Madride.

Beidzot ir pienācis laiks pēdējai no manām šī gada iemīļotajām pilsētām – Madridei. Spānijas galvaspilsēta un trešā lielākā pilsēta Eiropā, sekojot uzreiz pēc Londonas un Berlīnes.

Atkal jau dodoties dzīvot uz šo pilsētu nebij’ ne jausmas, ko lai sagaida, nu labi, bišķiņ jau bija..un ne tas labākais, cilvēki apkārt bija pacentušies radīt vnk nožēlojamas pilsētas iespaidu – kur neviens nerunās angliski, visticamākais apzags un izvaros uz katra stūra, gaiss smirdēs, nebūs ūdens un vēl visam klāt šausmīgs metro..

Es teikšu vienu labu dzīves apziņu, kuru šogad pārbaudīju vairākkārt – neklausies, ko runā citi, jo pat tuvākie cilvēki var neapzināti atrunāt no visskaistākajiem notikumiem tavā dzīvē, vnk ej un dari!

Pirms es sāku stāstīt savu skatījumu, lūgšu ielūkoties Wikipedijas dzīlēs: http://en.wikipedia.org/wiki/Madrid gandrīz visās šeit pieminētājās vietās esmu bijusi, pazīstu šo pilsētu, vismaz centra daļu labi, tas gan, protams, neliedz man nomaldīties un to es darīju itin bieži, īpaši, ja bija kādam jāizrāda pilsēta.

Šī pilsēta man visskaistākā šķiet karstākajā vasaras laikā ap 4-5 no rīta, kad es viena absolūtā klusumā nācu mājās no ballītes, tad es vnk smaidīju un priecājos par savu izdarīto izvēli, doties pilnīgi vienai pretī nezināmajam. Es varu salīdzināt Madridi trīs gadalaikos pavasarī, vasarā un rudenī. Pavasarī, martā, mēs devāmies šurp ekskursijiņā no Porto, tolaik, man diezgan pamatīgi riebās viss, iespējams, tāpēc, ka pirmā iela, pa kuru gājām, bija slavenākā mauku iela, otrkārt, man bija temperatūra aptuveni plus 38 un mantas plecos, mēs visur braucām ar metro, un lielākoties čekojāmies tūristu must see vietās, nevis baudījām..bet tur vnk nebija citu variantu, toreiz toties mēs izbaudījām fantastisku divdiennieku Madrides laukos, kalna pakājē, teltī un ar ugunī gatavotu ēdienu, joprojām ar +38 zem ādas un ap 20 ārpasaulē.

Otrreiz ierodoties Madridē ar 30kg bagāžu un apjausmu, ka palikšu šeit uz vairāk kā pāris dienām, nolēmu pasauli lūkot citām krāsām un man izdevās! 🙂

Iespējams, ka to citu skatījumu deva gadalaiks un sastaptie cilvēki, kas bija pat ļoti atsaucīgi un pat, ja nerunāja angliski, tad ar zīmēm un smaidu nebija nekādu problēmu. Joprojām atceros kā sasmējos, esot drudzī, kad medmāsiņa slimnīcā kā vienīgo, ko prata angliski, sāka dziedāt – Don’t worry be happy 😀

Protams, biežāk dzirdētā atruna, kas tiek izteikta – man riebjas, te ir tik daudz cilvēku, nav gaisa – bet godīgi, man absolūtam lauku skuķim, dabas bērnam, ne brīdi nesakrita uz nerva cilvēku pūļi un šķietamais bezgaiss, es gan gribētu, ka tāds nemaz nebija, protams, bija karsti plus 40 pa dienu un ap 30 pa nakti, nav nekāds ledusskapis, bet man patika.. neskatoties uz to, ka pa naktīm nekas cits neatlika, kā aizslēgt istabas durvis, izmesties pa pliko un mēģināt aizmigt, jā, dažbrīd bija mazliet pa karstu, bet neba katru dienu tur tā, un par ūdens trūkumu es ar nesūdzētos, jūra gan ap mājas stūri nebija, taču zāliena laistītāji 6šos no rīta lieliski atsvaidzināja, pārbaudīts!

Ja sagribējās pabūt vienatnē, hmh, tas bija mazliet grūtāk, taču, pilnīgi mierīgi varēja viens pats doties uz parku un tur pavadīt laisku dienu vāļājoties zālītē, kurā, atšķirībā no LV ne reizi netrāpījos uz suņu kūciņām.. Apskates objektu te vispār netrūka, un veidu kā sevi izklaidēt vnm varēja atrast – muzeji (kurus es neapmekēju, tik vien kā nostaigāju garām), parki, kafe, kino, teātris, pabi, vnk notikumi ielās, te dzīve kūsā. Tieši dienā, kad ierados pilsētā norisinājās Praids, pilna pilsēta varavīksnes krāsu klaunu, jā, neskatoties uz to, ka Spānija ir izteikti katolistiska neviens nesit pa seju, ja redz, ka geji skūpstās vai staigā rokās sadevušies, arī transvestītu te netrūka…jāsaka, ka visneomulīgāk jutos tieši mauku ielā, kad pavadīju tur vairāk kā 10min gaidot draudzeni, bet pavērot bija interesanti…vienu rītu sēžot uz metro kāpnēm ar asiņojošu degunu, saņēmu darba piedāvājumu no ūsaina vīrieša – kā teica Iva, manu sejas izteiksmi viņa nevēl nevienam ieraudzīt, bet vispār bija smieklīgi iet pa pilsētu ar salvetēm apvaldot asinis un klausoties svešinieku, man veltītu dziesmu, kas vnk sastājās man riņķī un sāka dziedāt.

Vēl viens masu pasākums, kuru pati piedzīvoju bija Pāvesta vizīte Augustā, ielas bija vnk pārpildītas ar cilvēkiem, galvenokārt jauniešiem, jo tāds arī bija šī pasākuma mērķis, tiesa Pāvestu neredzēju vaigā, tomēr tā sajūta bija jokaina, tik daudz cilvēki vienviet, to ir grūti aprakstīt..daudzi arī protestēja pret šo pasākumu, galvenokārt, vietējie, jo tieši šajā laikā neatgriezeniski tika palielināta metro biļetes cena no 1 eiro uz 1.5 eiro, kas ir daudz! Jo metro te izmanto ļoti daudz cilvēki, gandrīz nekad tas te nav tukšs, īpaši centra līnijas.

Protesti Sol laukumā arī bija pašaprotama lieta, te cilvēki neklusē, saka, ko domā un aicina arī citus neklusēt, dažreiz nemiernieki tika izdzenāti pat ar helikopteriem un ūdens palīdzību, taču katrā ziņā viss ir daudz miermīlīgāk nekā to parāda ziņās, tai skaitā TvNet bildēs.

Visvairāk, protams, man patika cilvēku atklātums,patiesums un drosme uzrunāt pilnīgus svešiniekus, tas bija pilnīgi normāli, ja kāds uz ielas, metro vai klubā pienāca tikai, lai izteiktu komplimentu, gan vīrieši, gan sievietes, dažreiz tas spēja manāmi uzlabot omu.

Kā mīnusu varbūt varu pieminēt ubagotājus, kuru tiešām netrūka, bet kurus vislabāk vajadzēja ignorēt, mani visvairāk kaitināja indivīds pie mana pārtikas veikala durvīm, mēnesi viņs mani vārda burtiskā nozīmē bakstīja, līdz es viņam iebēru saujā 50 centus sīcenē un turpmākās pāris dienas tapu laipni sveicināta, man vienmēr atvēra durvis, ja gribēja šādas privilēģijas saglabāt bija vēl jāmaksā, man apnika, tāpēc sāku vnk ignorēt, viņš darīja tāpat.

Nakts dzīve te vnk sita augstu vilni – te klusuma nebija nevienā no nedēļas dienām, vnm varēja iet uz pabu patērzēt ar draugiem un pat svešiniekiem, kas uzsauca alu un lūdza dejot. Izklaides maksā dārgi, ja esi iebraucējs un nezini kā viss darbojas, atkožot knifus meitenes var izballēties nesamaksājot par to ne graša. Puišiem čābīgā, bet vnm var atrast risinājumus.

Un viņu ēdieni ir vnk paradīze, pati iemācījos gatavot paelju – vienkārši un gardi, tāpat tortilla, vispār jūras veltes, augļi un dārzeņi, gaspačo, hell yeah!

Nopietni, tā ir pilsēta, kurā es gribu atgriezties! Lai arī daudzi ir teikuši, ka nespētu tur dzīvot, es tur jutos laimīga, man ļoti, ļoti patika.

Advertisements
Tagged

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: