Love blind.

Tik dīvainas sajūtas manī sen vai pat nekad nav bijušas. Man ir salauzta sirds. Ik pa brīdim atmiņas tajā iekožas. Taču vienlaikus es sen vai pat nekad neesmu bijusi tik laimīga. Kā tā var būt? Laikam visam jābūt līdzsvarā. Un vēl es ceru, ka nav kā pasakās, ka ja mīl, tad uz mūžu. Es gribu savu sirdsputnu pili salāpīt un būvēt citiem ķieģeļiem.Image

Tikumu pērles.

Dažreiz nav jāiemācās kaut kas jauns, ir jāpielieto jau zināmais.

Janvāris – labdarība
Februāris- ticība
Marts – drosme
Aprīlis – miers
Maijs – labdarība
Jūnijs – entuziasms
Jūlijs – pazemība
Augusts – godīgums
Septembris – drosme
Oktobris – labsirdība
Novembris – pazemība
Decembris – sadarbība

Pirmajā brīdī šķiet bezsakars un pupu mizas. Šis ir tikumu horoskops gadam jeb kas ir jāpiekopj, lai beigās būtu foršs, harmonisks cilvēks. Man ir jāstrādā uz savas mīlestības attīstīšanu. Pilnveidojot sevi katra mēneša noteiktajās lomās no manis var sanākt viens varens cilvēks.

Bet vispār mani noraksturoja, kā potenciālo vadoni, varenu cilvēku, kas būtiski ar pāri plūstošu labestību – aka Māte Terēze. Acīs esot ierakstīta labestība. Tai pašā laikā piekodināja, ka ir jāškiro, un nav jāpalīdz visiem, piemēram ziedot vai aizdot naudu, mest ubagu lādītēs, nemaz neesot labi, jo ar savu “labestību”, mēs varam nodarīt neatgriezenisku ļaunumu. Šis cilvēks par mūsu naudu var nopirkt ieroci un nogalināt duci citu cilvēku.

Padalīšos ar katra tikuma plašāku aprakstu.

Mīlestība - tās priekšā visi ir vienlīdzīgi. Mīlēt – nozīmē dot, būt nesavtīgam, bez nodoma iegūt sev. Nesavtīga mīlestība ir bezgalīgi liela, tā spēj aptvert Visumu, aizmirst un piedot citu vājības un redz tikai skaistumu un labās īpašības.

Iecietība - tai piemīt spēks, kas ļauj būt iekšēji mierīgam un laimīgam jebkurās dzīves grūtībās. Ja jūs esat apmierināti ar sevi un citiem, jūsu iecietība būs bezgalīga.

Miers - to veido pozitīvas domas, tīras jūtas un labvēlīgi novēlējumi. Miers ir dziļš, iekšējs klusums, kas sākas ar prāta nomierināšanos. Miers ir ikviena cilvēka sākotnējā īpašība. Mieru pasaulē var sajust tad, ja tas ir cilvēka prātos.

Pazemība - būt pazemīgam nenozīmē būt pakļautam, tas nozīmē – būt diženam, negaidīt atzinību un nemeklēt atbalstu, būt mīlestības un laimes pilnam. Visi liec galvu tā priekšā, kurš pirmais noliec to.

Pašcieņa - mācīties, pārbaudiet un pārveidojiet sevi. Neļaujiet citiem runāt par jūsu trūkumiem. Ikdienā saskatiet labās īpašības un dāviniet labestību. Esiet apmierināti ar sevi, tad arī citi būs apmierināti ar jums.

Laime - tā atnāk tad, kad ir lietderīgi izmantots un novērtēts katrs laika sprīdis. Laime ir varens spēks, kas vājo pārvērš par stipru, sarežģīto par vienkāršu, grūto par vieglu. Būt laimīgam un dalīties laimē ar citiem – ir lielākā labdarība. Lai kas arī notiktu, jūs nedrīkstat pazaudēt savu laimi.

Vieglums - neuztraucieties par sīkumiem, mācieties saprast un pieņemt. Bailes un uztraukums padara jūs smagus. Lai pagātne paliek pagātnē, domājiet par tagadni. Realizējiet savas iespējas, un jūs kļūsiet viegli.

Brīvība - sevis izpratne ir atslēga uz brīvību un tā slēpjas mūsu prātos. Būt brīvam nozīmē dzīvot harmonijā ar sevi un nepakļauties ietekmēm un iespaidiem. Patiesa brīvība ir dvēseles miers, kas ir mūsu būtība un laimes pamats.

Vienotība - tā veidojas no priekšstata par kopējo labklājību. Kad mēs atzīstam citus par tādiem, kādi tie ir, un neizvirzām pret viņiem nekādas prasības, rodas uzticēšanās un nostiprinās vienotība. Visi apkārt izmainās, ja es pirmais speru solai, lai nojauktu neuzticēšanās šķēršļus.

Godīgums - tas, kurš godīgs, unās par sevi, nevis par citiem. Citus iespaido nevis jūsu vārdi, pat ne jūsu seja, bet jūsu patiesums. Godīgums – ir runāt to, ko domā, un darīt to, ko runā.

Nenogurdināmība - ar lielu mīlestību paveikts darbs ļauj izjust, kas ir nenogurdināmība. Ja mīlestība ir stipra, tas nekas neliksies par grūtu un darbs sniegs prieku un apmierinājumu. Nenogurdināmība ir apzināšanās, ka katra mana doma, vārds un darbība ir nozīmīga un dāvā labumu daudziem.

Ticība - atbalsta punkts, kas spēj izturēt visas dzīves vētras. Lai būtu ticība, nav vajadzīga loģika, bet tikai uzticēšanās. Ticība ir visu brīnumu sēkla, tā ir dota, lai neiespējamo padarītu par iespējamu.

Cieņa - sasvstarpējo attiecību stūrakmens. Sociālā izcelšanās, spējas un talanti nespēj mazināt vai vairot cieņas apliecinājumu, tā ir katra cilvēka vērtības apzināšanās. Takai tad, ja jūs cienāt citus, jūs saņemat cieņu pretī.

Rāmums - cilvēka iekšēja brieduma pazīme, tas ļauj izzināt arvien dziļākas atklāsmes. Grūtību priekšā iegremdējaties dziļi sevī, tur jūs atradīsiet jaunus spēkus, kas dziedēs pagātnes brūces. Klusumā dzimst jaunas idejas un runā mūzas.

Vienkāršība - prasme saglabāt mieru, neuztraukties un nesarežģīt lietas būtību. Dzīvot vienkāršu dzīvi nozīmē būt vienmēr apmierinātam un saglabāt skaidru prātu. Vienkāršība mūsos labvēlīgi ietekmē visus apkārtējos.

Atbildība - Pasaule ir skatuve, mēs aktieri. Katrs spēlē neatkārtojamu lomu un ir atbildīgs par savu rīcību. Katrs spēlē ļoti nozīmīgu lomu labākas pasaules veidošanā. Atmodiniet savas apslēptās spējas un uzņemieties atbildību.

Sadarbība - balstās uz ticību, mīlestību, sapratni un savstarpējo uzticēšanos. Tā nav darījums ar sirdsapziņu, kur viens gūst panākumus uz otra rēķina. Patiesa sadarbība ir iespējama, ja ir labestība un tīras jūtas.

Maigums - izpaužas kā liegs pieskāriens, mīļš skatiens, nomierinoši vārdi. Savos dziļumos maigums ir mīlestības, gudrības, vīrišķības un spēka apliecinājums. Tā ir māka būt vienmēr nevainīgam bērnam, kas dalās priekā ar citiem un dara tos vieglus un laimīgus.

Mums katram ir jāstrādā ar sevi un saviem tikumiem, un jāatceras viss sākas galvā un mūsu domāšanā. :)

Cienītā, jums jaka deg.

Vilcienstāsti ir mans mīļākais žanrs. Teikšu atklāti šodien iespraužoties 23. trolejbusā galīgi nejutos, kā komunikāciju mīloša būtne, jāatzīst, ka braucu pa zaķi (un apliecināju pati sev – kājām iet ir daudzreiz foršāk), bet ne par to šoreiz ir stāsts. 

Jauki, ka cilvēki bija ļoti izpalīdzi, runātīgi un negāja pa gaisu teksti “eu, kas i, akls esi? neredzi, ka pa kājām mīcies” un tml.Visi klātesošie bija patiesi bumbulīši, kas nopīkstināja talonus, runājās par laikapstākļiem, jauniešu nosišanos Jūrmalā un citām ikdienišķām lietām. Savukārt es ar diviem nepilngadīgiem jaunekļiem priecājos, ka mums izdevās izsprukt un kontrolei pabraucām garām (tas nekas, ka man rokās bija 3 etaloni, man vnk negribējās viņus pīkšķināt). Pēdējo reizi braucot šādā transportlīdzeklī, manu kāju iešķūrēja zemdurvju birstēs, šķita jau, ka zābakiem pēdējā stundiņa, lieki piebilst, ka šoferis nevis apjautājās vai mana potīte nav lupatās, bet ieknāba par manu neuzmanību. 

Vilcienos var elpot plašāk, jo jābūt ārkārtējai situācijai, lai saskartos cilvēku vēderi.

Naivi šķita, ka šodien būs ne tikai brīva vieta, bet arī klusums, tāpēc izvilku savas “Staļina govis”, ar domu, ka varēs palasīt. Beidzot es sapratu, kāpēc pirms pāris dienām vilcienā kāds kungs mēroja ceļu no vagona sākuma līdz beigām, lai lūgtu, kādu makten runīgu un skanīgu kundzi, beigt telefona sarunu. Viņš tikai vēlējās rāmi palasīt grāmatu nevis šķūrēja vietu saviem “putniem”.

Gadījās kā ne, man blakus piesēda divas jaunietes – draudzenes, no kurām viena ļoti apjūsmoja otru, būtu pretējais dzimums vai aizdomīgas krāsas, teiktu, ka sita kanti. Vecākā no dāmām ~20 (Dace), jaunākā ~16/17(Laura). Nē, es ar viņām neiepazinos un nerunājos, bet tas, kādu dauzumu informācijas cilvēki par sevi nodod ne tikai sociālajos tīklos, bet arī koplietošanas rumakos ir kaut kas neaprakstāms. Dacei šodien bijis eksāmens ģeoloģijā, vajadzējis aprēķināt zemes kadastrālo vērtību, bet vispār viņas mīļākā lekcija ir viena no tām, kurā stāstīts, ka mēness esot veidots no siera. Pēc eksāmena viņa bija satikusies ar draudzeni un tad skrējusi uz vilcienu (tiešām bija aizelsusies). Nabadzītei nebija līdzi kaut kāda mistiska karte, kuru otra solīja aizlienēt, šķiet abas brauca uz kora mēģinājumu. Jā, Dace nebija ēdusi, vien brokastis un konfektes visas dienas garumā, cik tad ilgi var ģeologs izturēt bez gaļas un kartupeļiem, bet labi, ka ir Laura, kas izvelk savu pusdienu kārbiņu un atdod savu frišākās šķirnes desu maizi, visu laiku gan piekodinot, ka viņa nekad nevienam neko nedod, bet tagad esot pavasaris un viņa izlēmusi uzlabot savu karmu, turklāt šodien visu dienu to vien darījusi, kā ēdusi.

Vispār Laurai ļoti patīk matemātika, bet pasniedzējs esot kaut kāds garlaicīgs, “zaļais” augstskolas absolvents, kurš mācot it kā visu kā pienākas, bet garlaicīgi bez gala un malas. Skola “in general” esot varen garlaicīga, priekšmeti pēc būtības interesanti, bet pasniegšanas veids apsūnojis (ceru, ka tuvumā sēdēja arī kāds no atbildīgajām instancēm, jo ticiet man tautas vienāršajās sarunās ir vairāk gudrības kā plenārijsēdēs un tāda līmeņa štellēs, cilvēks bez amata zina drēbi, viņam tikai nav instrumentu, galu un “naglasti”).

Tad meičuku starpā uzkurbulējās saruna par reālismu literatūrā un Laura gudri pateica: “Saule ir tepat, tikai aiz mākoņiem” (jāsaka godīgi teksts pilnīgi beztolkā, izklausījās vairāk pēc zīmēšanās nekā zināšanām par reālismu lteratūrā. Tiesa jāatzīst gaume meitēnam laba – Orvels “Dzīvnieku ferma”. Jā, vispār Laurai patīk lielas, bezformīgas, nepraktiskas un puķainas somas, jo ir taču pavasars. Viņa mācās skolā ar mūzikas ievirzi, gudri stāstīja par do nots nozīmi, nesapratu ne vella un tā nošu grāmata bija īsta ķīnas ābece, bet prieks klausīties, ka skuķis dara to, par ko sirds ietrīcas. Varbūt, ka Latvijai ir nākotne. Protams, ka ir. Mums tikai jābeidz kunkstēt par to, ka cilvēki ir stulbi, jāsaka jau nav gudri iešķūrēt kāju durvīs, bet arī tas šoferītis atceļā izrādījās viens runīgs nešpetnelis. 

 

I still believe in true love.

Katra pieredze mūs audzē, mēs satiekam pa kripatai, lai beigās būtu veselums :)

II time.

- Es Tevi mīlu.

(Klusums trīs dienas, viss jauki, pūkaini skaisti, tikai nekādas atbildes)

Tad tā vienkārši starpcitu, divas stundas pirms man ļoti nozīmīgas un atbildīgas preses konferences, saņemu tekstu:

- Zini, es nevaru Tev pateikt, ka Tevi mīlu, es visu laiku domāju par savu bijušo, manas jūtas pret viņu ir visu laiku manā zempaziņā.

Šajā brīdī sabruka visa mana pasaule. Asaras pašas krīt, sirds izmisīgi grib aizmukt ko krūškambara, elpa neklausa.

Jā, ir smagi saprast, ka tu mīli vairāk, īpaši, ja tevi nemīl nemaz. Bet nav jau pirmā reize. 

Ja grib tuvāk ir jānāk klāt, nevis jāgaida šurpnākam.

Man būs 25.

Daži skaitļmīļi saka, ka tas jau ir ceturdaļgadsimta. Es saku, ka es esmu vēl mazs kamolītis, no salātzaļas vilnas, kas pa pasauli ripo un tinas, kā Ziedonis reiz teica, laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļ tīšanās.

Es esmu varbūt 3cm diametrā sasniedzis kamols, mani ir patīkami paņemt plaukstā, neesmu ne pa lielu, ne mazu, no manis jau var šo to noadīt, bet es vēl neesmu pilnīgs kamolīts, vēl vajag kādus citus kamolus, lai būtu jaka ar smuki nostrādātiem piedurkņu galiem. Mani pietiekoši ir tinuši un pārtinuši, esmu pietiekami daudz diegu aizdevusi citiem, lai tagad būtu patstāvīgs kamols, kurš ar laiku uztin sevi skaistu.

Jā, man ik pa laikam uznāk Ziedoņa epifāniju laiks, tāds tas ir šodien.

Kāpēc tas kamolīts ir vilnas? Jo es esmu silta, dabīga, bet asa.

Ak, jā, 25, kāpēc es par šo? Es vienkārši nevaru saprast, tas ir daudz vai maz, vai es esmu pilvērtīgs cilvēks jeb puņķu tapa.

 

Tagged
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.