emergency call.

Kā jau allažiņās mani ieraksti top, kad kāds cilvēks ieminās, ka tā kā sen nekas jauns nav lasīts jeb kā šoreiz, ir radusies vēlme izlasīt twītā apslēpto informāciju detalizētāk.

Viss sākās, ar parastu darba dienas rītu, nedaudz neparasti priekš pēdējām dienām, gan bija tas, ka, no gultas izlekusi pēdējā minūtē, uz vilcienu aizskrēju viena, šķita skaists rīts esam, līdz sēžot braucošajā metāla kāpuŗā, sajutu nelabumu un vājumu un sāpes vēderā (šis komplekts man nav nekas jauns, un arī šoreiz jau biju sevī iemetusi pāris tabletes ibumetina, bet šoreiz sāpes bija spēcīgākas). Izkāpu, jeb dīvaini izkārpījos no vilciena, iekritu metaliskajās peronu solu skavās, un lēnām sāku iegrimt miglas pasaulē un neizturami intensīvā skaņās, saspiedu rokā telefonā un zvanīju kolēģei, ar lūgumu, lai izsauc ārstus, stulbi, bet tajā brīdī tiešām neatcerējos maģisko 112.

Sazvanījusi gan vienu, gan otru, cīnījos ar pēdējiem spēkiem, lai paliktu pie samaņas, sajūta bija, ka karstus un aukstums spēlē volejbolu, par tīklu izvēloties manu ādu. Spazmveida sāpes, kas liek sarauties un izstiepties un aizlauzti ievaidēties. Blakus solā apsēdās sieviete, pilnīgi bez emocijām, vēl viena aiz muguras svētlaimē baudīja vilcienu sarakstus, vairāki pagāja garām, pat nepaskatoties, nemanot, to cik dīvaini es biju ieņēmusi krēslu. Cilvēki ar aukstām ledus sejām klīda pa peroniem, atliek tikai pacelt viņu rokas taisnā leņķī pret ķermeni un Jums būs perfekta zombiju armija, jāatzīmē pēc viepļiem nedaudz simpātiskāka, nekā filmās.

Atnāca dakteris, parunājāmies, pasēdēju uz kāpnēm, jo tālāk es savām kājām netiku, tad vien atceros, kā mani piesprādzēja krēslā, spilgti oranžā krāsā, jāsaka, viņi laikam zināja, kāda ir mana mīļākā krāsa, un pamodos mašīnā uz nemājīgas kušetes. Viena šprice dibenmuskulī, 7 min un sāpju nebija, bija tikai vēlme palīst zem sedziņas un gulēt, bet nedrīkstēja.

Kolēģes balstīta izkāpu no mediķu gādīgām špricēm un devos sevi emocionāli salikt kopā, tādu cilvēku vienaldzību man nebija nācies piedzīvot nevienā no valstīm. Jā, latvieši, un Jūs brīnaties, ka esam kalpu tauta, varbūt neko labāku mēs vienkārši neesam pelnījuši. Kaut gan pat kalps nokritušu maizi nobučos, un paldies pateiks.

Viss forši!

Advertisements

2 thoughts on “emergency call.

  1. Visticamāk domāja, ka Tu esi kaut ko salietojusies, jo JAUNIEM CILVĒKIEM TAČU NEKAD NEPALIEK SLIKTI!

    100 % – īgi piekrītu par vienaldzību. Mēs vispār esam pretīga tauta. Domājam tikai par sevi. Esmu ļoti pārsteigta, ja kāds pats piedāvā palīdzību, lai ieceltu / izceltu bērnu ratiņus no transporta vai palaiž rindā pa priekšu. Parasti sejās nolasāmā attieksme ir tāda – kāpēc Tev ar visu bērnu kaut kur jābrauc / jāvelkas uz veikalu un man jātraucē? Visticamāk arī tādus, kam sabiedriskā vietā palicis slikti, uzskata par tādu pašu traucēkli. Cerēsim uz karmu!

  2. gingerjol saka:

    Es piekrītu katram vārdam tavā komentārā. Par bērnu ratiem es vispār brīnos, vienreiz pati palīdzēju sievietei uzstiept ratus, pa perona kāpnēm, vīrieši pilnīgā pofigā gāja garām, kad mēs tur mocījāmies, jo pat divatā nebija viegli.

    Jā, cerēsim uz karmu 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: