Yes, you can!

Kāpēc esmu tik lielā sajūsmā par manu vasaru un joprojām par to runāju, pirmkārt, tā bija krasi atšķirīga no visām manām līdzšinējām, es nepārtraukti pārdzīvoju, ka esmu aizbraukusi no mājām un divas darba rokas ir mazumā.. jā, līdz šim pavadīju vasaras ravējot, vācot sienu, darot visus iedomājamos lauku vasaras darbus.

Kā aizritēja manas nedēļas dienas Madridē?

Modos 8:15am katru rītu, man bija tieši stunda laika, lai ieietu dušā, pagatavotu brokastis, sapakotu pusdienas, paēstu un izdzertu kafiju, pirmos divus mēnešus kopā ar Aritu, kas ir viens no maniem lieliskajiem sarunbiedriem tagad. Iztīrītu zobus ( un tas ir būtiski), saliktu somu, uzvilktu sandales un dotos pusstundu ilgajā ikrīta gājienā uz darbu, lai pa ceļam vnm satiktu, kādu burvīgu kundzi, kas ģērbās fantastiski, un es zinu viņa arī bija mani ievērojusi, gluži tāpat kā kungs autobusa pieturā, ar kuru pat vienu rītu sasmaidījos, jā, man patīk cilvēki gados, viņi ir interesanti. Man patika vērot cilvēkus pa ceļam, kā tie iet, kā sasveicinās ar citiem, kā malko rīta kafiju, kā lasa rīta avīzi, kā skrien pāri gājēju pārejai, kad zaļais cilvēciņš sāk poltergeistoties..

Es nekad neesmu jutusies īsti ērti liftā, taču šovasar man iepatikās, katru rītu cipars nr.6 un tad bija draudzīga apsveicināšanās, visjaukāk bija, kad Criss ienācis ofisā vnm nāca pie katras meitenes un sabučoja, novēlot lielisku dienu, visi vnm bija smaidīgi, enerģijas pilni un uz darbu noskaņoti, jo tikai pirmā pusstunda bija ieiešanai dienas ritmā, pusdienu noglabāšanai ledusskapī un e-pasta pārbaudīšanai, tad līdz pat 13:30 bija aktīvais darba cēliens. Kurš maģiskajā brīdī tika pārtraukts ar jautājumu – It’s time for lunch, no? Who need to warm food? Tā mēs viens pēc otra pakāpēniski izmantojām mikroviļņu krāsni, paņēmām savus pusdienu maisiņus un devāmies uz parku, pretī Madrides nacionālajai bibliotēkai ieturēt savu maltīti, kuras laikā varēja parunāties, paēst, pavērot cilvēkus un tūristus, pat pasauļoties. Un tad jau lunch pēdējā fāze – should we go or should we stay? Tā mēs tāda jauka cālīšģimene atkal salidojām ofisā uz atlikušo darba cēlienu, kas beidzās ar lādētāja atvienošanu no kontakta pulkstens 18:30, dažreiz pat vēlāk, un man nekad nebija dusmu aizkavēties darbā ilgāk, dažreiz pat negribējās atstāt iesākto pusratā..

Vislabāk man patika dienas jeb novakares, kad mēs visi kopīgi devāmies uz montaditos, lai paceltu alus kausu par lieliski aizvadīto dienu, dažreiz arī lai pārrunātu problēmas, tā bija jauka socializēšanās pāris stundu laikā, dažreiz mājās sanāca ieripot tikai ap pulkstens 11pm, lai nosmestu mantas, uzrakstītu savējiem, dažreiz noskatītos kādu filmu un dotos pie miera, dažreiz gluži pretēji, lai nomestu somu, pārģērbtos, paņemtu Madrides karti, no kuras man lielas jēgas nebij’ jo tāpat nepieciešamo laukumu pat atkārtoti meklēju 40min, jā, lai dotos ar saviem biedrīšiem atkal jauki pasēdēt laukumā, kur visi malkoja sangrijas un alus, ko savukārt piegādāja ķīnietīši – parasti ar ļoti interesantām frizūrām un makten uzmācīgi. Dažreiz vnk pasēdējām un ap 2am devāmies mājās, lai izgulētos, citreiz viss ievilkās ar kluba apmeklējumu līdz pat 6-7am, tas visbiežāk notika 4dienās.. Jāatzīst vislielākos sasniegumus darbā izdarīju tieši pēc absolūti negulētām naktīm, vienīgi nākošā nakts gan bija absolūts atlūziens, bet dažreiz arī, nē, jo mēs atkal devāmies sirojumos..tas bija dievīgi, manas nedēļas lidoja, mani novērtēja bosi, jo es savu darbu paguvu izdarīt godam, tas pārsteidza arī mani, jo man vnm šķita, ka tā dzīvojot tas nav iespējams, taču es biju laimīga un tā laimes enerģija ir nepārspējama. Domā, mēs gulējām nedēļas nogalēs, mhm, nosacīti, jo 6dienas parasti iesakās ar izbraukumiem kkur vai došanos uz parku, kopīgi pazvilnēt, papīpēt ūdenspīpi, paēst.. un 7dienas bija baseinu dienas, kad atveldzēties no vidēji 37 grādu temperatūras un pasauļoties.

Tas bija mans piepildītākais laiks dzīvē, es nekad nebiju dzīvojusi pēc tik stingra režīma, bet tas bija lieliski, es dievināju savu rīta dušu 8:15 un kafiju 8:30am, tas bija lieliski! Es izdarīju vairāk, nekā jebkad agrāk! Un man apkārt bija tikai cilvēki, kas ticēja maniem spēkiem, tie, kas neticēja aizbrauca pirms tam prom, bet es pierādīju, ka varu!

Dažreiz nav svarīgi kāda tev ir matu, ādas krāsa, cik vecs vai jauns tu izskaties, kāda ir tava reliģiskā piederība, cik labas ir tavas valodu zināšanas – svarīga ir tava ATTIEKSME (vārds, kurš manas angļu valodas skolotājas dēļ man dziļi riebās, jo viņa man aktīvi iegalvoja, ka man nav attieksme pret mācīšanos, ziniet, man gribētos, lai mans boss viņai tagad pēc 10 gadiem pasaka sejā – we like You (Jolanta) because you do have an attitude! We love it!) tas kāda tu esi kā cilvēks.

Mana bosa teikto es nekad neaizmirsīšu, jo neviens, nekad līdz šim man kko tādu nebija teicis.

Pienāks brīdis, kad kāds pamanīs kāds tu esi kā cilvēks un uz ko tu esi spējīgs, un te es nerunāju tikai par labo, jo sūdi parasti uzpeld un reti grimst!

Tagged , ,

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: