Lauku meitene ar pilsētas piešprici.

Manā klēpī klusi murrā un izdala siltumu pārnēsājamais dators, patiesībā tā ir gluži laba alternatīva kaķim. Kāpēc klēpī, jo es rakstu, kad es kko rakstu, vairāk par saraksti vai piecrindu vēstuli, manī ir nepieciešamība sajust plakni, piemēram, agrāk es visu pierakstīju savā kladītē, ieritinājos jeb pareizāk ieņēmu izliekta plankinga pozu un rakstīju, daudz rakstīju, tad nāca dators, blogs un papīrs tagad tikai retos gadījumos saņem pieskārienus. Viss mainās, patiesībā tik ļoti ātri, piemēram, manas paaudzes bērni noteikti neticēs, ka agrāk nebija veļasmašīnas un tika rīkotas iknedēļas veļas dienas, kad nu tika aizvadīta viena diena beržot lupatas, es vēl joprojām atceros, kā istabā tika sanests ūdens vannītē un tad vienā traukā saziepēja un izberza, citā skaloja, pat vairākas reizes. Mammai riebās veļasdienas, jo mēs bijām pieci un es biju ruksene, tad mums parādījās “Rīga”, dizainiski fifīgs aparāts, un nu jau gadus 6 mums ir modernais veļas aparāts, samet visu iekšā un miers, tagad gan es sūdzos par faktu, ka tās drēbes ir jāstūķē mašīnā un tad jākarina uz veļas auklām. Nu cilvēkam nekad nav labi, tāpēc tas visu laiku izdomā kko jaunu.

Vai! Gara gan šī ievadatkāpe sanāca, pat paspēju aizmirst par ko vēlējos rakstīt, tad nu laikam vienkārši plūdīšu domās un gan jau tas sāls pats izkristalizēsies. Šodien lasīju ābolus, sešas ābeles izkāpelēju un četras stundas laika vienkārši paskrēja, jā, es laikam esmu nelaimīga, jo man patīk skaitīt laiku, veikt dienu atskaites, es izsvītroju mazajā kalendārā katru nodzīvoto dienu, man vienkārši tā patīk darīt. Tātad, lasīju ābolusun nonācu pie domas, ka dzīvot laukos ir forši, ka es lepojos ar to, ka es pati ar savām rokām tik daudz ko daru, protams, kā īsta lauciniece es nedzīvoju, jo man tiešām negribas slaukt govi vai kaut cūku, bet tomēr tā skaisti gan man sanākt dārzeņus un augļus ievadīt un izvadīt no dārza dzīves. Tas ir tik lieliski, pēc vairākām stundām pie datora un intensīvas smadzeņu piepūles, doties dārzā un piedarināt desmit kastes ar burkāniem, sanest zāli trušiem un tad sabužināt to mazo grauzēju purnus. Es pat iedomājos, ja mans nākotnes vīrs būtu ar mieru, es labprāt uzceltu skaistu, mazu mājiņu (jo man riebjas uzkopt), iekoptu skaistu dārzu un baudītu savu lauku idilli, bērni varētu uzaugt pie dabas, spējot atšķirt rožvaboli no maijvaboles, vīksnu no lazdas, galu galā prastu dzert siltu pienu un par mīļāko desertu atzītu gogelmogel. Ļoti labi apzinos, ka manī mīt arī pilsētnieces gars, pēc Madrides es to sevī apjautu jo īpaši, nu patīk man tās skaistās lupatas un cilvēku vērošana un ballītes, un kafejnīcas un burzma, patīk, taču arī savos laukos es nejūtos vientuļa, man patīk tas miers, tā iespēja klusumā lasīt grāmatu, man patīk redzēt kā lietas, produkti aug, man patīk saprast kāds ir visa sākums, kas ir pamatā jebkuram pilsētā pieejamam produktam.

Manī ir divas dabas. Zvēri vēl vairāk. Manas acis mīl skaistumu.

Advertisements
Tagged

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: