Run.

Es esmu spītīgs auns, kas vismazāk mācējis mīlēt pats sevi. Šobrīt aktīvi mācos rūpēties par savu emocionālo un fizisko veselību, jo vienu es zinu skaidri – ja nebūs veselības, ne nauda, ne ceļošana, ne mīlestība nebūs tik salda, cik varētu būt.

Vakar manā plānā bija noskriet pārvakara 5km, diemžēl, nācās sevi apvaldīt, sapūst klinģerīšu eļļu galvas atverēs un lasīt grāmatu. Skriet ar nedaudz paaugstinātu temperatūru nebūtu visai prātīgi.

Taču tiklīdz būšu uz ķepām, noteikti atsākšu skriešanu. Jautāsiet vai gatavojos maratonam? Nē, pilnīgi noteikti, nē. Negribu aizvainot nevienu no, piemēram, Nordea maratona zvaigznēm, jo jāatzīst tieši šī maratona (42km nevis 5km distances) pieveicēja ir mani iedvesmojusi pievērsties rikšošanai apkārt zemeslodei. Tomēr es galīgi neatbalstu tos maratona dalībniekus, kas viena mēneša laikā uztjūnē sevi maratona 5km distancei, ieposto sociālajos tīklos par reģistrācijas naudu nopirkto “uzvaras medaļu”, ietreko distancīti Endomondo, kurā pēc 18. maija nākamais skrējiens parādās vien nākamā gada pavasarī, sorry, bet tas nav nopietni. Vispār uzskatu par skrējējiem sevi var dēvēt tie, kas skrien visos gadalaikos, neatkarīgi no laikapstākļiem.

Kāpēc es sāku skriet?
Rupji sakot, man bija sapista smadzene, emocionāli biju vienkārši lupatā, pirms tam divus mēnešus slimojusi arī fiziski. Izdomāju, ka gribu pamēģināt, sākotnējais mērķis pat nebija skriet regulāri, pirmais skrējiens bija elles mokas, šķita, ka esmu sienāzītis, kuru vajā psihopātisks bērns un grib nolaust kājiņas.. tā kādus trīs vakarus notika fiziskā cīņa pašai ar sevi, pa galvu izcilāju pēdējā gada kakučus un tad, kā jau stāstos ar laimīgām beigām, notika klikšķis..

Bija noskrieti 3km bez apstājas (man tas nozīmēja ļoti daudz), kad es pēkšņi sapratu, ka nejūtu savas kājas, skatos tālumā, un mana galva ir pilnībā tukša no visām drazām, protams, tajā brīdī es atkal pieslēdzos reālajai pasaulei, bet tā apziņa, ka kādu brīdi es biju pilnībā brīva, lika man smaidīt un bez problēmām noskriet savus pirmos 6km dzīvē. Tā nu es sāku skriet katru otro vakaru, izsvīst līdz pēdējam ādas kvadrātcentimetram, saelpoties skābekli līdz pēdējai aveolai, sajusties stiprai.

Diemžēl šobrīd es esmu apslimusi, bet nekas, tikšu uz ķepām un turpināšu labi iesākto, tas noteikti, būs nedaudz grūtāk nekā bija šīs nedēļas sākumā, bet organisms ir kvalitatīvi veidota gumija, kas tikai jāiestaipa un viss būs labi.

3fcf19563af203f72d5a01e4f921c51d

man patīk tas par ko es augu.

Lai cik ļoti man gribētos dzīvot vieglu dzīvi, kad viss notiktu pats no sevis, neviens nekad nesāpinātu un nepazustu no dzīves, kad nebūtu nogurums, dusmas un skumjas, man ir jāatzīst, ka caur sāpēm un grūtībām, caur sevis pārvarēšanu, caur situāciju analīzi aug cilvēks.

Diezvai es būtu tas, kas esmu – bez nelaimīgas mīlestības, bet tuva drauga nodevības, bez strīdiem, bez cilvēka pazušanas, bez fiziskām sāpēm, bez citās zemēs būšanas, bez grūta darba un negulētām naktīm, bez raizēm par pārtikas iegādi, diez vai es būtu tas, kas esmu, ja pie katrām grūtībām vainotu apkārtējos un nekad sevi, diezvai es tagad smaidītu, ja joprojām nespētu piedot..

un var jau būt, ka es esmu naiva, bet es ticu laimei.

58bdff0c3a763040d1cc9471a3b7ba1d

Garneles sviesta mērcē.

ImageImageImageImageImageImageImageImageImageImage

Atzīstu, lai veidotu šāda veida ierakstus man būtu jāpiestrādā pie vizuāli baudāmākām fotogrāfijām.

Tātad sviesta mērce garnelēm. Lai radītu kaut ko līdzīgu, jo gluži tāds pats ēdiens nekad nesanāk, kāds grams sastāvdaļas šurp vai turp piešķir pavisam citu noti šim mākslas simpozijam, tev vajadzēs:

  1. klucīti sviesta, katra mala aptuveni 2cm gara
  2. 5 bazilika lapiņas
  3. 7 diļļu mazlakstiņus
  4. labu bērienu sāls un piparu
  5. mazkripatu pustējkarotes lielmā – kariju
  6. 3 daivas ķiploka
  7. mazāko pusi citrona
  8. un mazpaka ar vidējā lieluma garnelēm

To visu glīši sacep kopā un voalā, kopā ar kartupeļi biezeni garšo dievīgi, kā ar kuskus, vēl nezinu.

Tu esi valsts.

Pirmā maija rītā, sēžot Latvijas Republikas Saeimas sarkanajā zālē un klausoties Vairas Vīķes Freibergas atskatā uz Latvijas 10 gadiem Eiropas Savienībā, es sajutos iekšēji varen priecīga un pat lepna ne tikai par sevi, bet arī par savu valsti, par savu eiro pulksteni, par būšanu tajā brīdī. Kā nākas, kā ne, kad es biju pusaudža gados es nesapņoju vairs, ka būšu balerīna, mani sapņi bija nedaudz izauguši līdz ar mani un es sapņoju, ka kādreiz būšu valsts prezidente – skaists, zinošs, pašpārliecināts, harizmātisks, iedvesmojošs cilvēks, kas pār pārēm mīl savu valsti un dara visu iespējamo, lai tās iedzīvotājiem būtu nodrošināta laba dzīve.

Lai kļūtu par prezidenti man vēl ir kādi 20 gadi laika. Jāatzīst, ka es šobrīd jūtos varen labi, manuprāt, pēdējo 10 gadu laikā es esmu augusi savā personībā tik ļoti, ka man ir pamats lepoties pašai ar sevi, es nevaru teikt, ka man ir trīs ķipari, māja un mīlošs vīrs, nē, mana dzīve ir nedaudz citāda, bet vai tāpēc sliktāka. Man nedaudz neveicas ar ilgtermiņa attiecībām ar pretējo dzimumu, kaut kā nākas, ka viņi mīl savas bijušās vairāk nekā mani un es esmu vienkārši skaists plāksteris, kas palīdz sadziedēt mīlestības cirstās brūces. Bet ari šai ziņā es tomēr nedrīkstu sūdzēties, jo manas atmiņas man neviens nenozags, skaistos pirmos skūpstus un nakts pastaigas, jāatzīst, ka līdz šim lielākā daļa manu attiecību ir dzīvojušas naktīs, tādēļ raidīšu domas Visumam, lai man nākamais vīrietis ir tik skaista personība, kas dodas ar mani pilsētas ielās arī dienas gaismā, ar kuru kopā mēs varētu dzert mohito, alu vai vīnu kādā bārā vēlā pēcpusdienā, ar kuru kopā mēs soļotu gar jūru un kāptu kalnos, ar kuru mēs, piemēram, izdomātu, ka gribam pavadīt nedēļas nogali Liepājas Fontaine viesnīcā un izvandīties pa apkārti..aplūkot Kuldīgu, Alūksni, Krāslavu un Parīzi.. Jā, es gribu būt prezidente, sieviete ar kuru, mans vīrietis lepotos un kuru cienītu un mīlētu, ar kuru atļautos darīt muļķības un piedzerties Porto vīna darītavās dienvidū!

Image

Pēc diviem mēnešiem, man jāatzīst, es nevaru saprast, kā es jūtos, zinu tikai vienu es esmu gatava jaunām attiecībām, esmu pateikusi ardievu iepriekšējām uz neatgriešanos. Tā bija mīlestība, sajūtas un atmiņas nepazūd, bet es esmu gatava savu mīlestību raidīt cita virzienā.

Protams, ka es joprojām atceros pirmo skūpstu, dzelzceļa stacija, tikai nolijis lietus, vasaras vidus, saullēkts.. kā gan kaut ko tādu var aizmirst, nevar un nevajag. Šajās attiecībās es iemācījos visnotaļ daudz:

1. Vīrietis var būt draugs.

2. Nekad nemaini sevi cita dēļ, ja tev patīk augstpapēžu kurpes nēsā tās, ja tev patīk uzkrāsot acis, dari to, ja tev patīk smaržas lieto tās..

3. Nav nekā labāka par uzticēšanos, pat, ja beigās attopies pie sasistas siles, tu esi pilnībā izdzīvojis visu līdz šai bedrei.

4. Ja tev vīrietis/sieviete saka, ka viņš joprojām mīl savu bijušo, bēdz kā nelabais no krusta! 

Eh! :D

Man joprojām ir mazas brūces plaukstās, bet man izdevās aizbēgt.

Ardievu pagātne, čau,rītdiena, es nāku ar vien skaistāka un gudrāka! Vismaz tā man gribās domāt.. :D

Image

f…k, u.

Man dažreiz šķiet, ka mana miesa un asinis ir tikai ilūzija, ka patiesībā esmu ieprogrammēts un vieglas pašvadības veidojums. 

No otras puses varbūt arī nē, iespējams esmu naivs, racionāli domājošs sarkano ķermenīšu kambaris.

Brīžos (un tādu pedējā laikā ir daudz), kad man mēģina iegalvot, ka vīrieši ir cūkas un visnevajadzīgākie radījumi uz zemeslodes, es absolūti nepiekrītu, jo tādā gadījumā sievietes ne tik nav nepieciešamas. Vai Jūs sievietes apzinieties kādas kuces mēs varam būt? Lai tikai dabūtu to končiņu spīdīgajā papīrītī, un nākošajā mirklī jau teikt, ka esat uz diētas un jūs it kā turat to končiņu, un visiem stāstiet cik viņa laba, garda un tā, bet vienlaicīgi pa kluso čiepjat loketu, jo tas sniedz svaigāku elpu un uz papīrīša kaloriju ar mazāk. 

Un tad vēl tas skaistuma kults. Jūs ķengājat un smejat par visām citām vistām sava gaiļa kūtiņā, tikmēr paskatījušās būtu uz sevi, kā būtu, ja jūsu mati būtu tie paši pelēkie, acis – mazas cūkšķirbiņas, strupi nadziņi, pagrabstāva lietusmeži, kas lieliski signalizē par patieso jumta krāsu, tāpēc viss pa nullēm ir labāk, labs veids kā aizmukt pašām no sevis un kladzināt, vai cik es skaista. 

Vīrietis turpretim var apaugt savos mežos un mēs tikai noelsīsimies par testosterona koncentrāciju zem apģērba kārtiņas. Nu labi viņi arī nav eņģeļi. Tas kā viņi izvēlas ko mīlēt, ir bieži vien ir pilnīgs stulbuma kalngals – 360 dienas gadā kladzina, ka viņiem patīk dabiskums, bet 4 dienas gadā intensīvi drāžas ar plastmasu un beigās arī apprec. 

Jā, sviests nedaudz.

Es zinu tikai vienu, ja mani piečakarē, tad lai sapūst, manu uzticību atgūt i neceri, mīlēšu, bet ienīdīšu.

 

Love blind.

Tik dīvainas sajūtas manī sen vai pat nekad nav bijušas. Man ir salauzta sirds. Ik pa brīdim atmiņas tajā iekožas. Taču vienlaikus es sen vai pat nekad neesmu bijusi tik laimīga. Kā tā var būt? Laikam visam jābūt līdzsvarā. Un vēl es ceru, ka nav kā pasakās, ka ja mīl, tad uz mūžu. Es gribu savu sirdsputnu pili salāpīt un būvēt citiem ķieģeļiem.Image

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.