Krāso sevi.

“Children aren’t coloring book. You don’t get to fill them with your favorite colors.” 

Pludmale ir lieliska vieta, kur novērot cilvēkus, jā, man vājprātā patīk šī nodarbe, šoreiz pat īsti nevēroju drīzāk starp “Riders in the Storm” dziesmas vārdiem klausījos kādas mātes monologu attiecībā pret savu bērnu (aptuveni 3 gadīgu krāniņa īpašnieku).

 

Iztulkošu to “līda” citātu, kas manuprāt lieliski sasummēs manu iztirzājumu jeb redzētā/dzirdētā atstāstu. 

“Bērni nav krāsojamā grāmata. Jums nevajag viņus piepildīt ar savām mīļākajām krāsām”. Piemēram, ja jūs esat uz niršanu pasists, nu nevajag savam mazajam pie kājas siet akmeni un teikt, ka neelpot ir forši, īpaši, ja maniet, ka viņa acīs parādās  kaut kas no smīgla izmisuma. Ja viņam gribēsies iet jūsu pēdās (lai gan tas ir diezgan tizls teiciens, jo pēc būtības daudz interesantāk un vieglāk vienmēr iet pa nesabristām smiltīm, un priecīgi vērot pašam savus pēdu nospiedumus, nevis adidas protektora nospiedumā mēģināt iestūķēt pumas zolītes, var sanāk diezgan pabriesmīga mutanta iemīta taciņa…

Tātad ar sižeta varoņiem esiet jau iepazinušies, un tad aiziet nepārtraukta tiešā runa un izsauksmes vārdi (piedodiet par manu gramatiku, man būs jāatkārto šīs teikumu formas). 

Robert, stāvi!

Robert, pazaudēsi! (sīkais mētā savu mantiņu ūdenī, kur ūdens dziļums knapi kaķim pavēderi norasinātu, visas darbības notiek šādā bīstamā dziļumā, jo slapi kaķenes pupi nav joka lieta, ziniet!)

Nu, re, es taču teicu, ka pazaudēsi, ej ārā no ūdens! (brīdī, kad sīkais skenē grunti, lai atrastu savu mantību ( un, nē, samaitātie prāti, te es domāju mantiņu, kas viņam pieder)).

Es taču teicu, nāc ārā no ūdens!

Neej tālāk, nāc atpakaļ!

Robert, viss, ej ārā no ūdens!

Robert, neskrien!

 

Labi, neturpināšu, zinu, ka garaicīgi, man ar gribējās izņemt austiņas un teikt: “Cienīta, vai tad nebija kaifīgi lēnām skrubināt kreveles maliņas un lūkot, kā sarkanā sula spraucās laukā? Vai tad nav feini ūdenī atraut peciņas no zemes un saprast, ka dibens automātiski nepielīp dibenam, un ka ir forši neilgi pabūt par pludiņu?”

Njā, protams, ka es neko neteicu, viņas bērns galu galā, un ko ta šamā padomās, ja tāds puņķis sāks viņu pamācīt kā dzīvot. 

Bet es nesaprotu, vai tiešām pārējot jaunās dzīves lomās cilvēkiem izslēdzas atmiņa par iepriekšējo lomu? Vai tiešām cilvēki gadu laikā nefiltrē sev apkārt notiekošo un nesaprot to bildi, kā dzīvot ir foršāk un labāk, es jau nesaku, ka visam jābūt perfekti, nekad cilvēks nezinās visu un nebūs perfekts (kaut gan kas zin), bet vai tiešām ir jābūt tik paranoiskiem un tik ļoti uz savām vēlmēm centrētiem, tas, ka mūs “izspiež” vai “mēs izspiežam”, tas neuzliek zīmogu “pieder”, neviens nevienam pēc būtības nepieder. Tai vajadzētu būt beznosacījuma mīlestībai, rūpēm un vēlmei palīdzēt, ja palīdzību lūdz. Ir tāds būtisks jēdziens, kā “atpakaļsūcošā enerģija”, pagūglējiet un jūs daudz ko sapratīsiet, it kā jau skarbi, bet tik sasodīti patiesi. Jo tikai nepiederot un neiegūstot kādu īpašumā, mēs varam izstrāvot patiesu laimi, mēs varam radīt autoritāti, kas ir tiešām pozitīva, uz mentorību vērsta.

 

Njā. Viss. Es vienkārši dažreiz uzcepos par cilvēku dumumu, un neba jau es būtu kāda gudrā. Jā, es zinu, ka saulē nevajag uzturēties ilgi, ka var piesvilt, un ja kāds manējais būtu bijis blakus, noteikti būtu aizrādījis, ka jāvelk vien tās lupatas mugurā, bet tā ir mana izvēle, man tā āda lobīsies, ne kādam citam.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: