Pirmā reize.

Man būtu jālielās un jāspurdz no prieciņa par jauniegūto profesionālo birku – žurnālists, bet man nesanāk, pirmkārt, nevienam tā īsti tas neko neizsaka, otrkārt, nav jau arī tas nekas īpašs.. papīrs, tikai un vienīgi, jo nekādu profesionālo panākumu man nav.

Daudz vairāk es gribu palielīties, ka biju operā ar savu superforšo Agnesīti, paldies, Tev mīļš par dāvanu, es laikam vēl šodien esmu mazliet tās iespaidā. Lucia di Lammermoor, izrāde par pašnāvībām un slepkavībām, īsta traģēdija, mīlestība. Un visvairāk man atmiņā paliek smaidi, kurus raidīja tūristu pāris brīdī, kad pārģērbām kurpes.

Laikam nemelotu, ja teiktu, ka es būtu gatava tā dzīvot.. uzvilkt gaumīgi skaistas un sievišķīgas drēbes, un baudīt kultūru caur un cauri, malkot vīnu, uzēst kūciņas, būt kopā ar mīlamiem cilvēkiem, apspriest dzīvi un uzdzīvi.. es tāda esmu pēc savas dabas.. ceļotāja, sapņotāja, taisnības cīnītāja.

Bet pēc visiem tiem bakalauriem un operas un vispār pēc šiem pēdējiem 4 triem dzīves gadiem, es sapratu, ka galvenais ir ģimene, sava ģimene, mīlestība, māju sajūta un cilvēcība, grāds patiesībā lielākoties samaitā cilvēku, pētniecība ir auksta padarīšana, bet mūsdienās vajadzīga, ja grib kāpt pa karjeras kāpnēm, jo nevienam jau nerūp laba sirds, visiem vajag labu balsi, labus nervus un muldētājus..

Advertisements
Tagged

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: