Triviālais pasaules gals.

Es neticu, ka pēkšņi vienā mirklī viss pazudīs, tā var būt tikai šķietamība viens mirklis, lai notiktu kaut kas ievērojams ir jābūt sagatavošanās posmam..

Katrā ziņā, manī šajā pēdējā pusgadā pilnīgi noteikti ir tāds mazais sabrukšanas posms, par laimi manī ir spēcīgi atjaunošanās procesi, līdz ar to kaut kā pamanos vēl galvu turēt virs ūdens. Iekšēji viss brūk un jūt, nemitīga analīze un izpratnes meklēšana, es redzu tik daudz nepareizību un es nebaidos par tām norādīt, tiesa es nezinu vai tas ir pareizi, jo es taču neesmu nekāds pravietis, es pati sēžu savā rāmī, un saku, ka viss būs labi, klausu savam prātam, un sirdi ietinu arvien biezākā leikoplasta kārtā.. es dzīvoju divas dzīves, es mēģinu izdzīvot pirmo, nepareizo, lai nonāktu pie īstās:

Pie laimīgas ģimenes, mīlestības, pie pepildītas ikdienas dzīves.. Manā galvā vnm ir vismaz trīs iespējamie scenāriji, neskaitāmas kombinācijas, kā dzīvot, jo citādāk es laikam nemaz nevarētu, man vajag plānu, manuprāt, atļauties dzīvot mirklim, var tikai pilnībā brīvas personas, kas nejūt atbildību ne pret vienu.. es tā nevaru, es uzskatu, ka ar jebkuru savu rīcību es ietekmēju arī savu līdzcilvēku dzīves..

Man tā īsti nekad nav patikuši Ziemassvētki, tieši dāvanu dēļ, es bērnībā ļoti reti saņēmu dāvānas, maniem brāļiem patika mani lutināt, tas gan tiesa…tāpēc man joprojām ir tas sarkanais brīļļu futlārīts, kurš izskatās, kā piecus pasaules karus pārdzīvojis, bet man viņš ir dikti, dikti mīļš, un lai cilvēki domā, ka man tāds nepiedien…

Manā ģimenē nekad nav bijis tā, ka dāvanas varētu pirkt un dāvināt neierobežoti, lai nopirktu kādu dāvanu vnm ir bijis no kaut kā jāatsakās ikdienā, un tā ir joprojām, paradoksāli vai ne? Ziemassvētki un es uztraucos par naudu.. es naudai piešķiru lielāku vērtību nekā vidējais latvietis.. Man ļoti patīk dāvināt, tiko man ir liekāks grasis, man nav žēl to atdot kādam, kam tas sagādās prieku.. tājā pašā brīdī, man dāvanas šķiet apsurds, jo var taču bez viņām.. tā ir naudas izmešana, tapat  kā salūts.. tā vietā daudz patīkamāk būtu saritināties mīļā cilvēka vai tuvo cilvēku lokā, klausīties mierīgā mūzikā un vērot zvaigznes….

Tagged

2 thoughts on “Triviālais pasaules gals.

  1. bet kāda jēga rauties melnās miesās un neizgaršot to prieku, ko dāvā kāda vaļība, kāda dāvana ko citkārt ikdienā neatļautos? reizēm jau drīkst un pat vajag sevi palutināt, kaut vai ar suši, kas arī nav lēts prieks

    • gingerjol says:

      sevi palutināt, tas ir kkas cits, pilnīgi atbalstāms, bet Ziemassvētki ir tāda mērīšanās ar dāvanām, kad nākas savilkt galus, lai visus apdāvinātu, cita lieta, ja ir finanses un materiāli, te vnk ir galējības, tā labā doma par dāvināšanu man arī patīk, un man tiešām sagādā prieku dāvināšana, taču komerciālisms mūsdienās ir milzīgs, es piemēram, katru gadu Ziemassvētkos vēlos laimi, prieku un veselību, diemžēl, man to nevar uzdāvināt neviens vecītis, ja nu vienīgi es pati…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: