Gribu, bet baidos.

Valmieras Drāmas teātris ir lielisks!

Lai gan, kas es tāda esmu, lai šādi pasaulei izkliegtu, pati vien trīs reiz savā “nekas” mūžā teātrī bijusi. Pirmo reiz K-suns “Gaidot Godo”, tad VDT “Hamlets” un tagad “Gribu, bet baidos”. Tā nopietni nenopietni arī mana dzīve paiet.

Tomēr, es uzdrīkstos teikt, izrādes Valmierā ir augstākā pilotāža, un ziniet, kuros brīžos tas apliecinās, aktieru acu skatieni to izsaka, visas izrādes laikā viņi dzīvo tikai uz skatuves, viņi, aktieri, ir tikai viens otram, un tad pienāk maģiskais mirklis pēc beigām, aplausi, kas tiešām ir aplausi, nevis šķidra ļuru-ļura pēc pasākuma kultūras namā. Tajā brīdī mēs satiekamies, mēs skatītāji un aktieri, tad acu skatieni un smaidi satiekas, tad ir tas emocionālais paugurs sasniegts!

Teātris spēj dot pēcgaršu un tas ir visvarīgākais, emocionālu piepildījumu, diezin vai  klubiņā kratoties izdotos kaut vienu tik patiesu smaidu redzēt un smieklus dzirdēt..

Es nesaka, ka tagad būšu teātra grūpija, tomēr reizi pa reizi dzīvi sajust došos gan.. man izrāde patīk, kad izrādes laikā rodas vēlme pašai doties uz skatuvi, tad es saku, jā, viņi izdzīvo manas dzīves mirkļus un tas ir skaisti.

Man mazais sapnis ir aiziet uz baletu un/vai operu, bet tur vajag kompāniju, un nevar jau garantēt, ka man vispār patiks, jo baletu mīlu pagaidām tikai fotogrāfijās. (:

Tagged

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: