Cienītā, jums jaka deg.

Vilcienstāsti ir mans mīļākais žanrs. Teikšu atklāti šodien iespraužoties 23. trolejbusā galīgi nejutos, kā komunikāciju mīloša būtne, jāatzīst, ka braucu pa zaķi (un apliecināju pati sev – kājām iet ir daudzreiz foršāk), bet ne par to šoreiz ir stāsts. 

Jauki, ka cilvēki bija ļoti izpalīdzi, runātīgi un negāja pa gaisu teksti “eu, kas i, akls esi? neredzi, ka pa kājām mīcies” un tml.Visi klātesošie bija patiesi bumbulīši, kas nopīkstināja talonus, runājās par laikapstākļiem, jauniešu nosišanos Jūrmalā un citām ikdienišķām lietām. Savukārt es ar diviem nepilngadīgiem jaunekļiem priecājos, ka mums izdevās izsprukt un kontrolei pabraucām garām (tas nekas, ka man rokās bija 3 etaloni, man vnk negribējās viņus pīkšķināt). Pēdējo reizi braucot šādā transportlīdzeklī, manu kāju iešķūrēja zemdurvju birstēs, šķita jau, ka zābakiem pēdējā stundiņa, lieki piebilst, ka šoferis nevis apjautājās vai mana potīte nav lupatās, bet ieknāba par manu neuzmanību. 

Vilcienos var elpot plašāk, jo jābūt ārkārtējai situācijai, lai saskartos cilvēku vēderi.

Naivi šķita, ka šodien būs ne tikai brīva vieta, bet arī klusums, tāpēc izvilku savas “Staļina govis”, ar domu, ka varēs palasīt. Beidzot es sapratu, kāpēc pirms pāris dienām vilcienā kāds kungs mēroja ceļu no vagona sākuma līdz beigām, lai lūgtu, kādu makten runīgu un skanīgu kundzi, beigt telefona sarunu. Viņš tikai vēlējās rāmi palasīt grāmatu nevis šķūrēja vietu saviem “putniem”.

Gadījās kā ne, man blakus piesēda divas jaunietes – draudzenes, no kurām viena ļoti apjūsmoja otru, būtu pretējais dzimums vai aizdomīgas krāsas, teiktu, ka sita kanti. Vecākā no dāmām ~20 (Dace), jaunākā ~16/17(Laura). Nē, es ar viņām neiepazinos un nerunājos, bet tas, kādu dauzumu informācijas cilvēki par sevi nodod ne tikai sociālajos tīklos, bet arī koplietošanas rumakos ir kaut kas neaprakstāms. Dacei šodien bijis eksāmens ģeoloģijā, vajadzējis aprēķināt zemes kadastrālo vērtību, bet vispār viņas mīļākā lekcija ir viena no tām, kurā stāstīts, ka mēness esot veidots no siera. Pēc eksāmena viņa bija satikusies ar draudzeni un tad skrējusi uz vilcienu (tiešām bija aizelsusies). Nabadzītei nebija līdzi kaut kāda mistiska karte, kuru otra solīja aizlienēt, šķiet abas brauca uz kora mēģinājumu. Jā, Dace nebija ēdusi, vien brokastis un konfektes visas dienas garumā, cik tad ilgi var ģeologs izturēt bez gaļas un kartupeļiem, bet labi, ka ir Laura, kas izvelk savu pusdienu kārbiņu un atdod savu frišākās šķirnes desu maizi, visu laiku gan piekodinot, ka viņa nekad nevienam neko nedod, bet tagad esot pavasaris un viņa izlēmusi uzlabot savu karmu, turklāt šodien visu dienu to vien darījusi, kā ēdusi.

Vispār Laurai ļoti patīk matemātika, bet pasniedzējs esot kaut kāds garlaicīgs, “zaļais” augstskolas absolvents, kurš mācot it kā visu kā pienākas, bet garlaicīgi bez gala un malas. Skola “in general” esot varen garlaicīga, priekšmeti pēc būtības interesanti, bet pasniegšanas veids apsūnojis (ceru, ka tuvumā sēdēja arī kāds no atbildīgajām instancēm, jo ticiet man tautas vienāršajās sarunās ir vairāk gudrības kā plenārijsēdēs un tāda līmeņa štellēs, cilvēks bez amata zina drēbi, viņam tikai nav instrumentu, galu un “naglasti”).

Tad meičuku starpā uzkurbulējās saruna par reālismu literatūrā un Laura gudri pateica: “Saule ir tepat, tikai aiz mākoņiem” (jāsaka godīgi teksts pilnīgi beztolkā, izklausījās vairāk pēc zīmēšanās nekā zināšanām par reālismu lteratūrā. Tiesa jāatzīst gaume meitēnam laba – Orvels “Dzīvnieku ferma”. Jā, vispār Laurai patīk lielas, bezformīgas, nepraktiskas un puķainas somas, jo ir taču pavasars. Viņa mācās skolā ar mūzikas ievirzi, gudri stāstīja par do nots nozīmi, nesapratu ne vella un tā nošu grāmata bija īsta ķīnas ābece, bet prieks klausīties, ka skuķis dara to, par ko sirds ietrīcas. Varbūt, ka Latvijai ir nākotne. Protams, ka ir. Mums tikai jābeidz kunkstēt par to, ka cilvēki ir stulbi, jāsaka jau nav gudri iešķūrēt kāju durvīs, bet arī tas šoferītis atceļā izrādījās viens runīgs nešpetnelis. 

 

Daddy, please, lets go home.

Ziniet, kad ir tiešām skumji?

Kad centrālajā stacijā piecgadīgs bērns savāķījis savu tēvu no tualetes, mēģina pierunāt to, lai dodas mājās.

Lieki piebilst, ka tēvs ir “lupatā”, bērns raud jau raustoties, ķeras apkārt, tur rokas un lūdzas, lai tētis nāk mājās. Labā ziņa, ka tēvam arī izspiežas kāda asara, tad jau laikam mājās tiks. Protams, mēs latvieši atkal stāvam malā, apsriežam, bet turamies maliņā, jo kurš tad jaucas ģimenes padarīšanās. Holandiete gan bija nesaprašanā, kāpēc neviens nepalīdz bērnam?

emergency call.

Kā jau allažiņās mani ieraksti top, kad kāds cilvēks ieminās, ka tā kā sen nekas jauns nav lasīts jeb kā šoreiz, ir radusies vēlme izlasīt twītā apslēpto informāciju detalizētāk.

Viss sākās, ar parastu darba dienas rītu, nedaudz neparasti priekš pēdējām dienām, gan bija tas, ka, no gultas izlekusi pēdējā minūtē, uz vilcienu aizskrēju viena, šķita skaists rīts esam, līdz sēžot braucošajā metāla kāpuŗā, sajutu nelabumu un vājumu un sāpes vēderā (šis komplekts man nav nekas jauns, un arī šoreiz jau biju sevī iemetusi pāris tabletes ibumetina, bet šoreiz sāpes bija spēcīgākas). Izkāpu, jeb dīvaini izkārpījos no vilciena, iekritu metaliskajās peronu solu skavās, un lēnām sāku iegrimt miglas pasaulē un neizturami intensīvā skaņās, saspiedu rokā telefonā un zvanīju kolēģei, ar lūgumu, lai izsauc ārstus, stulbi, bet tajā brīdī tiešām neatcerējos maģisko 112.

Sazvanījusi gan vienu, gan otru, cīnījos ar pēdējiem spēkiem, lai paliktu pie samaņas, sajūta bija, ka karstus un aukstums spēlē volejbolu, par tīklu izvēloties manu ādu. Spazmveida sāpes, kas liek sarauties un izstiepties un aizlauzti ievaidēties. Blakus solā apsēdās sieviete, pilnīgi bez emocijām, vēl viena aiz muguras svētlaimē baudīja vilcienu sarakstus, vairāki pagāja garām, pat nepaskatoties, nemanot, to cik dīvaini es biju ieņēmusi krēslu. Cilvēki ar aukstām ledus sejām klīda pa peroniem, atliek tikai pacelt viņu rokas taisnā leņķī pret ķermeni un Jums būs perfekta zombiju armija, jāatzīmē pēc viepļiem nedaudz simpātiskāka, nekā filmās.

Atnāca dakteris, parunājāmies, pasēdēju uz kāpnēm, jo tālāk es savām kājām netiku, tad vien atceros, kā mani piesprādzēja krēslā, spilgti oranžā krāsā, jāsaka, viņi laikam zināja, kāda ir mana mīļākā krāsa, un pamodos mašīnā uz nemājīgas kušetes. Viena šprice dibenmuskulī, 7 min un sāpju nebija, bija tikai vēlme palīst zem sedziņas un gulēt, bet nedrīkstēja.

Kolēģes balstīta izkāpu no mediķu gādīgām špricēm un devos sevi emocionāli salikt kopā, tādu cilvēku vienaldzību man nebija nācies piedzīvot nevienā no valstīm. Jā, latvieši, un Jūs brīnaties, ka esam kalpu tauta, varbūt neko labāku mēs vienkārši neesam pelnījuši. Kaut gan pat kalps nokritušu maizi nobučos, un paldies pateiks.

Viss forši!

hablar.

Jau otro piektdienu dodamies pie cilvēkiem stāstīt gudras lietas, atbldēt uz viņu jautājumiem un iedrošināt. Ir grūti, jo nākas sastapties arī ar ļoti negatīvu attieksmi, tomēr vakar es man sametās kamols kaklā un es vēlējos apskaut pilnīgi svešu tanti. Mēs berunājām diezko daudz par valstiski svarīgām lietām, nē, mēs runājām par dzīvi, par sievietes mazbērniem, satiku viņu pirmo un pēdējo reizi, bet sajūta bija it kā es viņu jau simtiem gadu zinātu, runājāmies tik bezgala sirsnīgi, un tad vienā brīdī viņa atnesa šokolādi – publiskā pasākumā, pilnīgi svešam cilvēkam, ar kuru vina ir runājusies padsmit minūtes, ticiet vai nē, pie frāzes: “Meitiņ, tu esi tik labs cilvēks, lai tev dzīvē viss izdodas”, es gandrīz apraudājos, man tik ļoti gribējās viņu apskaut.

Viena cita tante man stāstīja par savu mazdēlu, viņas meita esot mirusi, tāpēc viņa palīdz mazdēlam pa dzīvi kulties, ak, ar kādu mīlestību viņa runāja, jautāja padomus, kas kā labāk jādara ar tām naudas lietām..

Ziniet, cilvēki mēdz pārsteigt.. Ventspilī 74 gadus vecskungs ielūdza mani uz balli, teica, ka labprāt ar mani kādu balli nodejotu 😀 arī par dzīvi runājām un viņa mirušo sievu.. Aj, parunājiet kaut reizi mūžā, atvērtām ausīm, ar vecu cilvēku, un jūs sajutīsiet cik patiesībā daudz mīlestības ir pasaulē, un ne jau nauda, ir tas, kas ir būtiskais..

Nākamnedēļ uz Daugavpili un tad uz mājām, pie saviem mīļajiem.

 

Choise.

Rudens ir tas gadalaiks, kurš manī var ielīst līdz kaulam, tas ir gadalaiks kuru sajūtu visizteiktāk, kā trūdošu lapu smārdu nāsīs, kā nobriedušus ābolus āboldārzā, bet vai ziniet, kura no sajūtām man nepatīk – saules izluzioniskie glāsti, saule spīd un šķiet, ka pat silda, bet var sajust tās tālumu, tieši tādēļ man rudeņi atnes nedaudz skumjas, jo sāk salt gan fiziski, gan sajutās, pat tad ja viss ir ļoti, ļoti labi, rudeņos ir sajūtas, ka kaut kas ir atkal beidzies..

Šogad ejot pa Rīgu es jūtos gandrīz pieaugusi, es apzinos, ka man ir tikai 24 gadi, un pa lielam jau tāds mūžīgs sīkais es biju un palikšu, tomēr manā galvā ir nemitīgs funktieris, kā nostabilizēties, ir skaisti skriet riņķī, bet vajag sameklēt dzīvē jēgu un nospraust stabilus mērķus uz kuriem tiekties, tas, ka es mūzdien skandinu, ka es gribu būt labs cilvēks ir skaisti.. bet es gribu arī uzcelt māju, es gribu strādāt darbu, kas man patīk, es gribu iepazīt cilvēkus, kuri man no apbrīna liek noelsties, es gribu, lai man kādreiz mans mazais apķerais ap kaklu un pasaka: “Mammīt, es tevi mīlu”. Un tā jau laikam ir, ka mums cilvēkiem dzīvē, gluži tāpat, kā dzīvniekiem, ir radīt savu midziņu un pēcnācējus.. Vien mums divkājiem ir izvēle veidot to ģimenes ligzdiņu kā siseņiem, kā bitēm, kā stārķiem, kā gulbjiem, kā kurmijiem.. ir tik daudz dažādu modeļu, tik daudz dažādu izvēļu…

 

 

Ābolos sakrājies dzestrums.

Vakar bija pirts, vienkārša pasēdēšana uz lāviņas un uzsilšana, sarunājām nākošreiz veikt sievišķīgās skaistumprocedūras un papērties ar, tā, lai pasmuko gan ķermenim, gan garam..

Šodien atklāju arī vannu sezonu, guļot kleopatrīgā piena vannā.

Man tik ļoti patīk gulēt varen siltā ūdenī un sajust kā uz sejas izsitas sviedri, tā guļot es vienmēr pārdomāju dzīvi, to, kas ir skaisti, kas ir labi, kas ir jāpilnveido, izdomāju, ka jāuzsāk arī filmu vakari, 24 gadus esmu veiksmīgi izvairījusies no filmu skatīšanās, tagad uznākusi vēlme ik pa laikam kādu nolūkot, sākšu ar kino pagalma repertuāru, ar specifiski labiem darbiem, lai smadzenēm ir jāpadomā..

Un vēl es šodien vannā lasīju jaunāko “Pastaigas” nr. un apjūsmoju mākslinieci, kas vada Survival Kit, tā pēcgarša palika tik laba, tā sajūta, ka es arī gribu piesātinātu, tomēr slow down dzīvi, lai ir silti un dzirkstoši, lai saņemot godalgas, neaizmirstas cik varen garda ir kafija apzēžoties basāk kājām uz norasojuša lieveņa un piemalkojot nedaudz rīta saules saldumam.

Es gribu iemācīties baudīt mirkļus un paļauties avantūrām, visvairāk jau tas attiecas uz finansiālajām lietām, es tiešām lepojos, ka man plus mīnus izdodas lieliski līdzsvarot savus ieņēmumus un izdevumus, tomēr es gribu atļauties biežāk nopirkt lietas sirdij, neiespringstot, par to, ka man taču vajag uzkrājumus, ja nu gadās nebaltas dienas..

Bet vispār šī bija kārtējā jaukā nedēļas nogale, es varu tikai priecāties, cik lieliski cilvēki ir man visriņķī, un es ticu, ka katra nākamā diena būs arvien sulīgāka, citādāk nevar būt!