Monthly Archives: novembris 2012

Neskati vīru pēc cepures.

“Viņu pakāra kā kuci, kas katru pavasari atnes bariņu liekēžu sādžas nabadzīgākajam namam” Alfrēds piebeidza savu ikrīta konjaka glāzi, zelēja cigāru un pazuda kaut kur savos domu un atmiņu apcirkņos.

Kā es priecājos katru rītu braukt tieši vilcienā Nr.666 Zilupe – Maskava. Man riebjas tā eļļas dvinga, kas iecērtas nāsīs pēc 57. km, tomēr manas acis nebeidz apjūsmot gaismas apmirdzēto, snaudošo laukstrādnieci, mēs gan kopā nobraucam tikai vienu pieturu, tomēr viņa ir kā svaiga gaisa malks manai grēcinieka dvēselei.

Jau trešais gads, kā es tā braucu un saceru dialogus ar viņu, ja redz bildi, tad teksts nāk pats. Es iztālēm sapņoju kā atpogāju viņas sīkziediņos nosēto zīda blūzīti, te gan es nedaudz pārspīlēju, jo viņa visticamākais pat nezin, ko nozīmē zīds.. Nabaga, bet skaista. Viņa noteikti strādā te kaut kur par slaucēju, vienīgi, tad viņa noteikti katru rītu nokavē, jo piena mašīnas aizbrauc garām jau piecos.

Viņa mani visticamākais nav pat ievērojusi, no citiem plauktiem esam. Turklāt es esmu latvietis jau vairākās paaudzēs, bet viņa biļešu dāmai vienmēr atbild: “Благодарю вас, г-жа”, jāteic visnotaļ pieklājīga, kurš gan būtu domājis, ka Bomžu ielas iedzīvotāji vispār zina vārdu “Paldies”.

“Извините, вы уронили..”, lai arī latvietis, es tomēr krieviski šo to izboksterēt spēju, un ja jau man beidzot ir gadījusies iespēja viņu uzrunāt.

Bы ошиблись, это не мое”, viņa man uzsmaidīja un aizgāja lepni grozot pēcpusi, tomēr tas smaids, man šķita, ka es viņā esmu iemīlējies, rīt es noteikti apsēdīšos blakus solā.

Jā, dzīve ir neparedzama, un izskatās, ka šodien es viņu vairāk neuzrunāšu. Nez, kur Svetočka Vladimirovna bija nopirkusi tik kvaliatīvu pupturi, kas vajadzīgajā brīdī raidīja zirnīšus uzbrukumā? Ai, kā gan..kā strādā prāts, es viņā iemīlējos neko par viņu nezinot, kaut gan man šķita, ka es zinu visu, laikam nezināju pašu galveno, viņas dzimumu..

“Vakarnakt, klubā “Cbem”, aizturēta grupa “transformeru”, kas pelna naudu ar publikas izklaidēšanu.. Svetai Vladimirovičai, īstajā vārdā Toļiks Antonovičs piešķirts nāvessods, par sava patiesā dzimuma neatzīšanu.” Alfrēds nometa avīzi, paķēra plaščiku un aizjoņoja uz velnišķo vilcienu, kurā vairs nekad nesatika savu Svetočku.

Advertisements
Tagged

Triviālais pasaules gals.

Es neticu, ka pēkšņi vienā mirklī viss pazudīs, tā var būt tikai šķietamība viens mirklis, lai notiktu kaut kas ievērojams ir jābūt sagatavošanās posmam..

Katrā ziņā, manī šajā pēdējā pusgadā pilnīgi noteikti ir tāds mazais sabrukšanas posms, par laimi manī ir spēcīgi atjaunošanās procesi, līdz ar to kaut kā pamanos vēl galvu turēt virs ūdens. Iekšēji viss brūk un jūt, nemitīga analīze un izpratnes meklēšana, es redzu tik daudz nepareizību un es nebaidos par tām norādīt, tiesa es nezinu vai tas ir pareizi, jo es taču neesmu nekāds pravietis, es pati sēžu savā rāmī, un saku, ka viss būs labi, klausu savam prātam, un sirdi ietinu arvien biezākā leikoplasta kārtā.. es dzīvoju divas dzīves, es mēģinu izdzīvot pirmo, nepareizo, lai nonāktu pie īstās:

Pie laimīgas ģimenes, mīlestības, pie pepildītas ikdienas dzīves.. Manā galvā vnm ir vismaz trīs iespējamie scenāriji, neskaitāmas kombinācijas, kā dzīvot, jo citādāk es laikam nemaz nevarētu, man vajag plānu, manuprāt, atļauties dzīvot mirklim, var tikai pilnībā brīvas personas, kas nejūt atbildību ne pret vienu.. es tā nevaru, es uzskatu, ka ar jebkuru savu rīcību es ietekmēju arī savu līdzcilvēku dzīves..

Man tā īsti nekad nav patikuši Ziemassvētki, tieši dāvanu dēļ, es bērnībā ļoti reti saņēmu dāvānas, maniem brāļiem patika mani lutināt, tas gan tiesa…tāpēc man joprojām ir tas sarkanais brīļļu futlārīts, kurš izskatās, kā piecus pasaules karus pārdzīvojis, bet man viņš ir dikti, dikti mīļš, un lai cilvēki domā, ka man tāds nepiedien…

Manā ģimenē nekad nav bijis tā, ka dāvanas varētu pirkt un dāvināt neierobežoti, lai nopirktu kādu dāvanu vnm ir bijis no kaut kā jāatsakās ikdienā, un tā ir joprojām, paradoksāli vai ne? Ziemassvētki un es uztraucos par naudu.. es naudai piešķiru lielāku vērtību nekā vidējais latvietis.. Man ļoti patīk dāvināt, tiko man ir liekāks grasis, man nav žēl to atdot kādam, kam tas sagādās prieku.. tājā pašā brīdī, man dāvanas šķiet apsurds, jo var taču bez viņām.. tā ir naudas izmešana, tapat  kā salūts.. tā vietā daudz patīkamāk būtu saritināties mīļā cilvēka vai tuvo cilvēku lokā, klausīties mierīgā mūzikā un vērot zvaigznes….

Tagged

Gājputni lido uz Nīlu.

Ar domām un vēlmēm, izteikumiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

Tā es kkad nobļāvos, ka gribētu tikai ceļot un neko nedarīt, tad es ļoti kvēli vēlējos atrast darbu, sastapt savu mūža mīlestību..

Un tad es laimēju biļetes ceļojumam no airbaltic, paldies viņiem par to. Es joprojām neticu, kā no tiem tūkstošiem varēja trāpīties tieši mans vārds, ja es pilnīgi nejauši pieteicos tai akcijai un pat biju visu izdzēsusi un aizmirsusi, ka esmu pieteikusies, piespiežot “like” facebookā. Njā, un tagad visa priekšvakarā es sēžu un domāju, kāpēc gan Dievs man nesūtīja cienījamu jaunekli vai darbu, bet iešķieba biļetes, kas liek piepūlēties, lai tās vispār varētu izmantot.

Viss ir nokārtots, tikai jādod bagāža (luggage un nevis baggage), jāapzēžas 17 vietā, starpcitu tas ir mans mīļākais skaitlis un tad trīs stundu laikā jāaizkuļas no lidostas līdz apmešanās vietai Londonā, nebūs viegli, jo es esmu topogrāfene. Pāris stundas normāli iestresoju par to kā es visu izdarīšu, jo es taču esmu viena, sasodīts, bet tad es sapratu, ka ne jau to vien es viena esmu izdarījusi, nu, piemēram, autovadītāja apliecības iegūšana, bija patiesībā daudz kuteklīgāka, mhm. Jā, es nezinu, kāpēc es tās biļetes laimēju, bet es cīnos un eju un daru, lai satiktu savus Erasmus draudziņus Laura, Ieva, Judīte, Marija un izrādās arī Veronika, nu normāla meiteņu ballīte 😀

Tikai par vienu gan es pasūdzēšos: 10 paundi, lai nokļūtu no lidostas līdz Londonas centrālākajai daļai, njā, diezgan.

Ziniet, es šausmīgi vājprātā gaidu, kad reiz pienāks tā diena, kad nebūs jāceļo vienai, kad blakus sēdvietā sēdēs mīļa, nevis sveša persona, jā.

Kā mamma teica, beidz gaidīt: ej un dari, uz ko tētis piebalsoja: pieteiksim tevi raidījumam: Precamies!

Hell no! Jūs variet man piemaksāt, bet par savām mīlestībām es visai Latvijai nestāstīšu. Tas arī būtu vienīgais veids kā mani vecāki kko varētu uzzināt par mani tai frontē, bet nē, nē, nē!

Saritinos un turpinu sapņot tālāk!

Tagged

Kārtējais domu materiāls.

Smilinglatvian's Blog

I want you to tell me about every person you’ve ever been in love with. Tell me why you loved them, then tell me why they loved you. Tell me about a day in your life you didn’t think you’d live through. Tell me what the word “home” means to you and tell me in a way that I’ll know your mother’s name just by the way you describe your bed room when you were 8. See, I wanna know the first time you felt the weight of hate and if that day still trembles beneath your bones. Do you prefer to play in puddles of rain or bounce in the bellies of snow? And if you were to build a snowman, would you rip two branches from a tree to build your snowman arms? Or would you leave the snowman armless for the sake of being harmless to the…

Skatīt ziņu 177 more words

Putras katls.

Jau divas naktis neesmu gulējusi, nu tā normāli, jo pamostos ik pa stundai, jāatzīst tā rezultātā esmu noskatījusies pāris sezonas pašas radīta seriāla..

Visu laiku pieķeros kādai domai un tad nevaru tikt vaļā, ziniet, kad domas kā parazīti iet pa galvu, un tu gribi gulēt, bet viens ņerga visu laiku sit pa smadzenēm un saka: domā par mani, domā par mani, kā būtu, ja būtu…

Briesmīgākā šīs nedēlās frāze bija, kad mamma smejoties teica: “Es smietos, ja tu apprecētu lauku puisi un tev būtu jāiemācās govi slaukt”, teikšu godīgi, es gan nesmietos par šādu faktu, man nav iebildumu, pret dzīvniekiem, laukiem un darbiem, man pat patīk dārzā strādājot normāli iesvīst, bet, lai man piedod visi foršie lauku puiši, es neesmu gatava lauku cilvēka dzīvei un izolētībai no ļaudīm, nope…. tas viss man atkal iespēra pa pakaļu, lai saņemtos un tiektos uz kko augstāku.

Es nezinu, cik tas ir pareizi vai gluži pretēji naivi, taču es domāju, ka mums katram tiek dotas iespējas dzīvē, mūsu liktens ir jau uzrakstīts, mēs tikai izvēlamies savus ceļus, kā iet pa labirintu (man bērnībā patika tie līniju mudžekļi caur kuriem bija jāizvelkt ceļš līdz mērķim).

Šķiet, ka man šobrīd dzīvē ir tas posms, kad es gaidu, ka man kāds parādīs pareizo ceļu, ka es visu laiku skatos atpakaļ, jo tur taču viss bija tik drošs, tur es biju varena, tagad es atkal esmu mazs neaizsargāts bērns, tik pie velna, tas bērns ir izaudzis, iespējams iemīlējies, tikai paldies Dievam, ka darbojas tas teiciens: “No acīm prom, no sirds ārā!” mhm, man patīk neatzīt mīlestību, jel piedodiet, bet tā ir vieglāk, es tai paļaušos tikai tad, kad visi apstākļi būs labvēlīgi, piemēram, es nedzīvošu vecāku mājās.

Ziniet, kas mani tur pie dzīvības? – draugi! Tas, ka es redzu, ka viņi kāpj, attīstās, smaida, ka par spīti tam, ka ir grūti, viņi cīnās.. es mēģinu turēt līdzi un darīt to pašu, es esmu auns, tāpēc man gribas būt superstāram, būt tam, ko visi apbrīno, tāda ir tā mana daba un kautrības iekša, ko nu lai es daru..

Un vēl man dažreiz gribas sakrāmēt somu un vienkārši aizbraukt, sākt jaunu dzīvi citur, jo tas ir iespējams, turklāt mani atbalsta, bet kkāda daļa manī smeldz un saka, ka es gribu satikt savu tuvāko cilvēku Latvijā, ka es gribu runāt latviski, ka es gribu savu bērnu iemācīt teikt tētis, nevis dady vai papa, nē, nē, tētis! Sasodīts, es mīlu šo zemi, es gribu te dzīvot, tikai dodiet man iespēju augt, lūdzu, es pat piecietīšu ziemu, nopietni. Un man ļoti riebj, ka lauki burtiskā nozīmē izmirst, darba te arī nav, vai teiksim tā ir, tikai alga ir aploksnē vai solījuma līmenī..

Manā galvā ir sviests, tajā ir ļoti daudz ir pagātnes, par laimi es nenožēloju pilnīgi nevienu no līdzšinējām izvēlēm, bet man ir žēl, ka es esmu zaudējusi ļoti daudzus sev tuvus cilvēkus, iespējams tikai uz laiku, bet šausmīgi pietrūkst tie cilvēki, viņu radītās sajūtas, tādā ziņā ir daudz vieglāk tiem, kas savu deguntiņu ārpus tēvzemes nebāž, tad ir mierīgāka elpošana. Jo attālums mēdz sāpēt, nevar vienlaikus būt Brazīlijā, Argentīnā, Portugālē, Spānijā, Vācijā, Horvātijā, Norvēģijā, Somijā, Ungārijā, Anglijā, Zviedrijā, Peru, Krievijā, Latvijā..nevar.

Bet ir jābauda katrs mazais mirklis, vai ne? Es to mācīšos darīt nākošnedēļ, kad es grasos arī mazliet vairāk mācīties cilvēkmīlestības, pašpārliecinātības, es augšu.. Un pēc nākošās nedēļas es atkal solos sākt meklēt darbu, ar līgumu, pilna laika, un tādu kurā nedrīkst strādāt pidžamā un ar speķi matos, jā, savējie sapratīs!

Draugos ir vislielākais spēks, arī jaunu cilvēku iepazīšanā!

Es kkad twītoju, ka man pagāja 22 gadi, lai sevi iemīlētu, bet man šķiet, paies vēl 22 līdz es sapratīšu, kas un kāda es īsti esmu! Tā tam laikam būs būt!

Bet šodien es piemēram atcerējos, kā mēs ar Madaru stopējām uz Inešiem, kā ar vienu šoferītu visu laiku runājām, kā ar otru pilnībā klusējām, un cik forši ir braukt fūrē, jā! Ķeriet mirkļus!

Tagged