Monthly Archives: marts 2013

Līdzās būt.

Ir pienācis tas vecums, kad pie manis pa nakti paliek brāļa bērni, nu dēls.

It kā jocīgi, jo tas norāda arī uz manu pieaugšanu, ko apgalvo arī kalendārā tuvojošais 17. aprīlis, kas arī ir forši, jo man patīk palikt vecākai, es tiešām gaidu savus 27, un es pat nezinu kāpēc..

Skatījāmies šovakar bezgalīgo stāstu, un pēkšņi sīcis, sāk runāt par nāvi, kā būs kad nomirsim, saka, ka būsim zem zemes bet būsim debesīs, dieviņš par mums pārūpēsies un varbūt mēs pārdzimsim, biju mazliet viegli uz pauzes, 6 gadi, bet runā jau tādā līmenī, forši, tiesa vēlmes gan mums vienādas gan esm, gan viņš grib superspējas – lidot un būt neredzamam.

Vispār šodiena tāda pozitīvo emociju diena. šodien veikalā nejauši satiku savu krustmāti, kuru nebiju redzējusi gadus 7ņus, biju mēma, bet patīkami pārsteigta, izrādās dzīvojam vienā pilsētā. Sarakstījos ar vairākiem sev mīļiem cilvēkiem, un sajutos silti, jo man viņi ir, un ja man vēl pasaka, ka mani pat redz sapnī, ziniet, tas man nozīmē ļoti daudz. Šodienarī aizpildīju testu un noskaidroju, ka man nozīmīgs ir kvalitatīvi pavadīts laiks un pieskārieni, un kas to būtu domāji, jo man vnm bija šķitis ka neesmu touchy persona, laikam jau meloju pati sev.

Uh, gāju mājup ar tiko iegādātām vīna glāzēm un nodomāju cik patiesībā laimīga es varu būt, mana dzīve ir visnotaļ skaista, es strādāju un jūtos mīlēta, ja vēl tikai visi mani mīļie varētu būt man ikdienā līdzās, es vispār justos izlutināta, bet es ticu, ka būs diena, kad man būs viss.

Lai cik jocīgi nebūtu, man vājprātā svarīgi ir vnk zināt, ka es kko nozīmēju otram cilvēkam, man ir svarīgas citu domas par mani, man nevajag neko citu tikai pasaki, ko domā par mani, un ja “paspodrināsi manu spalvu”, mana sirds būs vaļā. Protams, tik vienkārši tas nav, bet domu sapratāt.

 

Saudzējiet sevi un neprintējiet šo bloga ierakstu, labāk uzvāriet čaju.

Advertisements

Fill up with happiness.

Ir dienas, kad pasaule šķiet norakstāma. Where is the fucking sunshine, when you need it the most!?

Un ir dienas, kad tu sēdi un smaidi, kad tu aizej ciemos un laiski notriec stundas, pildot akrobātikas uzdevumus ar bērniem, ēdot vafeles un dzerot vīnu, un kas par to, ka pieaugušo dzīvē, man vajag rukāt, rukāt, rukāt, un no manis gaida sazin ko, bet jopcik ir brīvdienas un es esmu cilvēks. Es drīkstu mīlēt arī sevi, ne tikai savu darbu.

Šī nedēļa ir bijusi gandrīz ideāli skaista, vēl pāris mazi krikumiņi un es apčurātos no laimes, lai gan maz trūka, lai biksiņas būtu slapas no prieka un smiekliem. Tā iekšējā laimes tromolo sajūta ir labākais, kas var būt.

Un, jā, draugi, paziņas, cilvēki ir tie, kas mūs silda, protams, jāatcerās, ka ar siltumu ir jādalās, lai viens no diviem attiecīgā brīdī nenosalsts, visu siltumu atdevis.

Es mazliet baidos no nākamās nedēļas, jo laimes sajūta tak nevar būt mūžīga, es baidos būt laimīga, bet es vēlos tāda būt!

 

Human.

Cilvēks.

Katrs it kā citādāks. Es. Visa centrs esmu es, jo es visu redzu no sevis. Esmu punkts, kurš griežas ap savu asi, es redzu visu tikai ne savu centru, es redzu citus, tādus kā es, bet kāds esmu es? Vai mana serde nav dobums?

Latvijā ir viena maza problēma, egoisms visu sociālo slāņu cilvēkos. Mums visiem rūp tikai sava pakaļa. Zinu, šobrīd vispārinu, jo noteikti ir kāds, kurš tagad lasa un glauda sev pleciņu par cēlsirdību un dzīvnieku mīlēšanu, par kādu kurš atlej litru asiņu , lai izglābtu, kādu svešo, labākajā gadījumā. Zinkā, ar domu – nošķiru plastmasas maisiņu no banāna mizas gružkastē, tātad esmu ūberforšs zaļais, kurš pasargājis ledāju no kušanas. Es nesaku, ka ir slikti šķirot atkritumus, vnk tas arī nenozīmē, ka tāpēc tu esi labāks par citiem.

Mēs visi esam diegi, un tikai gadījumā, ja pareizi un stingri savā starpā nosienam mezglus, mēs varam zvejot, zvejot visu ko vēlamies.

Vai tas, ka tev ir augstākā izglītība, pāris nopublicēti raksti, daži izspiesti bērni, vai tavas kurpju zoles pabijušas vairākos kontinentos, vai tas tevi padara par labāku, labāku par apkopēju, kas tavā ofisā noskrāpē no grīdas tevis apžļambāto dirolu? Vai tāpēc, ka viņa vakaros ada zeķes, nezin piecas valodas, nepārzina specisku terminoloģiju, nemāk lietot iPadu, vai tāpēc viņa nav jāsveicina? Vai tāpēc,  viņai nesot atkritumus, Tev ir grūti pieturēt durvis?

Stacijā ejot Tu pamani sievieti ar ratiņiem, mēģinot uzstibīt viņus uz perona, Tu viņai nepalīdzi, jo viņa Tev nepalūdz, jo viņa neskatās uz Tevi, jo galu galā, ne jau tu viņā to bērna sēklu iesēji? Tu vispār esi vīrietis? Varbūt Tu vienkārši baidies?

Mūsu sabiedrībā visi dzīvo frontēs: Valsts – sabiedrība, privātais – valsts, es – viņi..

Viņi ir nodevēji, jo nedzied pa manai stabulei..

Bet vai Tu kādreiz esi mēģinājis izprast citus, nedomājot par to, kāds dzīves pabērns un nežēlots zelta gabaliņš esi. Mums visiem mirst radinieki, mums visiem ir nelaimīgas mīlestības un iemīlēšanās, mums visiem kādreiz kaut kas sāp, mums katram uz pleciem tiek uzlikts tik, cik spējam panest. Tev šķiet, ka tas ir traģiski, ja uzstikla sagriezi roku, bet varbūt tava līdzcilvēka sāpju slieksnis ir daudz zemāks un viņam bites dzēliens sāp divreiz stiprāk, kā tavs pušums?

Vienkārši padomā. Cilvēks.