Rīga – Zilupe.

Tā mēs visi sēžam vagonos, skrienošos dzelzs rumakos, ar klapēm uz acīm.
Lasām, ēdam, dzeram un guļam, kā mājās, tikai katrs pilda vienu funkciju.
Te cits citu nepazīst, bet bāž savu skatienu otra iekškabatā, spirina kāju mūzikas vadiņu ritmā, sūkā ķepu miegā.
Te cits citu nepazīst. Sēžu atšķirts un īgns, lasu tekstus kājām gaisā, tā ir, ja aizmirst savu dzelteno makulatūru.
Te mani nepazīst un labi. Lai domā, ka Oxfordā lasa latviski un raksta ar roku.
Rudacīt?
Nē, ibio, blondais grēks. Manu sakņu krāsa neatšķiras no zariem.
Krievi, tik daudz krievu, viņi katru dienu ir ārzemēs, bet murrā kā runči pie krējuma burkas. Nav jau  žēl, bet dažreiz gribas rupjmaizsviestu, nevis piena tauku maisījumu uz uzpumpēta batona rikas.
Tā sieviete pa diagonāli ar ceriņkrāsas lūpām, laikam Rīgu, kā bērnībā lūkojusi, ik pa brīdim man apliecina faktu, ka spļaujamo zobu rindu nav aizmirsusi ūdens glāzē uz noputējuša nakts-skapīša.  Acis, tik skaisti, ka vecumā tām neiemetas krunkas.. bet iedomājieties, ja mestos, tad vecajiem būtu vieglāka dzīve, jaunie izskatītos kā veļas beržamais dēlis un nekremtu puiķeļu sulīgās pinnes.
Jā, te nevienu nepazīstu. Nezinu, kāpēc viņi lasa “ja nenavižu etu rolj” un nevis Remarku vai Raini. Kāpēc viens guļ, viens smaida, cits raud, nezinu, ko viņi ēd… Zinu tikai, ka mēs sēžam uz vienām sliedēm.
Robijs austiņās lūdz, lai ļauju sevi izklaidēt -> pigu tev stār! Mani šodien izklaidē mietpilsoņi, sabiedriski riteņbrauči un stacijas rindas, galu galā.
Sieviete pretī, konkrēts aplauziens, tik latviski pelēkas acis, bet še tev ķīmija sarkanos toņos sasūkusies smadzeņu krokās, šī krievu spletņas lasa un japāņu šokolādi ņammā, bez glances, kā zirgs auzas no spaiņa, lai arī plastmasas ieskautais ragslānis pirkstu galos ļautu grebt skaistas trajektorijas lūpu virzienā.
Mani tiko atpazina, ar acīm sadzērām skatienus, matos ieķērās viegls pieskāriens un lūpu kaktiņi pavilkās puscentimetru augstāk, silti plecus apķērusi no mākoņmaliņas saule man virsū klājas.
Citam citu nepazīstot, mēs zīmējam stāstus. Vienam es šķietu mazs knislis no laukiem, otram jampampīga madāma kaku biksēs un acīs griezošās krāsās. Ar acīm var rāmēt ilūzijas, taču neuzzināt, kāpēc uz skropstām rasa, kāpēc smaidi slēpjas azotēs, kāpēc viens klausās Ramštein, cits Raimīša vecās dziesmas.
Vajag vārdus, lai iepazītu, bet vagonos visiem bail, ka vārdi neaizved par tuvu robežai un būs jāmaksā muitas nodoklis par savs dzīves ievešanu manējā.

Advertisements
Tagged

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: