El trio.

Prioritāšu izsvēršana, kas pilnīgi noteikti aizved pie dzīves svinēšanas, sākas ar svarīgā un mazsvarīgā nošķiršanu, ar pienākumu aizmiršanu, jo galu galā ne vienmēr kaut kas ir jādara tikai tādēļ, ka tā ir pareizi, vislabākā sajūta ir tad, kad dara kā liek sirds un neliekuļo.

Es biju Rīgā trešdien, un varēju tur palikt, taču es izvēlējos aizdoties mājup izgulēties un atgriezties Rīgā ceturdien kā cilvēks, netraumējot apkārtējo psihes. Bet šoreiz stāsts nebūs ne par Rīgu, ne Salaspili, stāsts būs par Valmieru.

Jāsaka tā ir gandrīz perfekta pilsētā, gandrīz tādēļ, ka nekas šajā pasaulē nav perfekts, perfekti simetrisks. Pats svarīgākais ir izvēlēties pareizos cilvēkus, jo tad nav jāizliekas, ka viss ir fantastisks, ka nogurums vispār neeksistē, ka esmu turbo sieviete, jo tā nav.. mums katram, taču dzīvē ir kādi kreņķi, tikai to zin’ tikai paši tuvākie cilvēki un tā tam būs būt!

Es esmu izaugusi no klubu dzīves, lai gan jāsaka, nekad tā pa īstam tajā nemaz neesmu bijusi, man vienmēr ir paticis baudīt atmosfēru, vērot cilvēkus, nevis kratīties deju placī, tā vienkārši ir, jo manuprāt, no dejas ir jēga tikai tad, ja tajā ir kaisle un ja tā kko pauž.. bet es esmu piedzīvojusi savu klubu ēru un kratījusies, kā lielākā daļa cilvēku, jā.

Daudz lielāku nozīmi piešķiru teātrim un kvalitatīviem, saturīgiem pasākumiem kopumā. Šoreiz baudījām Valmieras drāmas teātra sniegumu “Krustmāte no Brazīlijas”, tā nebija dziļa, tomēr atslodzei no ikdienas tieši laikā, turklāt, ja biļeti var dabūt pa 2.80Ls, tad vnk grēks neiet. Jāatzīst visu asumu piešķila fakts, ka nokavējām izrādi, kādas 30 min, jo aizgulējāmies, nē, jo domājām, ka izrāde sākas vēlāk, tā nu skaisti cilpojām uz savu pirmo rindu starmešu gaismās, man nācās pirmo cēlienu nosēdēt uz grīdas, jo bija uzlikts tikai viens papildus krēsls, bet es nesūdzos, man tas pilnīgi neko nesabojāja, tikai pastiprināja pozitīvās emocijas, turklāt, jā, es varu teikt ka man ir elks Latvijas teātra vidē – Meiers uzvārdā, ja nemaldos, man viņš ir Nikolajs, noslēpumainais, skaistais tēls.

Un ar teātri jau nebūtu gana, dažādu likteņa pavērsienu rezultātā ar meloni rokās ieripojām restorānā Parks, kur baudījām vīnu un tad skanēji kkas no šī:

El trio soliste bija vienkārši lieliska, tā bija harizmas paraugstunda, bija vēlme tikai aizvērt acis un klausīties, mūzika, skaņa bija lieliska.

To ir grūti aprakstīt, taču, jāsaka, tas bija viens no labājiem dzīvajiem priekšnesumiem, ko biju dzirdējusi, mani apbūra tā vienkāršība, tā solistes sasaiste ar zāli, ja varētu es viņus nominētu par šī gada labāko dzīvo uzstāšanos.

Valmiera ir kultūras pilsēta. Turklāt mazie attālumi starp objektiem ir vnk awesome.

Brauciet, baudiet, radiet!

Manas brīvdienas radīja mani lieliskie! Paldies!

Tagged ,

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: