Choise.

Rudens ir tas gadalaiks, kurš manī var ielīst līdz kaulam, tas ir gadalaiks kuru sajūtu visizteiktāk, kā trūdošu lapu smārdu nāsīs, kā nobriedušus ābolus āboldārzā, bet vai ziniet, kura no sajūtām man nepatīk – saules izluzioniskie glāsti, saule spīd un šķiet, ka pat silda, bet var sajust tās tālumu, tieši tādēļ man rudeņi atnes nedaudz skumjas, jo sāk salt gan fiziski, gan sajutās, pat tad ja viss ir ļoti, ļoti labi, rudeņos ir sajūtas, ka kaut kas ir atkal beidzies..

Šogad ejot pa Rīgu es jūtos gandrīz pieaugusi, es apzinos, ka man ir tikai 24 gadi, un pa lielam jau tāds mūžīgs sīkais es biju un palikšu, tomēr manā galvā ir nemitīgs funktieris, kā nostabilizēties, ir skaisti skriet riņķī, bet vajag sameklēt dzīvē jēgu un nospraust stabilus mērķus uz kuriem tiekties, tas, ka es mūzdien skandinu, ka es gribu būt labs cilvēks ir skaisti.. bet es gribu arī uzcelt māju, es gribu strādāt darbu, kas man patīk, es gribu iepazīt cilvēkus, kuri man no apbrīna liek noelsties, es gribu, lai man kādreiz mans mazais apķerais ap kaklu un pasaka: “Mammīt, es tevi mīlu”. Un tā jau laikam ir, ka mums cilvēkiem dzīvē, gluži tāpat, kā dzīvniekiem, ir radīt savu midziņu un pēcnācējus.. Vien mums divkājiem ir izvēle veidot to ģimenes ligzdiņu kā siseņiem, kā bitēm, kā stārķiem, kā gulbjiem, kā kurmijiem.. ir tik daudz dažādu modeļu, tik daudz dažādu izvēļu…

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: