Monthly Archives: Oktobris 2012

***

don’t let me cry on your shoulder
I’m not begging your love
I’m to proud to admit
I miss you every night
 
just pull me close 
make me forgive
 
Advertisements

Šņākuļosim silti.

Viņa šonakt kusa, svīda un karsa. Cilvēki miegā nometa segas vai vismaz izbāza vienu kāju no tās apakšas. Sniegs tecēja no rūtīm, soliņiem, pēdējām rudens lapām. Viss viegli uzsila un viņa smaidīja, viņa ķēra sevī pavasari, viņa jutās, kā iemīlējies skuķis, jo šķita, ka it viss tiek nolaizīts, kā visgardākais karameļu saldējums.

Viņa pirmo reizi klīda pa svešām ielām, un jutās kā no inkubatora izlaists pērtiķēns Amazones džungļos, viss šķita dzīvs un skanīgs, tik priecīgs, tik neierasts, lai gan viņa atdūrās pie mūra ar durvīm un uzrakstu “Club Moloko”, vienīgi kāpēc tas nav rakstīts kirilicā?

Bija nakts, starp 3-4, kad arī valstis, kā kopums, drīkst sapņot, un viņa bija nonākusi te, Latvija pie uzraksta “Club Moloko”, vai tiešām kaut sapnī nevarēja nokļūt eksotiskākā vietā? Lai gan jāatzīst, sajūtās viņa bija laimīga, kaut kas tik skaists vēl nekad nebija piedzīvots, tā sajūta, it kā ikkatrs, pat tas, kurš izsita Latvijas Balzāma logus 13. janvāra naktī, ir iemīlējies, it kā visu māju logos vienlaicīgi taranētu krāsainu taureņu bari un visas sniegpulkstenītes un maijpuķītes zvanītu pavasari. Vai valsts var būt iemīlējusies?

„Hola! Guapa! Dame un besito!?” * pār Madrides ielu sauca kāds iekārojama auguma, tumsnējs vīrietis gaišmatu daiļavai, kas izskatījās uz mata kā viņas lepnums Laima, bet vai pie viņas kāds uzdrošinātos sievietei izspiests skūpstus, kas pa’ nekaunību. Vai tik šis nebūs kāds bordelis? Vai vēl ļaunāk, varbūt te valūta ir skūpsti un smaidi? Ak kungs, novērsieties! Tās ir manas kājas, manas plaukstas, manas lūpas, manas acis! Ko Jūs atļaujieties!?

Kas te notiek? Kāpēc pat valstīm ir jāmurgo? Taču par spīti visam viņa Jūtas labi, iekšēji bija tik silti.. Viņa apsēdās uz trotuāra malas, kas šķita tīrāka par prezidenta pils marmora grīdu, un tik silta, kā piens, ko tādu viņa nebija redzējusi un jutās apburta, nokļuvusi saulrieta stundā, jo ielu apgaismojums šķita kā saules staru šāviņš no loga uz logu, un balkoni ar puķēm, no viena no tiem pēkšņi sāka pilēt ūdens, kāds izgāza spaini ūdens virs puķēm, kurš ķēms gan lej puķes trijos naktī? Un kā jau sapnī pienākas Latvijai blakus apsēdās viesmīlīgs namatēvs Spānis, sapņa ietvaros piešķirsim šai valstij vīrieša dzimumu.

¿Por qué allí?**, Spānis smaidīja no lūpām medu liedams, sabučoja viņu uz abiem vaigiem, apsēdās blakus, un gaidīja, lai viņa kaut ko saka. Viņas sejā parādījās vēl lielāks izbīlis un nesapratne, viņa sarāvās kamoliņā tuvāk sienai un pār lūpām izgrūda: „Ko pie velna, maukur, Tu no manis gribi, es Tevi nesaprotu!”

Kā jau sapnī, valodas barjeras nepastāv, un lai tev lasītāj būtu vieglāk, viņi pārgāja uz latviešu valodu.

Tik skaista, bet tik neaudzināta, bet nav jau pirmā reize, kad te ierodas ledus karalienes un izkūst.. Spānis gardi nosmēja, taču tad galanti iepazīstināja ar sevi, atvainojās par savu ikdienišķumu un pieteicās par stāstnieku.

Tev droši vien ir grūti saprast, kāpēc ielās visu nakti skan mūzika, kāpēc cilvēki trijos naktī neguļ, bet aplej puķes, un noskalo balkonus, kāpēc ielās ķīnieši tirgo alu, lai arī tas ir aizliegts un kāpēc cilvēki to dzer, ja arī tas ir aizliegts, kāpēc visur skan smiekli, kāpēc ielas ir tīras..?

Viņa tikai klusi pamāja ar galvu un bikli uzsmaidīja, jo viņa tiešām jutās apjukusi, viņai gribējās atcirst kaut ko un pateikt, ka viņu nekas neinteresē, un viņa nesaprot, kā var dzīvot, ja balkona puķes nekad nav redzējušas bites un kādēļ ielas ir jāmazgā, tomēr viņa savaldījās un uzklausīja, jo viņu nepameta siltums, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Mēs dzīvojam šajā brīdī, šis vakars, vēl pirms Tu iemigi, bija diezgan skaudrs, cilvēki izgāja ielās, lai nozākātu valdību, līdzīgi, kā to darīja, tas Jūsējais 13. janvārī, tikai te cilvēki bija tūkstošiem, tika ievainoti policisti, jo viņu pienākums ir aizstāvēt valsti, tomēr cilvēki ir ne tikai valsts, cilvēki ir būtnes, kas grib dzīvot šajā mirklī un neraizēties par nākotni, viņi to visu laiku ir darījuši, bet tagad mums grib atņemt mūsu pašu nopelnīto. Taču par to nav jāuztraucas, par spīti visam cilvēki šeit dzīvo un priecājas par katru dienu, mēs vienkārši dusmas nepaturam virtuves sarunās (jo mēs gandrīz vienmēr vakariņojam ārpus mājām), mēs izejam ielās un laižam to lādiņu vaļā, lai ir sadursme, lai ir rezultāts, neatkarīgi no tā, kāds.

Mums patīk iet ielās, mums patīk iepazīties ar citiem, just viņus blakus, tas ir spēks, karā nekad neuzvar viens kareivis, uzvar valsts, uzvar kopums. Mums visiem taču bērnībā patika saņemt mammas un tēta skūpstus, patika paslēpties viņu azotē, tad kāpēc, lai tagad iepazīstot vairāk cilvēkus, mēs viņus nesveiktu ar skūpstu un apkampienu, jo tas taču ir daudz patīkamāk par nobļautu „čau” otrpus ielai, gar lietussarga malu, kāpēc gan nesmaidīt un nemeklēt labo dzīvē, jo nav jau tā, ka viss ir slikti, ja sievietei nav vīrs, tad viņai noteikti ir visburzāmākais kaķis, ja vīrietim nav sieva, tad viņam noteikti ir zināma pilsētas labākā ēstuve, ja kādam nav darbs, tad viņam noteikti ir daudz brīva laika, lai lasītu, gulētu, piedodiet, kasītu olas, ja cilvēkam nav daudz brīva laika, tad viņam noteikti ir darbs, par kuru saņemt atalgojumu.

Dzīvē nekas nav perfekts, pat kokiem uz dienvidu pusi ir kuplāks vainags!

Viņa bija iemigusi klausoties Spāņa dzīves apcerēs, šķiet viņš bija iekalis visus Paolo Koeljo domu graudus, slēptā reklāma, nekas cits! Pamodusies no spējā klusuma, viņa pamanīja Spāni, kurš bija paguvis sagādāt gardāko karsto šokolādi un dīvaina paskata virtuļus, kurus vietējie sauc par „churros”, nav brīnums, ka šie cilvēki spēj pēc nakts uzdzīves iegriezties arī darbā, šādi gardumi pielādē ar enerģiju un taukos uzsūc visu alkoholu. Viņu pārsteidza Spāņa viesmīlība, neskatoties uz to, ka lielāko daļu sarunas, viņa gulēja, bet iespējams viņam galvenais bija runāt, nevis tapt uzklausītam..

Bija pienācis laiks mosties pa īstam, viņi atvadījās, netipiski, tomēr Latvija ielūdza Spāni ciemos.

Rīgas ielas klāja viegla nesaldas ledenes kārta, kuru tomēr tik ļoti kārojās nolaizīt, lai arī tā dzeltenā krāsa diez vai bija citrona garšas nokrāsa.. Izskatījās, ka līs, par akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki satinušies savos segmēteļos brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai, un vēl mazliet sevī juta siltās vasaras atskaņas.

Nu kāpēc gan tas vīrietis ar Hitlera ūsiņām nenoskrubina vaigu savai sirdsdāmai, pirms katrs aiziet savu ceļu?

_________________________________________________________________

*Čau, smukulīt! Dod man vien bučiņ!

**Kāpēc te?

Tagged ,

ehhh.

Es domāju, ka rakstīšu šonakt pasaku, well, nē, jo es slāpstu pēc dona Kihota, Sančo un Rosinantes.

Mūsdienu pasakas.

Satori.lv ir iespēja iesūtīt pasakas, mūsdienu, gribu kko uztapināt, iemēģināt roku fantāzijā, taču vēlos lūgt Jūsu palīdzību, līdzdalību:

Nosauciet trīs vārdus, pilnīgā random, kas Jums asociējas ar vārdiem pasaka un mūsdienas, tad nu es rīt mēģinātu kko radīt uz tiem balstoties, tādējādi pasaka būtu pvisatiesākā improvizācija.

Mēģināts nav zaudēts vai ne, un Jums būtu jauns lasāmgabals.

Pašai šķita, ka varētu būt interesanti uzrakstīt par Donu Kihotu, kurš ievēlēts mūsu Latvijas Seimā un kā viņam katrs deputāds par citādu āzi rādās, bet tas jau būtu kkas pilnīgi šizo, nevar jau zināt vai drīkst pasakai aizlienēt tēlu..

 

And the winner is!

To, ka sapņi piepildās, varbūt vēlāk nekā vēlētos, es varu apgalvot pilnīgi noteikti, tāpēc es nekad nebeidzu sapņot.

Pēdējā laikā mans kvēlākais sapnis ir stabilitāte, patstāvīgs, bez stresa darbs, savs dzīvoklītis, maziņš, bet mans, un cilvēks ar kuru saritināties kamoliņā, taču augstākie spēki man piespēlēja kko mazliet pretēju, daudz nestabilāku es teiktu – ceļojumu. Kas jāsaka ir lieliski, tomēr es pagaidām vēl nejūtos pacilāta, es analizēju kurp gribu doties, jo domājams, tam ir kkāds iemesls – līdz šim mans lielākais laimests bija 3ls uz tirgus nopirktā momentloterijā, kurus es starpcitu iztērēju, lai tiktu skolas ekskursijā uz Siguldu, tolaik, es bieži atteicos doties ekskursijās, jo secināju, ka tie desmit lati vecākiem ir daudz nepieciešamāki.

Pirmā doma, kas man ienāca prātā, ka es varētu šīs biļetes uzdāvināt kādam, kas tās ir pelnījis daudz vairāk par mani, taču tad es atcerējos, ka es taču arī esmu pelnījusi dzīvē kādu kripatu veiksmes, un te tā ir, lai arī joprojām  tam neticu, un pieļauju, ka var gadīties, ka es to nemaz neizmantošu, tādi brīnumi ar mani mēdz notikt, stulbi, zinu, bet mans domāšanas veids dažreiz ir neizprotams pat man pašai.

Katrā ziņā, kad būšu atgriezusies no ceļojuma gan jau iepostošu kādu aprakstu arī šeitan, bet līdz tam čuss, izliksimies, ka nekas nav bijis, jo es turpinu sapņot un cīnīties par savu stabilitāti, lai arī daudz vieglāk būtu vnk sakrāmēt somu un uz kādu mēnesi vnk nozust.

Uz dzīvi var raudzīties bēdīgi un priecīgi, galvenais ir dzīvot no sirds un nenožēlojot savus lēmumus, mēs paši esam savas laimes kalēji. Dažreiz mums paveicas un dažreiz ne.

Lai Jums priecīga mazā piektdiena!

Tagged