Otrā pusē

Tik daudzi latvieši emigrēja no Latvijas kara šausmu dzīti. Viņi domāja, ka atgriezīsies. Pēc nedēļas mēneša. Viņi skaitīja dienas svežumā.

Cik gadus mēs jau esam saskaitījuši brīvībā?

Interesanti, ka šie cilvēki un viņu piederīgie neatgriežas dzimtenē. Nevar teikt mājās. Māju viņiem šeit īsti nav, ir tikai valoda, kas rada māju sajūtu arī svešumā.

Viņus nevar īsti vainot. Viņi ir kļuvuši par citas valsts iedzīvotājiem, asimilējušies, apguvuši jauno valodu. Tomēr, kāpēc?

Visinteresantākā doma, ko ir nācies dzirdēt, pastarpināti apjausmai, ka Latvijā nav iespēju, maz darba vietu, tās ir slikti apmaksātas (ekonomiska rakstura probēmas, kas atbaida cilvēkus no dzīves dzimtenē). Kāda amerikāņa (ar latvisku izcelsmi) teiktais dokumentālajā filmā “Dieva putniņi”.

Latviešiem Amerikā un latviešiem Latvijā ir pilnībā atšķirīgs domāšanas veids. Latvietis vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc, nē.. Mēs Amerikā domājam citādi, mēs tveram katru jauno iespēju. Jums ir cita domāšana..

Līdz ar šo citātu saslēdzas ārzemju studentu stāstītais – sajūtas par studiju dzīvi Latvijā. Latvieši esot skarbi, dusmīgi un nepieklājīgi. Tādi, kas nemāk lietot vārdus – atvainojiet, piedodiet, paldies..

Protams, Tu tagad lasi un noteikti pie sevis atceries, kā pieturēji tantiņai durvis kāpņutelpā, kā pasveicināji apkopēju skolas gaitenī vai darbā, atceries, kā turpināji skatīties vienā punktā, kad zem saviem purngaliem sajuti kādus citus purngalus..

Ir vienkārši žēl, ka mēs turpinam vainot visus citus, tikai ne sevi. Žēl, ka mēs nemainamies. Vai Tev patīk pēc nedēļas nogales ārpus Latvijas atgriezties Rīgā vai kādā citā pilsētā, vai Tev patīk vairums pārdevēju centrāltirgū, vai Tev patīk sabiedriskā transporta kontrole, vai Tev patīk vairums skolotāju un pasniedzēju, vai Tev patīk lielākā daļa sevis?

Kāpēc “nē”?

Vai mēs tiešām negribam būt valsts, kurā gribās atgriezties, par kuras cilvēkiem atceroties silti smaidīt pat pēc 10 gadiem?

Tā jau ir, ka jāsāk ar sevi, taču vajag vairāk tādus, kas sāk ar sevi, lai cilvēki, tur ārpusē, pamana, ka ir citādāk, ka ir labāk, ka ir sasodīti forši!

 

Cienītā, jums jaka deg.

Vilcienstāsti ir mans mīļākais žanrs. Teikšu atklāti šodien iespraužoties 23. trolejbusā galīgi nejutos, kā komunikāciju mīloša būtne, jāatzīst, ka braucu pa zaķi (un apliecināju pati sev – kājām iet ir daudzreiz foršāk), bet ne par to šoreiz ir stāsts. 

Jauki, ka cilvēki bija ļoti izpalīdzi, runātīgi un negāja pa gaisu teksti “eu, kas i, akls esi? neredzi, ka pa kājām mīcies” un tml.Visi klātesošie bija patiesi bumbulīši, kas nopīkstināja talonus, runājās par laikapstākļiem, jauniešu nosišanos Jūrmalā un citām ikdienišķām lietām. Savukārt es ar diviem nepilngadīgiem jaunekļiem priecājos, ka mums izdevās izsprukt un kontrolei pabraucām garām (tas nekas, ka man rokās bija 3 etaloni, man vnk negribējās viņus pīkšķināt). Pēdējo reizi braucot šādā transportlīdzeklī, manu kāju iešķūrēja zemdurvju birstēs, šķita jau, ka zābakiem pēdējā stundiņa, lieki piebilst, ka šoferis nevis apjautājās vai mana potīte nav lupatās, bet ieknāba par manu neuzmanību. 

Vilcienos var elpot plašāk, jo jābūt ārkārtējai situācijai, lai saskartos cilvēku vēderi.

Naivi šķita, ka šodien būs ne tikai brīva vieta, bet arī klusums, tāpēc izvilku savas “Staļina govis”, ar domu, ka varēs palasīt. Beidzot es sapratu, kāpēc pirms pāris dienām vilcienā kāds kungs mēroja ceļu no vagona sākuma līdz beigām, lai lūgtu, kādu makten runīgu un skanīgu kundzi, beigt telefona sarunu. Viņš tikai vēlējās rāmi palasīt grāmatu nevis šķūrēja vietu saviem “putniem”.

Gadījās kā ne, man blakus piesēda divas jaunietes – draudzenes, no kurām viena ļoti apjūsmoja otru, būtu pretējais dzimums vai aizdomīgas krāsas, teiktu, ka sita kanti. Vecākā no dāmām ~20 (Dace), jaunākā ~16/17(Laura). Nē, es ar viņām neiepazinos un nerunājos, bet tas, kādu dauzumu informācijas cilvēki par sevi nodod ne tikai sociālajos tīklos, bet arī koplietošanas rumakos ir kaut kas neaprakstāms. Dacei šodien bijis eksāmens ģeoloģijā, vajadzējis aprēķināt zemes kadastrālo vērtību, bet vispār viņas mīļākā lekcija ir viena no tām, kurā stāstīts, ka mēness esot veidots no siera. Pēc eksāmena viņa bija satikusies ar draudzeni un tad skrējusi uz vilcienu (tiešām bija aizelsusies). Nabadzītei nebija līdzi kaut kāda mistiska karte, kuru otra solīja aizlienēt, šķiet abas brauca uz kora mēģinājumu. Jā, Dace nebija ēdusi, vien brokastis un konfektes visas dienas garumā, cik tad ilgi var ģeologs izturēt bez gaļas un kartupeļiem, bet labi, ka ir Laura, kas izvelk savu pusdienu kārbiņu un atdod savu frišākās šķirnes desu maizi, visu laiku gan piekodinot, ka viņa nekad nevienam neko nedod, bet tagad esot pavasaris un viņa izlēmusi uzlabot savu karmu, turklāt šodien visu dienu to vien darījusi, kā ēdusi.

Vispār Laurai ļoti patīk matemātika, bet pasniedzējs esot kaut kāds garlaicīgs, “zaļais” augstskolas absolvents, kurš mācot it kā visu kā pienākas, bet garlaicīgi bez gala un malas. Skola “in general” esot varen garlaicīga, priekšmeti pēc būtības interesanti, bet pasniegšanas veids apsūnojis (ceru, ka tuvumā sēdēja arī kāds no atbildīgajām instancēm, jo ticiet man tautas vienāršajās sarunās ir vairāk gudrības kā plenārijsēdēs un tāda līmeņa štellēs, cilvēks bez amata zina drēbi, viņam tikai nav instrumentu, galu un “naglasti”).

Tad meičuku starpā uzkurbulējās saruna par reālismu literatūrā un Laura gudri pateica: “Saule ir tepat, tikai aiz mākoņiem” (jāsaka godīgi teksts pilnīgi beztolkā, izklausījās vairāk pēc zīmēšanās nekā zināšanām par reālismu lteratūrā. Tiesa jāatzīst gaume meitēnam laba – Orvels “Dzīvnieku ferma”. Jā, vispār Laurai patīk lielas, bezformīgas, nepraktiskas un puķainas somas, jo ir taču pavasars. Viņa mācās skolā ar mūzikas ievirzi, gudri stāstīja par do nots nozīmi, nesapratu ne vella un tā nošu grāmata bija īsta ķīnas ābece, bet prieks klausīties, ka skuķis dara to, par ko sirds ietrīcas. Varbūt, ka Latvijai ir nākotne. Protams, ka ir. Mums tikai jābeidz kunkstēt par to, ka cilvēki ir stulbi, jāsaka jau nav gudri iešķūrēt kāju durvīs, bet arī tas šoferītis atceļā izrādījās viens runīgs nešpetnelis. 

 

Daddy, please, lets go home.

Ziniet, kad ir tiešām skumji?

Kad centrālajā stacijā piecgadīgs bērns savāķījis savu tēvu no tualetes, mēģina pierunāt to, lai dodas mājās.

Lieki piebilst, ka tēvs ir “lupatā”, bērns raud jau raustoties, ķeras apkārt, tur rokas un lūdzas, lai tētis nāk mājās. Labā ziņa, ka tēvam arī izspiežas kāda asara, tad jau laikam mājās tiks. Protams, mēs latvieši atkal stāvam malā, apsriežam, bet turamies maliņā, jo kurš tad jaucas ģimenes padarīšanās. Holandiete gan bija nesaprašanā, kāpēc neviens nepalīdz bērnam?

Dārgumu mednieku sezona.

Ūdens līmenis Salaspils HES pamatīgi samazināts, tad nu ūdens atsegtajās krasta daļās uzdarbojas vīri ar metāla detaktoriem, lāpstām un alus pudelēm rokā.

 

Īstā kāzu būtība.

Ar šādu video iesākot dienu, tā nevar būt neizdevusies. Šis video ataino arī manu skatījumu uz kāzām – bez viesiem, tikai divi mīlnieki vien un mācītājs. Tas kļūst par ti īpašu un skaistu mirkli.

Te arī fotogrāfijas un teksts par un ap šiem diviem lieliskajiem: Nick and Laura

Ei, angļa kungs!

Mirkļi mēdz būt zīmīgi.

Tā šodien es paņēmu lasīt grāmatu par Aušvicas notikumiem, trāpīju uz rinkopus par to, kā kamerās nogalinātajiem ķermeņiem – vīriešiem izrauj zelta zobu kroņus un sievietēm apgriež matus, tad “labie gariņi” šos ķermeņus nogādā krematorijā…

Bet ziniet, kas bija visjocīgākais, es sāku sirsnīgi smieties lasot šīs rindas, ne jau tāpēc, ka es būtu bezsirde, kas priecājās par ļaunumu, nē, es vienkārši nespēju pretoties velnišķi sulīgiem smiekliem aiz loga. Bērni mētā bumbu, un mēģina sadzīt galus nozaudētam končas papīriņam, viņie skrien pa šorīt pļauto zāli basām kājām, mazākais ieskrienas un mēģina uztrausties uz milzu laukakmeņa. Viņi ir tik silti un neganti vienlaikus. Viņi vēl daudz ko no dzīves nezin, bet tieši tāpēc viņi sirsnīgi smejas un ar saviem smiekliem spēj pavikt līdzi pat visskumjākās ainas konstruējošus prātus.

Lai cik ļoti man dažreiz ir bail no bērniem, viņi ir lieliski, un lai arī daudzi saka, ka jaunā paaudze ir murgs – ļauni, cietsirdīgi un visādi citādi čūskulēni, viņi vienkārši nav tādi kā mēs..