Tag Archives: stāts

Neskati vīru pēc cepures.

“Viņu pakāra kā kuci, kas katru pavasari atnes bariņu liekēžu sādžas nabadzīgākajam namam” Alfrēds piebeidza savu ikrīta konjaka glāzi, zelēja cigāru un pazuda kaut kur savos domu un atmiņu apcirkņos.

Kā es priecājos katru rītu braukt tieši vilcienā Nr.666 Zilupe – Maskava. Man riebjas tā eļļas dvinga, kas iecērtas nāsīs pēc 57. km, tomēr manas acis nebeidz apjūsmot gaismas apmirdzēto, snaudošo laukstrādnieci, mēs gan kopā nobraucam tikai vienu pieturu, tomēr viņa ir kā svaiga gaisa malks manai grēcinieka dvēselei.

Jau trešais gads, kā es tā braucu un saceru dialogus ar viņu, ja redz bildi, tad teksts nāk pats. Es iztālēm sapņoju kā atpogāju viņas sīkziediņos nosēto zīda blūzīti, te gan es nedaudz pārspīlēju, jo viņa visticamākais pat nezin, ko nozīmē zīds.. Nabaga, bet skaista. Viņa noteikti strādā te kaut kur par slaucēju, vienīgi, tad viņa noteikti katru rītu nokavē, jo piena mašīnas aizbrauc garām jau piecos.

Viņa mani visticamākais nav pat ievērojusi, no citiem plauktiem esam. Turklāt es esmu latvietis jau vairākās paaudzēs, bet viņa biļešu dāmai vienmēr atbild: “Благодарю вас, г-жа”, jāteic visnotaļ pieklājīga, kurš gan būtu domājis, ka Bomžu ielas iedzīvotāji vispār zina vārdu “Paldies”.

“Извините, вы уронили..”, lai arī latvietis, es tomēr krieviski šo to izboksterēt spēju, un ja jau man beidzot ir gadījusies iespēja viņu uzrunāt.

Bы ошиблись, это не мое”, viņa man uzsmaidīja un aizgāja lepni grozot pēcpusi, tomēr tas smaids, man šķita, ka es viņā esmu iemīlējies, rīt es noteikti apsēdīšos blakus solā.

Jā, dzīve ir neparedzama, un izskatās, ka šodien es viņu vairāk neuzrunāšu. Nez, kur Svetočka Vladimirovna bija nopirkusi tik kvaliatīvu pupturi, kas vajadzīgajā brīdī raidīja zirnīšus uzbrukumā? Ai, kā gan..kā strādā prāts, es viņā iemīlējos neko par viņu nezinot, kaut gan man šķita, ka es zinu visu, laikam nezināju pašu galveno, viņas dzimumu..

“Vakarnakt, klubā “Cbem”, aizturēta grupa “transformeru”, kas pelna naudu ar publikas izklaidēšanu.. Svetai Vladimirovičai, īstajā vārdā Toļiks Antonovičs piešķirts nāvessods, par sava patiesā dzimuma neatzīšanu.” Alfrēds nometa avīzi, paķēra plaščiku un aizjoņoja uz velnišķo vilcienu, kurā vairs nekad nesatika savu Svetočku.

Tagged