Run.

Es esmu spītīgs auns, kas vismazāk mācējis mīlēt pats sevi. Šobrīt aktīvi mācos rūpēties par savu emocionālo un fizisko veselību, jo vienu es zinu skaidri – ja nebūs veselības, ne nauda, ne ceļošana, ne mīlestība nebūs tik salda, cik varētu būt.

Vakar manā plānā bija noskriet pārvakara 5km, diemžēl, nācās sevi apvaldīt, sapūst klinģerīšu eļļu galvas atverēs un lasīt grāmatu. Skriet ar nedaudz paaugstinātu temperatūru nebūtu visai prātīgi.

Taču tiklīdz būšu uz ķepām, noteikti atsākšu skriešanu. Jautāsiet vai gatavojos maratonam? Nē, pilnīgi noteikti, nē. Negribu aizvainot nevienu no, piemēram, Nordea maratona zvaigznēm, jo jāatzīst tieši šī maratona (42km nevis 5km distances) pieveicēja ir mani iedvesmojusi pievērsties rikšošanai apkārt zemeslodei. Tomēr es galīgi neatbalstu tos maratona dalībniekus, kas viena mēneša laikā uztjūnē sevi maratona 5km distancei, ieposto sociālajos tīklos par reģistrācijas naudu nopirkto “uzvaras medaļu”, ietreko distancīti Endomondo, kurā pēc 18. maija nākamais skrējiens parādās vien nākamā gada pavasarī, sorry, bet tas nav nopietni. Vispār uzskatu par skrējējiem sevi var dēvēt tie, kas skrien visos gadalaikos, neatkarīgi no laikapstākļiem.

Kāpēc es sāku skriet?
Rupji sakot, man bija sapista smadzene, emocionāli biju vienkārši lupatā, pirms tam divus mēnešus slimojusi arī fiziski. Izdomāju, ka gribu pamēģināt, sākotnējais mērķis pat nebija skriet regulāri, pirmais skrējiens bija elles mokas, šķita, ka esmu sienāzītis, kuru vajā psihopātisks bērns un grib nolaust kājiņas.. tā kādus trīs vakarus notika fiziskā cīņa pašai ar sevi, pa galvu izcilāju pēdējā gada kakučus un tad, kā jau stāstos ar laimīgām beigām, notika klikšķis..

Bija noskrieti 3km bez apstājas (man tas nozīmēja ļoti daudz), kad es pēkšņi sapratu, ka nejūtu savas kājas, skatos tālumā, un mana galva ir pilnībā tukša no visām drazām, protams, tajā brīdī es atkal pieslēdzos reālajai pasaulei, bet tā apziņa, ka kādu brīdi es biju pilnībā brīva, lika man smaidīt un bez problēmām noskriet savus pirmos 6km dzīvē. Tā nu es sāku skriet katru otro vakaru, izsvīst līdz pēdējam ādas kvadrātcentimetram, saelpoties skābekli līdz pēdējai aveolai, sajusties stiprai.

Diemžēl šobrīd es esmu apslimusi, bet nekas, tikšu uz ķepām un turpināšu labi iesākto, tas noteikti, būs nedaudz grūtāk nekā bija šīs nedēļas sākumā, bet organisms ir kvalitatīvi veidota gumija, kas tikai jāiestaipa un viss būs labi.

3fcf19563af203f72d5a01e4f921c51d

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: