Vilcienstāsts.

Tiem, kuri nav mani draugi draugiem.lv, šis būs kkas jauns, bet vispār, es vnk gribu vienkopus salikt savus tapinājumus…

_______________________________________

Atkal šī dīvainā eļļas smarža, ne tuvu, kā virtuvē kartupeļu pretiedeguma krēms..

Pa divām paralēlēm joprojām daudzās situācijās un vilcienā, es esmu pa vidu, pa vidu divām sliedēm, sienām, valodām, pa vidu sev.

Varbūt tikai man gadās tādi jokaini cilvēki riņķī, bet varbūt es vienkārši izvēlos par viņiem pastāstīt citiem.

Stāvējām uz astotās platformas, bez ceturtdaļām, kuru vairs neremontē, un e. Bī gardi nosmēja, ka man būs jauka/interesanta braukšana. Meitēn, tavos vārdos ir spēks!

Es plati smaidoša iešūpoju iekš solu savagota vagona, ieņemu brīvo sektoru labajā krastā ar tuvojošos skatu uz mājām, bet šobrīd vēl ar skatu uz Satiksmes ministriju, tā ir ēka, kurai reiz tur lejā vairakkārt spietoju apkārt līdz samanīju glītos juridisko spēku nesošos burtus.

Savām suņa acīm pasvempju seju pa kreisi un voalā!, šķiet jaukas kundzītes gados sēdēs sābros, pēc pilsētniecēm jau sākumā neoda, jo tādas tak neēdīs gaļu ar pirkstiem, ļaujot taukiem skūpstīt lūpas.

Viss kārtībā, šoreiz priekšroku dodu jaunajam literatūras žurnālam „Latvju teksti” [vai, man dieniņ, cik bezdievīgi skaisti tur burtiņi lapās cērt savas pēdas] nevis jau augusta sākumā aizsāktajam Remarkam un „Trīs draugiem”, no kura gandrīz puse tiek pārrakstīta uz lapiņām, lai var izcept skaistu domu maizi.

Tagad pildu savu meitas-ciemiņa pienākumu, izvelku pirkstu dīdekļu telefonu ar piekto maņu un: „Vasals! Viļānūs biušu ostoņūs! Atbrauksi pakaļ? ”. Pa to laiku man iepretim sola mīksto daļu ar sava ķermeņa mīksto daļu ieliekusi glīta, čirkaina sieviete ap trīs pa desmit, smalki ar ausīm filtrē manu dzimto valodu, pat smaida, tik pat ilgi  lūr uz maniem nagiem, drīzāk gan latvju tekstiem, laikam domāja, ka latviski nelasu. Pareiz ir, nelasu, bet baudu.

Kreisajā flangā parādās jauns personāžs, jauka balss. Savā acu augstumā, kas ir padsmit cm no papīra, pamanu mazu, blondu grēku, ne jau, mazu meitēnu, kas ierūmējas tēva azotē un noķer miega peli.

Viss rit savu gaitu, kad pēkšņi čirkainā sāk runāties ar blondīnītes tēvu. Izrādās šamējam jau trīs bērni, katrs no savas ābeles nācis, šis par visiem rūpējas. Pēc skata jau nepateiksi, ka šim ne vien naudas kā spaļu, bet arī kāre pēc kultūras un inteliģences baltos uzvalkos arī tāda paprāva. Pats klaji atzīst, ka šim visi draugi nule tikai Londonas laukos ganās, latvju draugs arī izvēlējies vairs tikai šo rekordaugsto ziemu šeitan pārlaist, tad tēmē arī uz ingliš spīking kantrī! Čalis manāmi sašutis par to, cik ļoti cilvēki negudri te esot, ne viņi kko lasa, ne par kko interesējas. Tā šie žūžo, tikmēr es pievēršos Pujāta dzejai, ne jau arhibīskapa, bet Marta, vīrieša ne jau mēneša dzejai, jā.

Attopos, kad stilizētā ģimenīte Ogrē tēmē uz ārā biršanu. Tēvs ceļ meitenīti uz rokām: „Vai, galīgi kā lupatiņa”. Šajā brīdī es nevarēju nepasmaidīt, samainījāmies ar uz augšu vērstiem lūpu puslokiem. [ vīrietim šķiet seja kādreiz bijusi mazliet apsautēta karstā ūdenī, āda īpaši labi nesapasēja ar pārīti bling-bling ausī, bet dzirdot viņa valodu, tu, cilvēk, vairs redzi tikai acis un smaidu]

Notirinu savu tirpušo kāju, izlaižos, kā ķilava uz uzgriežamā dēlīša un grimstu tekstos. Še tev: „Vai te brīvs?” – „Jā!”. Sakļauju spārniņus kopā un lasu.

Pienāk laipnā, kas ir retums, konduktore un lūdz kunkstiņam [viņš dīvaini kunkstēja savos plus/mīnus pieci pa desmit gados] uzrādīt biļeti, šis jau sagatavojis savu kabatas lapiņu krājēju: „Būšu Jūsu rīcībā līdz Rēzeknei!” =) Tantuks vien nosten: „Oi, cerams, ka nē!”

Esmu pamatīgā šokā par tāda tipa biedru turpmākajām trim stundām un šajā brīdī priecājos, ka mana seja ir labi uztrenēta izteiksmju monologos, un ka vīrietis nav analfabēts.

Tiri-piri un es jau sēžu viena savā četrvietīgajā buduārā.

Ik pa laikam iemetu ausi blakus ložiņā, un, ja godīgi mēģinu saprast vai esmu appīpējusies, vai tiešām tur viena krieviete+krieviete/latviete taisa latišruskoju valodu. Nu neko, každij pa svojemu suma shodit. Jāpiebilst, ka jau kopš Salaspils novēroju, ka dīvainie tantuki, lasot krievu romances, noskalo informāciju ar tumšo aliņu. Nu labi, kam gan negadās vakarā pa aliņam iztvaicināt barības vadā, tā gaļa tak ar kko jānoskalo. Ik pa laikam dzirdu, ka aizgriež puslitra burciņu, atpazīstu, jo tā šonedēļ skanēja manu sālīto gurķu mājvieta. Pametu aci tū the left, opā, izskatās pēc kafijas burciņā, nu labi, miegs jau arī te parasti ietirinās ciemos.

Ik pa laikam pie dāmītēm pienāk konduktore un kko klusinātā balsī pasaka, visu laiku sēžu un priecājos, ka beidzot kāds vilcienā aizrāda, lai žūpo solīdāk..

Pēc pusstundas noprotu, ka šņabja smaka nāk no kreisā borta, nevis manas izelpas mākonīšiem, tur valda jau jauka sieviešu siržu kratīšana, no kuras gan man gribas ierakties pēc iespējas dziļāk latvju tekstos.

Olā! Konduktore, kā no Himalajiem atgriezies kalnietis pielaipo pie „lēto” grāmatu tārpiem un uzmetas šamējo mednieku desām. Tagad es uztveru frekvences krievu un latgaliešu valodās, jā, mana apziņa nav uzkārusies, un tad gaišākā no galvām palielījusies un izcilinājusi savus Rīgas pirkumus: tupeles un pufaiku, ņemās nu literārajā valodā lasīt: „Trakās dienas Stocmanā! Dodieties cirka kruīzā pa Baltijas jūru!”, „eto ža djoševa…20ls..”

Tagad jau mana uzmanība pievērsta vēl citam aktierim: krievam[noteicu pēc laikraksta], divu telefonu īpašniekam [te mums saskan :D], solārijā pārceptam pīrādziņam. Izskatās pēc krievu oligarha, kurš dodas iekarot savu Rāznas krastu. Nē, naudas viņam šķiet ir tikai tik, lai likvidētu lieko apmatojumu rokas un rumpja kakta 90grādu leņķī, lai svešvadiņi pa cauro, eleganti melno bītlenes padusi necero.

Oi, tiko uzzināju, ka kreisajā flangā vēl ir semuškas, labi, tad jau muzikālais pavadījums atlikušajam vakaram nodrošināts.

Protams, šajā brīdī sapratu, ka šādi personāži ir jāietinto papīrā, nevar tak laist latvju nacionālos spīdekļus mirkļa zudībā.

P.S. Kundzīte ar vārdu semuškas meloja, es dzirdēju un arī redzēju pistācijas! Ņam, ņam. Un caurpadusis, tomēr nav krievu tautības pārstāvis, vismaz ne dzelžains.

Man patīk vērot cilvēkus un lasīt „Latvju tekstus”. Paldies e.Bī, iesaku arī citiem! (:

Tagged

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: