Apmācības.

Vēl pirms pāris dienām, pat stundām sūkstījos, par to cik nelietderīgi tiek izlietota nauda, nedodot pilnigi nekadu pievienoto vērtību, vien pazaudētas darba stundas un izlietotus resursus.

Kārtējo reizi kļūdījos – vislielākais ieguvums ir cilvēki un sarunas ar tiem, jo katram no mums ir savs stāsts, sava pieredze un ne jau profesionālajā karjerā mērāma. Mēs katrs esam kaut kam izgājuši cauri, kas mūs ir izveidojis par to, kas esam šobrīd.

Es vienmēr brīnos, kā dzīvei labpatīkas mani savest ar pareizajiem cilvēkiem, ar dzīvesgrudriem un no vairuma atšķirīgi domājošiem. “How strong you have to be, to stand against” – šī frāze bija šī vakara atslēga, mūsu triju sarunās, jo ceturtais biedrs ik pa laikam lūkoja savā ifōnā vai garlaikots devās uzpīpēt, pa smagu plauktiņus cēlām. Es gan kārtējo reizi vairāk klausījos un analizēju, bet sev ieguvu neatsveramu materiālu ar kuru turpināt strādāt, caur kuru sijāt sevi. Man patīk dzīvot, domājot par dzīvi, jo truli sēdēt uz poda un laist caur sevi produkciju neredzu jēgu, man tomēr patīk skaistas lietas ar starpbrīžiem un inteliģenci.

Iespējams es savos 20 ar astīti domāju par lietām, par kurām citi sāk domāt labi ja savos 30 ar astīti. Bet man tas vienmēr ir bijis aktuāli, mēģināt saprast dzīves jēgu, mēģināt atkost pašai sevi un citus.

Tu esi tas, ko tu ēd!

Šis teiciens būtu attiecināms arī uz domām, uz cilvēkiem un vidi, jo tas viss mūs veido. Sociālie tīkli – kāpēc mums viņi vajadzīgi, kāpēc daudzi no viņiem atsakās, iemesli ir dažādi, arī es vienu dienu gribu izdzēsties, citu piebāzt savu kontu pilnu ar selfijiem un gudriem citātiem. Cilvēks ir vājš pēc būtības un viņš viegli pakļaujas masu psihozei. Ja jau Grietiņa un Ansītis posto par savām lieliskajām brīvdienām, un Sniedzīte katru vakaru atzīmē, ka jūtas mīlēta kopā ar Purviņu, nu kā lai es nepazīmējos ar savu lielisko kūku, no kuras puse tiks izmesta, jo viens cilvēks vienkārši nevar apēst tik daudz…

Es arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka bez sociālajiem tīkliem dzīve ir daudz skaistāka, un sazināties ar sev mīļajiem var arī daudz citādos veidos. Vienu es jau zināju sen, sava kādreizēja bērna bildes pilnīgi noteikti nepublicēšu internetā, tā būs viņa izvēle, būt “redzamam” vai dzīvot īsto dzīvi. Par sevi, khm, es vēl mācos, būt īsta. Katrā ziņā, pakļaut sevi mārketinga haizivīm pilnīgi noteikti nevēlos – saņemt savas sapņu mašīnas reklāmas pastkastītē, saņemt sms par atlaidēm veikalā, kuram, tajā brīdī eju garām, vai vēl ļaunāk, pieļaut, ka mans vīrs saņem papmeru reklāmas e-pastā, vēl pirms es esmu viņam paguvusi pateikt, ka esmu stāvoklī.

Ar gadžetiem un 21. gs verķiem, mēs sevi esam atgriezuši verdzībā, un kāda gan tam ir jēga? Atzīties cilvēkam mīlestībā, publiskojot statusu Facebook, komentējot vienam otra postus, tikmēr aizmirstot iedot par arlabnaktes buču? Vai tiešām mēs lēnām pārceļamies uz dzīvi virtuālajā pasaulē, un viss, kas mūs saistīs ar realitāti, būs tualetes pods?

Un vai tiešām ir jēga pelnīt, lai pelnītu vairāk, un neizbaudīt šodienu, pirkt kaut ko, par ko būs jāmaksā arī pēc nāves?

Es gribu iemācīties izbaudīt katru mirkli, arī darbs var būt bauda, ja to par tādu padara. Set the limits, set the goals, open the eyes and you may find the happiness. As John Lenon answered to the teacher: I want to be happy, when I grow up.

Krāso sevi.

“Children aren’t coloring book. You don’t get to fill them with your favorite colors.” 

Pludmale ir lieliska vieta, kur novērot cilvēkus, jā, man vājprātā patīk šī nodarbe, šoreiz pat īsti nevēroju drīzāk starp “Riders in the Storm” dziesmas vārdiem klausījos kādas mātes monologu attiecībā pret savu bērnu (aptuveni 3 gadīgu krāniņa īpašnieku).

 

Iztulkošu to “līda” citātu, kas manuprāt lieliski sasummēs manu iztirzājumu jeb redzētā/dzirdētā atstāstu. 

“Bērni nav krāsojamā grāmata. Jums nevajag viņus piepildīt ar savām mīļākajām krāsām”. Piemēram, ja jūs esat uz niršanu pasists, nu nevajag savam mazajam pie kājas siet akmeni un teikt, ka neelpot ir forši, īpaši, ja maniet, ka viņa acīs parādās  kaut kas no smīgla izmisuma. Ja viņam gribēsies iet jūsu pēdās (lai gan tas ir diezgan tizls teiciens, jo pēc būtības daudz interesantāk un vieglāk vienmēr iet pa nesabristām smiltīm, un priecīgi vērot pašam savus pēdu nospiedumus, nevis adidas protektora nospiedumā mēģināt iestūķēt pumas zolītes, var sanāk diezgan pabriesmīga mutanta iemīta taciņa…

Tātad ar sižeta varoņiem esiet jau iepazinušies, un tad aiziet nepārtraukta tiešā runa un izsauksmes vārdi (piedodiet par manu gramatiku, man būs jāatkārto šīs teikumu formas). 

Robert, stāvi!

Robert, pazaudēsi! (sīkais mētā savu mantiņu ūdenī, kur ūdens dziļums knapi kaķim pavēderi norasinātu, visas darbības notiek šādā bīstamā dziļumā, jo slapi kaķenes pupi nav joka lieta, ziniet!)

Nu, re, es taču teicu, ka pazaudēsi, ej ārā no ūdens! (brīdī, kad sīkais skenē grunti, lai atrastu savu mantību ( un, nē, samaitātie prāti, te es domāju mantiņu, kas viņam pieder)).

Es taču teicu, nāc ārā no ūdens!

Neej tālāk, nāc atpakaļ!

Robert, viss, ej ārā no ūdens!

Robert, neskrien!

 

Labi, neturpināšu, zinu, ka garaicīgi, man ar gribējās izņemt austiņas un teikt: “Cienīta, vai tad nebija kaifīgi lēnām skrubināt kreveles maliņas un lūkot, kā sarkanā sula spraucās laukā? Vai tad nav feini ūdenī atraut peciņas no zemes un saprast, ka dibens automātiski nepielīp dibenam, un ka ir forši neilgi pabūt par pludiņu?”

Njā, protams, ka es neko neteicu, viņas bērns galu galā, un ko ta šamā padomās, ja tāds puņķis sāks viņu pamācīt kā dzīvot. 

Bet es nesaprotu, vai tiešām pārējot jaunās dzīves lomās cilvēkiem izslēdzas atmiņa par iepriekšējo lomu? Vai tiešām cilvēki gadu laikā nefiltrē sev apkārt notiekošo un nesaprot to bildi, kā dzīvot ir foršāk un labāk, es jau nesaku, ka visam jābūt perfekti, nekad cilvēks nezinās visu un nebūs perfekts (kaut gan kas zin), bet vai tiešām ir jābūt tik paranoiskiem un tik ļoti uz savām vēlmēm centrētiem, tas, ka mūs “izspiež” vai “mēs izspiežam”, tas neuzliek zīmogu “pieder”, neviens nevienam pēc būtības nepieder. Tai vajadzētu būt beznosacījuma mīlestībai, rūpēm un vēlmei palīdzēt, ja palīdzību lūdz. Ir tāds būtisks jēdziens, kā “atpakaļsūcošā enerģija”, pagūglējiet un jūs daudz ko sapratīsiet, it kā jau skarbi, bet tik sasodīti patiesi. Jo tikai nepiederot un neiegūstot kādu īpašumā, mēs varam izstrāvot patiesu laimi, mēs varam radīt autoritāti, kas ir tiešām pozitīva, uz mentorību vērsta.

 

Njā. Viss. Es vienkārši dažreiz uzcepos par cilvēku dumumu, un neba jau es būtu kāda gudrā. Jā, es zinu, ka saulē nevajag uzturēties ilgi, ka var piesvilt, un ja kāds manējais būtu bijis blakus, noteikti būtu aizrādījis, ka jāvelk vien tās lupatas mugurā, bet tā ir mana izvēle, man tā āda lobīsies, ne kādam citam.

Run.

Es esmu spītīgs auns, kas vismazāk mācējis mīlēt pats sevi. Šobrīt aktīvi mācos rūpēties par savu emocionālo un fizisko veselību, jo vienu es zinu skaidri – ja nebūs veselības, ne nauda, ne ceļošana, ne mīlestība nebūs tik salda, cik varētu būt.

Vakar manā plānā bija noskriet pārvakara 5km, diemžēl, nācās sevi apvaldīt, sapūst klinģerīšu eļļu galvas atverēs un lasīt grāmatu. Skriet ar nedaudz paaugstinātu temperatūru nebūtu visai prātīgi.

Taču tiklīdz būšu uz ķepām, noteikti atsākšu skriešanu. Jautāsiet vai gatavojos maratonam? Nē, pilnīgi noteikti, nē. Negribu aizvainot nevienu no, piemēram, Nordea maratona zvaigznēm, jo jāatzīst tieši šī maratona (42km nevis 5km distances) pieveicēja ir mani iedvesmojusi pievērsties rikšošanai apkārt zemeslodei. Tomēr es galīgi neatbalstu tos maratona dalībniekus, kas viena mēneša laikā uztjūnē sevi maratona 5km distancei, ieposto sociālajos tīklos par reģistrācijas naudu nopirkto “uzvaras medaļu”, ietreko distancīti Endomondo, kurā pēc 18. maija nākamais skrējiens parādās vien nākamā gada pavasarī, sorry, bet tas nav nopietni. Vispār uzskatu par skrējējiem sevi var dēvēt tie, kas skrien visos gadalaikos, neatkarīgi no laikapstākļiem.

Kāpēc es sāku skriet?
Rupji sakot, man bija sapista smadzene, emocionāli biju vienkārši lupatā, pirms tam divus mēnešus slimojusi arī fiziski. Izdomāju, ka gribu pamēģināt, sākotnējais mērķis pat nebija skriet regulāri, pirmais skrējiens bija elles mokas, šķita, ka esmu sienāzītis, kuru vajā psihopātisks bērns un grib nolaust kājiņas.. tā kādus trīs vakarus notika fiziskā cīņa pašai ar sevi, pa galvu izcilāju pēdējā gada kakučus un tad, kā jau stāstos ar laimīgām beigām, notika klikšķis..

Bija noskrieti 3km bez apstājas (man tas nozīmēja ļoti daudz), kad es pēkšņi sapratu, ka nejūtu savas kājas, skatos tālumā, un mana galva ir pilnībā tukša no visām drazām, protams, tajā brīdī es atkal pieslēdzos reālajai pasaulei, bet tā apziņa, ka kādu brīdi es biju pilnībā brīva, lika man smaidīt un bez problēmām noskriet savus pirmos 6km dzīvē. Tā nu es sāku skriet katru otro vakaru, izsvīst līdz pēdējam ādas kvadrātcentimetram, saelpoties skābekli līdz pēdējai aveolai, sajusties stiprai.

Diemžēl šobrīd es esmu apslimusi, bet nekas, tikšu uz ķepām un turpināšu labi iesākto, tas noteikti, būs nedaudz grūtāk nekā bija šīs nedēļas sākumā, bet organisms ir kvalitatīvi veidota gumija, kas tikai jāiestaipa un viss būs labi.

3fcf19563af203f72d5a01e4f921c51d

man patīk tas par ko es augu.

Lai cik ļoti man gribētos dzīvot vieglu dzīvi, kad viss notiktu pats no sevis, neviens nekad nesāpinātu un nepazustu no dzīves, kad nebūtu nogurums, dusmas un skumjas, man ir jāatzīst, ka caur sāpēm un grūtībām, caur sevis pārvarēšanu, caur situāciju analīzi aug cilvēks.

Diezvai es būtu tas, kas esmu – bez nelaimīgas mīlestības, bet tuva drauga nodevības, bez strīdiem, bez cilvēka pazušanas, bez fiziskām sāpēm, bez citās zemēs būšanas, bez grūta darba un negulētām naktīm, bez raizēm par pārtikas iegādi, diez vai es būtu tas, kas esmu, ja pie katrām grūtībām vainotu apkārtējos un nekad sevi, diezvai es tagad smaidītu, ja joprojām nespētu piedot..

un var jau būt, ka es esmu naiva, bet es ticu laimei.

58bdff0c3a763040d1cc9471a3b7ba1d

Garneles sviesta mērcē.

ImageImageImageImageImageImageImageImageImageImage

Atzīstu, lai veidotu šāda veida ierakstus man būtu jāpiestrādā pie vizuāli baudāmākām fotogrāfijām.

Tātad sviesta mērce garnelēm. Lai radītu kaut ko līdzīgu, jo gluži tāds pats ēdiens nekad nesanāk, kāds grams sastāvdaļas šurp vai turp piešķir pavisam citu noti šim mākslas simpozijam, tev vajadzēs:

  1. klucīti sviesta, katra mala aptuveni 2cm gara
  2. 5 bazilika lapiņas
  3. 7 diļļu mazlakstiņus
  4. labu bērienu sāls un piparu
  5. mazkripatu pustējkarotes lielmā – kariju
  6. 3 daivas ķiploka
  7. mazāko pusi citrona
  8. un mazpaka ar vidējā lieluma garnelēm

To visu glīši sacep kopā un voalā, kopā ar kartupeļi biezeni garšo dievīgi, kā ar kuskus, vēl nezinu.

Tu esi valsts.

Pirmā maija rītā, sēžot Latvijas Republikas Saeimas sarkanajā zālē un klausoties Vairas Vīķes Freibergas atskatā uz Latvijas 10 gadiem Eiropas Savienībā, es sajutos iekšēji varen priecīga un pat lepna ne tikai par sevi, bet arī par savu valsti, par savu eiro pulksteni, par būšanu tajā brīdī. Kā nākas, kā ne, kad es biju pusaudža gados es nesapņoju vairs, ka būšu balerīna, mani sapņi bija nedaudz izauguši līdz ar mani un es sapņoju, ka kādreiz būšu valsts prezidente – skaists, zinošs, pašpārliecināts, harizmātisks, iedvesmojošs cilvēks, kas pār pārēm mīl savu valsti un dara visu iespējamo, lai tās iedzīvotājiem būtu nodrošināta laba dzīve.

Lai kļūtu par prezidenti man vēl ir kādi 20 gadi laika. Jāatzīst, ka es šobrīd jūtos varen labi, manuprāt, pēdējo 10 gadu laikā es esmu augusi savā personībā tik ļoti, ka man ir pamats lepoties pašai ar sevi, es nevaru teikt, ka man ir trīs ķipari, māja un mīlošs vīrs, nē, mana dzīve ir nedaudz citāda, bet vai tāpēc sliktāka. Man nedaudz neveicas ar ilgtermiņa attiecībām ar pretējo dzimumu, kaut kā nākas, ka viņi mīl savas bijušās vairāk nekā mani un es esmu vienkārši skaists plāksteris, kas palīdz sadziedēt mīlestības cirstās brūces. Bet ari šai ziņā es tomēr nedrīkstu sūdzēties, jo manas atmiņas man neviens nenozags, skaistos pirmos skūpstus un nakts pastaigas, jāatzīst, ka līdz šim lielākā daļa manu attiecību ir dzīvojušas naktīs, tādēļ raidīšu domas Visumam, lai man nākamais vīrietis ir tik skaista personība, kas dodas ar mani pilsētas ielās arī dienas gaismā, ar kuru kopā mēs varētu dzert mohito, alu vai vīnu kādā bārā vēlā pēcpusdienā, ar kuru kopā mēs soļotu gar jūru un kāptu kalnos, ar kuru mēs, piemēram, izdomātu, ka gribam pavadīt nedēļas nogali Liepājas Fontaine viesnīcā un izvandīties pa apkārti..aplūkot Kuldīgu, Alūksni, Krāslavu un Parīzi.. Jā, es gribu būt prezidente, sieviete ar kuru, mans vīrietis lepotos un kuru cienītu un mīlētu, ar kuru atļautos darīt muļķības un piedzerties Porto vīna darītavās dienvidū!

Image

Pēc diviem mēnešiem, man jāatzīst, es nevaru saprast, kā es jūtos, zinu tikai vienu es esmu gatava jaunām attiecībām, esmu pateikusi ardievu iepriekšējām uz neatgriešanos. Tā bija mīlestība, sajūtas un atmiņas nepazūd, bet es esmu gatava savu mīlestību raidīt cita virzienā.

Protams, ka es joprojām atceros pirmo skūpstu, dzelzceļa stacija, tikai nolijis lietus, vasaras vidus, saullēkts.. kā gan kaut ko tādu var aizmirst, nevar un nevajag. Šajās attiecībās es iemācījos visnotaļ daudz:

1. Vīrietis var būt draugs.

2. Nekad nemaini sevi cita dēļ, ja tev patīk augstpapēžu kurpes nēsā tās, ja tev patīk uzkrāsot acis, dari to, ja tev patīk smaržas lieto tās..

3. Nav nekā labāka par uzticēšanos, pat, ja beigās attopies pie sasistas siles, tu esi pilnībā izdzīvojis visu līdz šai bedrei.

4. Ja tev vīrietis/sieviete saka, ka viņš joprojām mīl savu bijušo, bēdz kā nelabais no krusta! 

Eh! :D

Man joprojām ir mazas brūces plaukstās, bet man izdevās aizbēgt.

Ardievu pagātne, čau,rītdiena, es nāku ar vien skaistāka un gudrāka! Vismaz tā man gribās domāt.. :D

Image

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.