Viņas rūsganajos dzintara matos gulstas pirmā rīta rasa. Nakts negulēta. Mazais ķipars beidzot iemidzis.
Viņu māja, pielieta miera, stāv pašā kalna galā. No lieveņa augstumiem viss šķiet sidrabā tīts, vēl brīdis un saule sveiks jaunu dienu. Viņš, redzēdams, ka viņa vēl neguļ, paņem pledu un no mugurpuses ar to ieskauj mīļoto. Viņai tā patīk visvairāk. Nieki tai vienmēr bijis saldēdiens. Mīlējoties, lai plosās kaķi.Viņai vajag glāstus, sajūtu, ka viņu mīl, tikai brīdī, kad viņa notic, piedzimst kaķene.
Viņi kā divi kamoli, viens otru uztin. Visu paši radījuši, aizbēguši no pilsētas kņadas. Mazais ķipars jau trešais, abi stingri nolēmuši, ka arī pēdējais. Jau četri gadi, kopš piedzima pirmais, viņu abu lolotais, negaidītais pārsteigums. Puika. Meitene, zeltenīte, būs abu brāļu luteklīte.
Viņi paši joprojām jūtas kā bērni, kuriem satraukumā pukst sirds.
Viņā taureņi izmet loku, kad viņš to cieši apskauj, noskūpsta kakla, un vēl nepieguris, atzīst, ka viņa lieliski smaržo. Viņš zin, ka smaržas viņa pērk vadoties tikai pēc iepakojuma, taču nevienas smaržas nespēj izbojāt to, kā viņa smaržo. Mazliet pēc silta piena, mazliet pēc jasmīna un medus, tik silta..
Viņš pin viņai bizi, tā viņa iemieg rītos. Viņš mīl tajā skatīties un katru reizi ievērot ko jaunu, viņam patīk meklēt lielos greizos zvaigžņu ratus viņas vasarraibumos. Viņu elpas sajaucas, lūpas kā samts cieši sakļaujas, aizvērtām acīm viņi izsapņo viens otru.
Viņas sirds pukst zem viņa plaukstas, rāma ieelpa, izelpa, viņa guļ. Tagad viņa kārta rūpēties. Viņš uzlies gardāko pienu kraukšķīgākajām pilngraudu pārslām un klausīsies, ko četrgadnieks būs sapņos darījis, viņi visi sapņo krāsainus sapņus. Tētim arī būs jāstāsta savējais. Peciņa vēl nemāk stāstīt, taču tēta raidītās biezeņa katapultas radīs mazo smiekliņu izvirdumus, meitenīte smieklos dārd ik rītu, kamēr mamma ar jaunāko brālīti vēl pāris stundiņas gardi guļ.
multinationale 