēlāk. Viņai nepatīk runāt no rītiem.

 

Tagged

viņu stāsti I.

Viņas rūsganajos dzintara matos gulstas pirmā rīta rasa. Nakts negulēta. Mazais ķipars beidzot iemidzis. 

Viņu māja, pielieta miera, stāv pašā kalna galā. No lieveņa augstumiem viss šķiet sidrabā tīts, vēl brīdis un saule sveiks jaunu dienu. Viņš, redzēdams, ka viņa vēl neguļ, paņem pledu un no mugurpuses ar to ieskauj mīļoto. Viņai tā patīk visvairāk. Nieki tai vienmēr bijis saldēdiens. Mīlējoties, lai plosās kaķi.Viņai vajag glāstus, sajūtu, ka viņu mīl, tikai brīdī, kad viņa notic, piedzimst kaķene.

Viņi kā divi kamoli, viens otru uztin. Visu paši radījuši, aizbēguši no pilsētas kņadas. Mazais ķipars jau trešais, abi stingri nolēmuši, ka arī pēdējais. Jau četri gadi, kopš piedzima pirmais, viņu abu lolotais, negaidītais pārsteigums. Puika. Meitene, zeltenīte, būs abu brāļu luteklīte.

Viņi paši joprojām jūtas kā bērni, kuriem satraukumā pukst sirds. 

Viņā taureņi izmet loku, kad viņš to cieši apskauj, noskūpsta kakla, un vēl nepieguris, atzīst, ka viņa lieliski smaržo. Viņš zin, ka smaržas viņa pērk vadoties tikai pēc iepakojuma, taču nevienas smaržas nespēj izbojāt to, kā viņa smaržo. Mazliet pēc silta piena, mazliet pēc jasmīna un medus, tik silta..

Viņš pin viņai bizi, tā viņa iemieg rītos. Viņš mīl tajā skatīties un katru reizi ievērot ko jaunu, viņam patīk meklēt lielos greizos zvaigžņu ratus viņas vasarraibumos. Viņu elpas sajaucas, lūpas kā samts cieši sakļaujas, aizvērtām acīm viņi izsapņo viens otru.

Viņas sirds pukst zem viņa plaukstas, rāma ieelpa, izelpa, viņa guļ. Tagad viņa kārta rūpēties. Viņš uzlies gardāko pienu kraukšķīgākajām pilngraudu pārslām un klausīsies, ko četrgadnieks būs sapņos darījis, viņi visi sapņo krāsainus sapņus. Tētim arī būs jāstāsta savējais. Peciņa vēl nemāk stāstīt, taču tēta raidītās biezeņa katapultas radīs mazo smiekliņu izvirdumus, meitenīte smieklos dārd ik rītu, kamēr mamma ar jaunāko brālīti vēl pāris stundiņas gardi guļ.

 

Tagged