Apmācības.

Vēl pirms pāris dienām, pat stundām sūkstījos, par to cik nelietderīgi tiek izlietota nauda, nedodot pilnigi nekadu pievienoto vērtību, vien pazaudētas darba stundas un izlietotus resursus.

Kārtējo reizi kļūdījos – vislielākais ieguvums ir cilvēki un sarunas ar tiem, jo katram no mums ir savs stāsts, sava pieredze un ne jau profesionālajā karjerā mērāma. Mēs katrs esam kaut kam izgājuši cauri, kas mūs ir izveidojis par to, kas esam šobrīd.

Es vienmēr brīnos, kā dzīvei labpatīkas mani savest ar pareizajiem cilvēkiem, ar dzīvesgrudriem un no vairuma atšķirīgi domājošiem. “How strong you have to be, to stand against” – šī frāze bija šī vakara atslēga, mūsu triju sarunās, jo ceturtais biedrs ik pa laikam lūkoja savā ifōnā vai garlaikots devās uzpīpēt, pa smagu plauktiņus cēlām. Es gan kārtējo reizi vairāk klausījos un analizēju, bet sev ieguvu neatsveramu materiālu ar kuru turpināt strādāt, caur kuru sijāt sevi. Man patīk dzīvot, domājot par dzīvi, jo truli sēdēt uz poda un laist caur sevi produkciju neredzu jēgu, man tomēr patīk skaistas lietas ar starpbrīžiem un inteliģenci.

Iespējams es savos 20 ar astīti domāju par lietām, par kurām citi sāk domāt labi ja savos 30 ar astīti. Bet man tas vienmēr ir bijis aktuāli, mēģināt saprast dzīves jēgu, mēģināt atkost pašai sevi un citus.

Tu esi tas, ko tu ēd!

Šis teiciens būtu attiecināms arī uz domām, uz cilvēkiem un vidi, jo tas viss mūs veido. Sociālie tīkli – kāpēc mums viņi vajadzīgi, kāpēc daudzi no viņiem atsakās, iemesli ir dažādi, arī es vienu dienu gribu izdzēsties, citu piebāzt savu kontu pilnu ar selfijiem un gudriem citātiem. Cilvēks ir vājš pēc būtības un viņš viegli pakļaujas masu psihozei. Ja jau Grietiņa un Ansītis posto par savām lieliskajām brīvdienām, un Sniedzīte katru vakaru atzīmē, ka jūtas mīlēta kopā ar Purviņu, nu kā lai es nepazīmējos ar savu lielisko kūku, no kuras puse tiks izmesta, jo viens cilvēks vienkārši nevar apēst tik daudz…

Es arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka bez sociālajiem tīkliem dzīve ir daudz skaistāka, un sazināties ar sev mīļajiem var arī daudz citādos veidos. Vienu es jau zināju sen, sava kādreizēja bērna bildes pilnīgi noteikti nepublicēšu internetā, tā būs viņa izvēle, būt “redzamam” vai dzīvot īsto dzīvi. Par sevi, khm, es vēl mācos, būt īsta. Katrā ziņā, pakļaut sevi mārketinga haizivīm pilnīgi noteikti nevēlos – saņemt savas sapņu mašīnas reklāmas pastkastītē, saņemt sms par atlaidēm veikalā, kuram, tajā brīdī eju garām, vai vēl ļaunāk, pieļaut, ka mans vīrs saņem papmeru reklāmas e-pastā, vēl pirms es esmu viņam paguvusi pateikt, ka esmu stāvoklī.

Ar gadžetiem un 21. gs verķiem, mēs sevi esam atgriezuši verdzībā, un kāda gan tam ir jēga? Atzīties cilvēkam mīlestībā, publiskojot statusu Facebook, komentējot vienam otra postus, tikmēr aizmirstot iedot par arlabnaktes buču? Vai tiešām mēs lēnām pārceļamies uz dzīvi virtuālajā pasaulē, un viss, kas mūs saistīs ar realitāti, būs tualetes pods?

Un vai tiešām ir jēga pelnīt, lai pelnītu vairāk, un neizbaudīt šodienu, pirkt kaut ko, par ko būs jāmaksā arī pēc nāves?

Es gribu iemācīties izbaudīt katru mirkli, arī darbs var būt bauda, ja to par tādu padara. Set the limits, set the goals, open the eyes and you may find the happiness. As John Lenon answered to the teacher: I want to be happy, when I grow up.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: