Monthly Archives: Decembris 2011

Madride.

Beidzot ir pienācis laiks pēdējai no manām šī gada iemīļotajām pilsētām – Madridei. Spānijas galvaspilsēta un trešā lielākā pilsēta Eiropā, sekojot uzreiz pēc Londonas un Berlīnes.

Atkal jau dodoties dzīvot uz šo pilsētu nebij’ ne jausmas, ko lai sagaida, nu labi, bišķiņ jau bija..un ne tas labākais, cilvēki apkārt bija pacentušies radīt vnk nožēlojamas pilsētas iespaidu – kur neviens nerunās angliski, visticamākais apzags un izvaros uz katra stūra, gaiss smirdēs, nebūs ūdens un vēl visam klāt šausmīgs metro..

Es teikšu vienu labu dzīves apziņu, kuru šogad pārbaudīju vairākkārt – neklausies, ko runā citi, jo pat tuvākie cilvēki var neapzināti atrunāt no visskaistākajiem notikumiem tavā dzīvē, vnk ej un dari!

Pirms es sāku stāstīt savu skatījumu, lūgšu ielūkoties Wikipedijas dzīlēs: http://en.wikipedia.org/wiki/Madrid gandrīz visās šeit pieminētājās vietās esmu bijusi, pazīstu šo pilsētu, vismaz centra daļu labi, tas gan, protams, neliedz man nomaldīties un to es darīju itin bieži, īpaši, ja bija kādam jāizrāda pilsēta.

Šī pilsēta man visskaistākā šķiet karstākajā vasaras laikā ap 4-5 no rīta, kad es viena absolūtā klusumā nācu mājās no ballītes, tad es vnk smaidīju un priecājos par savu izdarīto izvēli, doties pilnīgi vienai pretī nezināmajam. Es varu salīdzināt Madridi trīs gadalaikos pavasarī, vasarā un rudenī. Pavasarī, martā, mēs devāmies šurp ekskursijiņā no Porto, tolaik, man diezgan pamatīgi riebās viss, iespējams, tāpēc, ka pirmā iela, pa kuru gājām, bija slavenākā mauku iela, otrkārt, man bija temperatūra aptuveni plus 38 un mantas plecos, mēs visur braucām ar metro, un lielākoties čekojāmies tūristu must see vietās, nevis baudījām..bet tur vnk nebija citu variantu, toreiz toties mēs izbaudījām fantastisku divdiennieku Madrides laukos, kalna pakājē, teltī un ar ugunī gatavotu ēdienu, joprojām ar +38 zem ādas un ap 20 ārpasaulē.

Otrreiz ierodoties Madridē ar 30kg bagāžu un apjausmu, ka palikšu šeit uz vairāk kā pāris dienām, nolēmu pasauli lūkot citām krāsām un man izdevās! 🙂

Iespējams, ka to citu skatījumu deva gadalaiks un sastaptie cilvēki, kas bija pat ļoti atsaucīgi un pat, ja nerunāja angliski, tad ar zīmēm un smaidu nebija nekādu problēmu. Joprojām atceros kā sasmējos, esot drudzī, kad medmāsiņa slimnīcā kā vienīgo, ko prata angliski, sāka dziedāt – Don’t worry be happy 😀

Protams, biežāk dzirdētā atruna, kas tiek izteikta – man riebjas, te ir tik daudz cilvēku, nav gaisa – bet godīgi, man absolūtam lauku skuķim, dabas bērnam, ne brīdi nesakrita uz nerva cilvēku pūļi un šķietamais bezgaiss, es gan gribētu, ka tāds nemaz nebija, protams, bija karsti plus 40 pa dienu un ap 30 pa nakti, nav nekāds ledusskapis, bet man patika.. neskatoties uz to, ka pa naktīm nekas cits neatlika, kā aizslēgt istabas durvis, izmesties pa pliko un mēģināt aizmigt, jā, dažbrīd bija mazliet pa karstu, bet neba katru dienu tur tā, un par ūdens trūkumu es ar nesūdzētos, jūra gan ap mājas stūri nebija, taču zāliena laistītāji 6šos no rīta lieliski atsvaidzināja, pārbaudīts!

Ja sagribējās pabūt vienatnē, hmh, tas bija mazliet grūtāk, taču, pilnīgi mierīgi varēja viens pats doties uz parku un tur pavadīt laisku dienu vāļājoties zālītē, kurā, atšķirībā no LV ne reizi netrāpījos uz suņu kūciņām.. Apskates objektu te vispār netrūka, un veidu kā sevi izklaidēt vnm varēja atrast – muzeji (kurus es neapmekēju, tik vien kā nostaigāju garām), parki, kafe, kino, teātris, pabi, vnk notikumi ielās, te dzīve kūsā. Tieši dienā, kad ierados pilsētā norisinājās Praids, pilna pilsēta varavīksnes krāsu klaunu, jā, neskatoties uz to, ka Spānija ir izteikti katolistiska neviens nesit pa seju, ja redz, ka geji skūpstās vai staigā rokās sadevušies, arī transvestītu te netrūka…jāsaka, ka visneomulīgāk jutos tieši mauku ielā, kad pavadīju tur vairāk kā 10min gaidot draudzeni, bet pavērot bija interesanti…vienu rītu sēžot uz metro kāpnēm ar asiņojošu degunu, saņēmu darba piedāvājumu no ūsaina vīrieša – kā teica Iva, manu sejas izteiksmi viņa nevēl nevienam ieraudzīt, bet vispār bija smieklīgi iet pa pilsētu ar salvetēm apvaldot asinis un klausoties svešinieku, man veltītu dziesmu, kas vnk sastājās man riņķī un sāka dziedāt.

Vēl viens masu pasākums, kuru pati piedzīvoju bija Pāvesta vizīte Augustā, ielas bija vnk pārpildītas ar cilvēkiem, galvenokārt jauniešiem, jo tāds arī bija šī pasākuma mērķis, tiesa Pāvestu neredzēju vaigā, tomēr tā sajūta bija jokaina, tik daudz cilvēki vienviet, to ir grūti aprakstīt..daudzi arī protestēja pret šo pasākumu, galvenokārt, vietējie, jo tieši šajā laikā neatgriezeniski tika palielināta metro biļetes cena no 1 eiro uz 1.5 eiro, kas ir daudz! Jo metro te izmanto ļoti daudz cilvēki, gandrīz nekad tas te nav tukšs, īpaši centra līnijas.

Protesti Sol laukumā arī bija pašaprotama lieta, te cilvēki neklusē, saka, ko domā un aicina arī citus neklusēt, dažreiz nemiernieki tika izdzenāti pat ar helikopteriem un ūdens palīdzību, taču katrā ziņā viss ir daudz miermīlīgāk nekā to parāda ziņās, tai skaitā TvNet bildēs.

Visvairāk, protams, man patika cilvēku atklātums,patiesums un drosme uzrunāt pilnīgus svešiniekus, tas bija pilnīgi normāli, ja kāds uz ielas, metro vai klubā pienāca tikai, lai izteiktu komplimentu, gan vīrieši, gan sievietes, dažreiz tas spēja manāmi uzlabot omu.

Kā mīnusu varbūt varu pieminēt ubagotājus, kuru tiešām netrūka, bet kurus vislabāk vajadzēja ignorēt, mani visvairāk kaitināja indivīds pie mana pārtikas veikala durvīm, mēnesi viņs mani vārda burtiskā nozīmē bakstīja, līdz es viņam iebēru saujā 50 centus sīcenē un turpmākās pāris dienas tapu laipni sveicināta, man vienmēr atvēra durvis, ja gribēja šādas privilēģijas saglabāt bija vēl jāmaksā, man apnika, tāpēc sāku vnk ignorēt, viņš darīja tāpat.

Nakts dzīve te vnk sita augstu vilni – te klusuma nebija nevienā no nedēļas dienām, vnm varēja iet uz pabu patērzēt ar draugiem un pat svešiniekiem, kas uzsauca alu un lūdza dejot. Izklaides maksā dārgi, ja esi iebraucējs un nezini kā viss darbojas, atkožot knifus meitenes var izballēties nesamaksājot par to ne graša. Puišiem čābīgā, bet vnm var atrast risinājumus.

Un viņu ēdieni ir vnk paradīze, pati iemācījos gatavot paelju – vienkārši un gardi, tāpat tortilla, vispār jūras veltes, augļi un dārzeņi, gaspačo, hell yeah!

Nopietni, tā ir pilsēta, kurā es gribu atgriezties! Lai arī daudzi ir teikuši, ka nespētu tur dzīvot, es tur jutos laimīga, man ļoti, ļoti patika.

Advertisements
Tagged

Jo tālāk, jo trakāk.

“Pasaule nekad nav bijusi tik sašķelta kā tagad – reliģiskie kari, genocīds, necieņa pret planētu, ekonomiskā krīze, depresija, nabadzība. Visi ir tūlītējā rezultāta meklējumos, lai atrisinātu vismaz daļu no personiskajām un pasaules problēmām. Bet, jo tuvāk nākotnei mēs nākam, jo lietas šķiet tumšākas.

Un te es esmu, es kas vēlas virzīties uz priekšu ar garīgo tradīciju, kas sakņojas senā pagātnē, tālu no šī brīža izaicinājumiem?”

Paolo Koeljo, O Aleph

Tagged ,

Dura realidade.

Nāo!

“De novo um ritual? De novo invocar as forcas invisiveis para que se manifestem no mundo visivel? O que tem isso que ver com o mundo em que vivemos hoje? Os jovens saem da universidade e nao arranjam emprego. Os velhos chegam a reforma sem terem dinheiro para nada. Os adultos nao tem tempo de sonhar – lutam das 8 da manha as 5 da tarde para sustentar a familia, pagar o colegio dos filhos, enfrentando aquilo que todos nos conhecemos pelo nome resumido de “dura realidade””.

Paolo Coelho,  O Aleph

_____________________________________________________________________________________________________

Nē!

“Atkal rituāls? Atkal atsaucamies uz neredzamo spēku, kas izpaužas redzamajā pasaulē? Kā tas ir saistīts ar pasauli, kurā mēs dzīvojam? Jauni cilvēki beidz Universitātes un neatrod darbu. Veci cilvēki pensionējas, viņiem nekam nav naudas. Pieaugušajiem nav laika sapņot – viņi cīnās no 8am līdz 5pm, lai atbalstītu ģimeni, apmaksātu bērnu mācības, saskaras ar to, ko mēs visi zinām, kā “skarbo realitāti””.

Paulo Koeljo, Alephs

Nezinu, cik bieži, bet varbūt man izdosies iztulkot šo, fantastisko Portugālē iegādāto grāmatu, kas kā jau “Truša”* kungam ierasts sniedz ievērojami daudz dzīvei nozīmīgu atziņu.

Šī konkrētā ir par kāda vīrieša ceļojumu Krievzemē.

*Coelho – no portugāļu valodas nozīmē “trusis”

Tagged ,

Maģistri.

Tas izklausās materiālistiksi, bet es šogad ļoti, ļoti vēlētos naudu, ja tikai man būtu iespēja labi nopelnīt, es būtu gatava visu nākošo gadu rauties melnās miesās, lai nopelnītu naudu studijām ārzemēs un ceļojumiem.

Ja sekosi linkam, atradīsi, kas ir manas sapņu studijas, man pilnīgi raudāt gribas, cik ļoti es vēlētos būt maģistra students tieši tur, vispirms gan man ir jāuzlabo spāņu valodas zināšanas..

http://mastersofdesignandinnovation.com/

Tu teiksi, vājprāts, meitēn! Pierismsti, vai Tev slikti savā zemē, savā skolā? Nē, nav slikti, es ļoti mīlu savu zemi un skolu, bet man vajag pārmaiņas, man vajag kko vairāk, es zinu kāda ir Madride, un es zinu, ka tur man būs daudz lielāka pārliecība par sevi, tur ir cita vide, citi cilvēki, tur ir vairāk iespējas..

Iedvesmai video:

http://www.rtve.es/alacarta/videos/los-oficios-de-la-cultura/oficios-cultura-publicidad-toni-segarra/1230593/

Tagged

Barselona.

Barselona ir pilsēta Spānijas ziemeļaustrumos Vidusjūras krastā. Tas ir Katalonijas administratīvais centrs un novada apdzīvotākā pilsēta; kā arī visas valsts otra apdzīvotākā pilsēta pēc Madrides. Protams, šis teikums paņemts no Wikipedijas.

Šis bija mans labākais ceļojums mūžā, un tas bija īsts ceļojums, piedzīvojums, nevis draugu apciemošana vai braukšana studēt/strādāt.

Kabatā bija 12 eiro, lai izdzīvotu 4 dienas dārgā pilsētā, taču pateicoties manas ceļabiedrenes, Madaras, entuziasmam un pozitīvismam, mums izdevās, par laimi, mums bija nauda, lai noīrētu hosteli trim dienām, 4to nakti pavadījām lidostā.

Ar ko man šī pilsēta paliks atmiņa, pirmkārt, ar to, ka mēs to izstaigājām kājām, krustu šķērstu, tas ļāva to saelpoties tā pamatīgi. Un tas, ka mēs kāpām kalnos bija pilnīgi noteikti emociju ziņā vnk pārbagātīgi.

Bilde pa kreisi, starpcitu ir mana un Madaras kopbilde 😉

Šī pilsēta pārsteidza ar dzīvi, ar futbola faniem, ar zagļiem, tūristiem, ar šausmīgi dārgu ūdeni. Un ziniet, kas man ir raksturīgi esot citās pilsētās, es neapmeklēju muzejus galerijas, principā gandrīz nevienā neesmu bijusi iekšā, lai gan ļoti labi zinu, kādi master pieces tur ir, bet kā es smeju, man vismaz nebūs bail apprecēt garlaicīgu vīru, varēšu atkal braukt uz šīm pilsētām un nodoties augstās kultūras baudīšanai, galu galā vecumā jau arī bez pārtikas nav viegli atrast spēku, kur nu vēl uzkāpt kalnā vai pārvietoties ar K2 no rīta līdz vakaram.

Runājot par arhitektūru tā tiešām pārsteidza, kko tamlīdzīgu ir vērts apskatīts, jo citur līdz šīm nebija nācies kko tādu redzēt, ja tu uzskati, ka tevī ir mazliet hispters, tad noteikti dodies uz Barselonu, tas ir tā vērts, redzēsi ne vien Gaudi šedevrus un F-1 trasi, bet pludmale, samanīsi pat Dieva radītos mākslasdarbus, no zirnīšiem līdz meloniem un debesu zvaniem. 😀 Un par to, ka spāņi nerunā angliski nav ko uztraukties, ja zini kā pateikt pāris standarta frāzes portugāliski, franciski, spāniski vai itāliski, pilnīgi noteikti izdzīvosi, turklāt diezgan liela daļa, tomēr runā angliski, un izpalīdzīgi ir principā visi.

Protams, man ļoti patika arī fakts, ka te bija ko fotografēt, burtiski riju kadrus, nesaku, ka sanāca lieliski, tomēr bauda acīm un sirdij gan.  Šis ceļojums ir smalki aprakstīts manā īstajā ceļojumu kladē, domājams, ka drīzumā pārcelšu saturu arī uz šejieni: ceļojumi pieraksti. Pēc šī ceļojuma man gribas arī teikt, ka latvieši nezin nedz ko nozīmē fanot, nedz protestēt, bet varbūt labi vien ir, jo diez vai padomju laika blokceltnes spētu izturēt tādu enerģijas lādiņu. Turpmākie posti par Barselonu būs bilžu formātā, kā saka, attēls izsaka vairāk kā 1000 vārdu, jā! Vēl viena būtiska pilsētas daļa – ielu mākslinieki – dziedātāji, muzicētāji, gleznotāji, runātāji, dīdelnieki, viņi vienkārši rada La Ramblas (main street) noskaņu, lai arī ir vēlme sagrābt somu un neatlaisties, pastaiga izvēršas pozitīva. Ir kur acis piesiet, gan mana dubultniece Pepija, gan Maska, gan citi zvēri, te tiek iegādāti arī auskari – sombrero cepurītes zāles zaļā krāsā, nieka trīs eiro, kas Latvijā izmaksātu vismaz 10ls – handmade you know!Ložka! Nē, es mīlu Latviju, tikai mazliet ironizēju.

Un tradicionāli papildus informācija angļu mēlē sameklējama šeit:

http://en.wikipedia.org/wiki/Barcelona

This is the dream city, really!

Lai arī man šķita, ka visu iespējamo jau esmu apskatījusi, jāsaka, ka tagad šķirojot informāciju galvā un internetā saprotu, ka šeit vēl ir vērts atgriezties, lai baudītu, un šoreiz bez sarkasma un garlaicīga vīra. (:

 

 

 

London.

Dienu pirms došanās uz Porto, mēs pavadījām Londonā, Eiropas lielākajā pilsētā, lai gan joprojām nav sajūta, ka tā bijusi tik liela, varbūt tāpēc, ka tur nedzīvoju, bet tiešām pabiju tikai kā banāls tūrists, klik, klikinot tūrisma objektus. Tiesa nekas kvalitatīvs bilžu izteiksmē man tā arī nesanāca, bet atmiņas jau arī paliek, un tās nespēj atņemt ne viens. Šai pilsētā es sajutos absolūti izmesta no siles, jo es nekad nebiju bijusi tik tālu prom..

Pirmkārt bija satraucoši dzīvē vērot celtnes un objektus, kas iepriekš manīti vien televīzijā vai grāmatās un žurnālos, otrkārt, te bija citi cilvēki, cita valoda, cita satiksme, vismaz tās kustība riņķī. Jāskatās pa labi, nevis pa kreisi, ja negrib, lai kāda mašīna notriec, otrkārt, metro, viss ko zināju par šo zvēru līdz šim – tas kust zem zemes, un pret to noprotestēja Rīgā, kkad ap 86. gadu. Mani šokēja tā biļešu padarīšana, katru reizi satrūkos, kad aparāts man sējā iespļāva biļeti.. toties vēlāk jūtos jau apradusi, un citos metro bija lielāka pārliecība par sevi, tiesa Porto, bija pavisam cita biļešu un metro sistēma kā tāda. Londonā nesapratu neko, paļāvos tikai uz saviem biedriem.

No šīs pilsētas pilnīgi noteikti paliks atmiņā cilvēki – atvainojas katra vārda galā, otrs uzņemsies vainu pat, ja tu atklāti uzkāpsi šamējam uz kājas – nav tā briti, ka briti tikai čurātu uz Brīvības pieminekļa, ir arī visnotaļ jauki un pieklājīgi, dzīvespriecīgi eksemplāri.

Ne mūžam neaizmirsīšu meiteni, kas izmetās no autobusa un ar somām rokās skrēja nopakaļus, lai noskaidrotu, kur es esmu nopirkusi savu matu krāsu, tas man bija kaut kas nebijis, ja Latvijā par mani ņirgājās, tad tur apbrīnoja. Nu Porto arī bija gadījumi, kad spļāva pār plecu un meta krustu, bet visumā šī matu krāsa viņiem šķiet skaista.

Londonā ir daudz ko redzēt, un tas dod spēku, pat, ja šķiet, ka vairāk nevar, ir pa daudz un kājas neklausa. Dīvaini, bet pēc gada, nu jau pavisam maz atceros par piedzīvoto, taču, kkādu papildus ieskatu iespējams gūt manos ceļojumu pierakstos, vēl bija kkas saglabājies.

 

Tagged